Tauvas

Ta ta, bura ir nolaista. Apsiesim striķīti. Tā, cilpiņa striķīti... Hmmm...Tas striķītis gadījumā nav no otras puses? Nuuuu... Hmm... Kā gan tas tur varēja nokļūt? Pajautāt Tomkam? Nēeee.Padomās, ka es neko nesaprotu un izskatās tāds aizņemts ar saviem striķīšiem. Labi, pārlikšu tā kā vajag. Vajag tikai biku pavilkt uz augšu un pārlikt vienu galu aiz bomja. Tā, izdodas labi. Jā, pāri ir pārlikts. J Ups...Kā lai viņu tagad lai novelk lejā?

-Tomku...-stāvu ar vienu striķīša galu rokā un otrs augšā plivinās, bet lejā nenāk – par vieglu (fizika nebija mana stiprā puse skolā)- kā lai es dabūju to striķīti lejā?

Un turpmākās minūtes es uzzinu visu gan par to striķīti, gan par sevi un to pavada milzīgs troksnis un mans striķītis tiek norauts pilnīgi un galīgi no masta.

Morāle: uz kuģa ir jāklausa tikai kapteinis un striķīšus nerausta tāpat vien. Un pati lielākā mācība: striķītis ir viegls un pats lejā nevilksies.

Vēlāk laiva tika izkrauta, nosvērta uz viena sāna un striķītis laimīgi tiek izvilkts mastā atpakaļ.

Buut arzemniekam

Buut arzemniekam un maza ciema..visi tevi sveicina un smaida, skrien pie kases un velas apkalpot...Un ik pa laikam iesaucas:

-Uj, cik vina forsi runa...

Un es kautri panemu no letes savas desas un maslankas paku. Nu jaa....

Vakar aptiekare (tuvakais kaimins -3 m no mums) taa sajuusminaajaas, ka es viena pati iekliidu vinas valstiba, ka saka ar mani plapat un plapat (ik pa laikam iepinot kadu no krievu vardiem, ko vel atceras no skolas laikiem). Nu mana krievu valoda ir tada ka vinas apmeram , tad turpinaju smaidit un mat ar galvu, spiezot savu zalju tejas pacinju pie kruts.

- Cik talu ir Latvija no mums?

- 1000 km

-Mans delins ari tagad tur pat vien ir. vinjam meitene no Baltkrievijas.

-Aha, aha - turpinu smaidit. Tantuks tikai grib but laipns un pecak bus par ko parunat ar nakamo pirceju.

Viena no veikaliem izjutu ipasu manis dievinasanu. tada mazliet apjukusi atgriezos majas un veicu mazu izmeklesanu. Atklajas, ka Zofija to veikalu ir seviski nemusi aiz kragas un piekodinajusi meitenes, ka vinjam mani ir jasaprot. Tur vai kas, ja pat es ristos, tad ir jasaprot, ka velos biezpienu un dilles. Un jasmaida, ka trakam. Tad nu meitenes ari censas. reizem manis del tiek pat pastumti mala tantuki. Un es atkal stavu ar savu desas lunki paduse un mulstu.

Vakardien devos 20 km izbrauciena uz Miendzyrzecu darisanas un te jau situacija mainijas. ka jau visas sevis cienosas Austrumbloka valstis vietejas pilsetinas iedzivotajiem iemirzejas acis. Zobarsts ne no sa ne no ta atrada man ko salabot (vel joprojam man skiet, ka nu nekadi draudi tam manam zobinam nebija) piespriezot man 100 PLZ soda naudu par labo gribu iegriezoties pie tantes ar elektrisko kreslu. Un vel tante man pastastija, ka vinas dels tiko no Vilnas atgrizies:

- Sausmas, sausmas.

-Kapec?

- Nu tada nabadziba tur, tada nabadziba! darba nav cilvekiem, tik bediga valsts.

Tam sekoja kompjuterbirojs, kur peksni nedelas laika bija krietni sadardzis. Ar Tomku tur kopejam ara lapas par 39 grosiem, bet man piesprieda sodu par vienu lapu 2.60 PLZ.

Es jau neko - katra valsti savi likumi. Ari Tunisija, kamer nepasaki, ka esi gids, tev naksies maksat par visu vairak, un jamika - paskatijies, pieskaries -maksa. Kanada maksas tev, lai paskatitos un Kipra vispar viss otradi - restorans tevi paedinas un padzirdis pa velti un vel pa tavu taksi samaksas un tad tu vel ilgi domasi, kapec...un es vel joprojam to nezinu.

Pievasara

Nekur neesmu pazudusi, tikai te sakusies vasara un ara ir 25 gradi. Nakamnedel sola 30. bijam izbraukusi laivu brauciena pa upi un tagad parsvara man Tomka mani ir iesedinajis burinieka, ka nokapt ir gruti un kur nu vel pavestit, ka gulesu majas, kad Tomkas vaigs saskumst un nekas neatliek, ka sedet vien uz burinieka un kert raudas. Starp citu - nokeru sudraba medalu. Pirmo un vienigo reizi mans pludins sakustejas un tada maktena rauda gala. Tomka ir par mani lepns. Divas dienas gan vareju mazliet atpusties pa maju, jo bija sabraukusi te Poznanas veco studentu barins un manu viru stureja pa ezeru ar sadiem un tadiem papildus skidrumiem. Vecpuiku buresanas ture.

Pie reizes cinos ar zveru pagalma. Zvers uz mani rej un koz kajas. Tads ar vajiem nerviem kaiminiem tas suns pagadijies. Odi varda. Un absoluti nekada respekta. :( Tads knipizers, bet rej ta it ka butu pats buldogs. Labi milisi - Tomka jau tin makskeres. :)

Lieldienas

-Vai, vai vai(why?why?why?) - vaideju es.

-Nedosim tev est -atbildeja Chruszczu gimene.

Uzlikusi mani uz sausas maizas un sausa biezpiena dietas. Vakardien gan mazliet palutinaja un vakarinas izsniedza paaris salaatlapas aplietas ar parasto jogurtu. Bargi. Shodien nelidzeja nekads sharms un izdaribas, lai es iegutu savu dienishjo melno kafiju.

Un tas viss delj bigosa, kartupeliem, olam, rosola un silkes kazoka. Lieldienu lielaka tradicija - apest pec iespejas vairak un pec iespejas isaka laika bridii ir izraisijis pamatigu stresu mana maagaa un nu jau divas naktis nevaru aizmigt no sapem.

Lieldienas Polijaa ir lielaakie sveetki aiz Ziemassveetkiem. Sesdien sakrasoju paris olas, saladeejaam to visu grozinja, klat pielikam kaut kadu cali, zakji un maiziti ar sali un devamies ar tomku misija uz baznicu. Ieradamies biku par velu un bazniica bija paarpildiita ar taadiem pasiem grozinjiem. Tas viss, lai apslaciitu olinas. Maaciitaajs pasaka paaris vaardus un tad iet pa bazniicu un laistaas. par cik bijaam pataalak, tad mums naacaas pastiepties, lai aizsniegtos liidz taam paaris pileem, bet nokjeram un varejiem doties maajaas. Sveetdienas riitaa Sofija centaas muus apmaaniit. Teicaas, ka Lieldienu zakjis mums daavanas atnesis. Kaa tad! Ko tad taads sokolaades zakjis var panest! Taalak bazniicaa saslapinaatas olinjas tika sadaliitas un visi kozjot viena otra olinjaa apstaigaa visus ar noveeleejumiem un bucjaam. labi, ka nav 20 cilveeki gimenee, citaadi bigoss jau buutu atdzisis, kameer visi pie galda tiek.

Bet tagad veederinsh saap. Pirmdien no riita Aadams atnaaca muus aplaistiit ar uudeni. Mees ar Tomku aatri ienjeemaam poziicijas virtuvee, ar katlinjiem nokraavushie iebrukaam viesistabaa. Aadams bija aizsedzies ar spilvenu, bet pa augshu luureeja, kas notiek. tad arii dabuuja pieree. Sofiju mees vienkaarshi njeemaam un apbizjojaam turpat gultaa.

Taadas taas tradiicijas te Polijaa.

Mums ir burinieks -maza jahtinja - 5 cilveeki var guleet mieriigi kajiitee. Vakar savedaam kaartiiba un pie reizes es divas reizes nopeldeejos ezeraa. Teicu, ka pie mums Latvijaa vairaak par 10 graadiem ezeri vasaraa nesasilst, ka mees visi taa. Nenjemiet ljaunaa. :D Citaadi man neljautu peldeeties....

Pirogy

Vakar Tomka dabuja jaunu zvejas inventaaru. Atnaaca maajaas taads nelabojami prieciigs. Vinja makskjereeshanas draugs Andzejs esot pagalam lielu atlaidi iedevis, taapeec atnaaca maajaas ar pilniem maisiem ar gumijas zivtinjaam un visaadiem citiem kjinkjeezinjiem. Un pats peec tam aizbrauca uz universitaati Poznanjaa runaaties ar profesoriem. Un ko es..Peec ilgas un saulainas 22 graadu dienas noleemu kaut ko parakstiit. Papiira nav. Devos uz to pashu Andzeja veikalu. Ienaaku iekshaa un jau redzu, ka Andzeja seja mainaas, taads izmisums. Sak, atnaakusi sieviete dot pa kaklu, ka tik daudz ljaavusi viiram izdot par zvejas apriici. Tik atvieglots bija, ka teicu, ka veelos tikai burtniicu. :)

Shodien eediisim Pirogy. Poliem populaari pelmeni ar sieru un kartupeljiem. Kanaadaa un Amerikaa visur ir uzraksts Polish pirogy (polju piiraagi), Eiropaa visur liek uzrakstu " Pelmeni", bet pashaa Polijaa tos sauc par "Krievu pirogi". Taa visi te putrojaas. Jamaikaa arii atklaajaas, ka kartupeljus tur sauc par iiru kartupeljiem. Nekaadas kaartiibas. Viens gan Kanaadaa gudrs kanaadietis izsauca Tomku no veikala aaraa, lai ar pirkstu iebakstiitu taafeliitee un pateiktu, ka ir bijis Polijaa un taa Pirogy neraksta. Tomeks atbildeeja, ka lai kaa vinsh gribeetu mainiit to, bet diemzjeel taa to raksta Polijaa. Kaartiibai ir jaabuut.

Pastaigas

Kaads jauks pavasaris. Sauliite silda un var jau skraidiit iisaas jacinjaas. Beerzu sulu bizness arii paplashinaats - tikai tie mazie beezinji neko dizju neatnesaas un veel nenoskaidrota fakta deelj arii sula nav tik salda kaa Latvijaa. Tomkam ir teorija, bet tas buutu garsh apraksts, zinu tikai to, ka vakardien tiku pie sava pirmaa eercju kodiena. Un ja jau kozj, tad 4 uzreiz. Divas pat bija taa draudziigi blakus apseedushaas un kopiigi centaas mani izniicinaat. Shito visu jau vareetu palaist gar ausi, ja vien divus meeneshus atpakaj pati Sofija izslimoja Laimas slimiibu. Tagad nekaadas iipashaas paarmainjas nav noveerotas, taapat kaa agraak staigaa. Izej uz pastaigu un nekur iisti taalu netiec, jo visi mazie homo sapiens jaunaaki par 4 gadiem ir jaapcabina, jaaparunaa un jaapashuupo. Tad nu taa leenaam soljoju cauri ciemam - Sofija pie saana un ik pa laikam piestaajam. Tad ja veel gadaas kaada maamulja vecaaka pa celjam, tad arii to mees pakjeram liidzi. Iekjeras Sofijas elkonii un staasta par saviem mazbeerniem, kaiteem un vecajiem laikiem. Un taa taa rinda veidojas garaaka. Taa pastaigaajas Sofija.

Shodien peec 10 gadiem beidzot atkal eedu iistu skaabenzupu. Njam njam - paldies mams par recepti. Skaabenes salasiijaam tur pat pie upes. Vinjiem te briivaa daba aug taadas savvaljas.

Cjau Kanaada

Muusu kjiinieshu banda tomeer piedabuuja uz vakarinjaam. Galds izskatiijaas kaa izzvejots viss iespeejamais, ko okeaans var piedaavaat un tam pa visam pa vidu uztupinaats krabis, kas piebaazts ar riisiem.

Shito visu sadabuujaam sevii un tad tika atnests saldais

- cukuruudenja padzeeriens. Pieklaajiigi pastreebu, kaut kaa noriju un atdevu Tomkam, kursh uz mani paskatiijaas ar baltu aci.

Tajaa pashaa vakaraa apciemojaam arii Tomka bosus, kuri arii galdu bija saklaajushi ar taa pasha okeaana velteem.

Shoreiz gan galda viduu bija omaars. Saldajaa mums pasniedza hruskjikus (taads paziistams nosaukums) - saldos zjagarinjus.

Taadi sabaroti tikaam nogaadaati maajaas.

Nekaada guleeshana pirms lidojuma nesanaaca, jo atklaajaam, ka muusu telefonsakari jau ir paartraukti un nekaadi nevareesim sazinaaties ar muusu lidostas shoferiiti Annu. Un Anna ir iipasha. Vankuuvera ir sadaliita striipaas un pat zirgam ir skaidrs, kur doties, bet Anna vienmeer blandaas pa un ap un nekaadi liidz muusu durviin nenokljuust.

Taadi satraukti domaajaam, ko dariit, jo takshi arii garaam mums nebrauc. Mirklii, kad zuda jebkaadas miera paziimes, pamaniiju annas mashiinu nogriezjoties uz naakamaas aveenijas pusi. anna atkal blandaas!!!! Jozu, ko kaajas nes, vicinaaju rokjeles, lai caur lielo lietu muus pamaniitu. Un pamaniija. Tomka gan bija biku nelaimiigs, jo milziigajaa lietuu kaajeles paspeeja samirkt un es pirms tam aizliedzu njemt liidz ziemas zaabacinjus, jo mees tak braucam uz vasaru.

- Bet ja nu ir auksti?

- kad tu peedeejo reizi ziemas zaabacinjus vasaraa uzaavi? un iebaazu vinjus pie mantaam glabaashanai.

Un tagad Tomka seedeeja un purpinaaja par slapjajaam kaajeleem un miiljajiem ziemas zaabacinjiem. par laimi tas aatri aizmirsaas tikko paceelaamies gaisaa. :)

Bizness

Uznjeemumaa ir iedibinaati statuuti un sadaliitas izpildfunkcijas. Nejaushi atradaam nishu shajaa mazajaa ciemataa un tagad esam iedarbinaajushi savu biznesa plaanu un pats galvenais fabriku. Fabrika paaris dienas straadaaj ar pilnu atdevi, bet kaads kramplauzis bija aiznesis dalju produkcijas un pati fabrika atteicaas dot vairaak kaa mees gribeejaam un tagad tikai par mazaam piliiteem atnesaas. Urbsim vairaak fabrikaas. Mees ar Tomku pamaniijaam, ka sheit Polijaa totaali truukst beerzu sulu urbshanas kultuuras un abi izkalaam jauno biznesu. Tika palaista viena no fabrikaam -ieurbts ar kaadu vecu mazu urbiiti, ielikta trubinja un palaista produkcija. Tomeks ir atbildiigs par kvalitaates kontroli. Man tika uzticeeta produkta ziimola izstraade, tad nu arii sagoogleeju visus labumus, ko tas shjidrums dod. Adams nodroshina logistiku un transporteeshanu -katru riitu samaina pudeliites un aizved, kur naakas. Tieshi vinsh pamaniija, ka kaads pudeliiti ir aiznesis un fabrika saakusi haltuureet un sulu kaa naakas nedod. Mekleesim jaunu resursu.

Sofijas rokaas ir maarketings. Plaans jau ir gatavs. Taa kaa savaa paarraudziibaa atklaaju, ka beerza sulas paliidz novaajeet un Sofijai ir jaagaadaa par lielajiem klientiem, tad mees vinju sagjeerbjam lielaas jakaas un palaizjam 2 h pastaigaa pa ciemu. Paaris dienas vinja neraadaas, tad iegjeerbjam korsetee un laizjam atkal pastaigaa.

Naudinju jau kaut kaa ir jaapelna. :)

Atpakal Eiropaa.

Jau dienakti kaa esam nolaidushies shajaa kontinentaa. Ir shaadas taadas izmainjas notikushas shajaa ciemaa. Baars ir aiztaisiits ciet. Vieniigais.

Shodien devaamies pastaigaa pa mezjiem. Zofija ar Adamu sabaroja muus ar kaapostu tiitenjiem, salaadeeja jaunajaa mashiinaa un aizgaadaaja uz tuvaako mezju. Teica, lai staigaajam, jo esot sauliite, silti un svaigs gals un galu galaa Tomkam pastaiga naakshot par labu. Tad nu cjaapojaam ar pa kalniem un lejaam un gar ezerinjiem. Lapas jau saakushas plaukt, taadeelj arii man rocinja paceelaas un sapluuca zjagarinjus vaazei. Ja jau esam mezjaa, tad izdomaaju apskatiit savu kastiiti, par kuru jau mineeju pusotru gadu atpakalj: http://ievels.blogspot.com/2009/09/basketbols-divas-istabas.html

Ilgi pastaigaajos un jau saaku domaat, ka tiem dazjiem, kas internetaa rakstiija, ka nav atrodama, ir taisniiba, bet tad pamaniiju to celmu, zem kura tad arii pabaazu daargumu. Alinju gan neredzeeju, bet toties daudz jo daudz lapu. Saaku kasiit nost. Ar vien dziljaak un dziljaak, liidz paraadiijaas vecais caurums un tur... puukaina aste. Tomeks papeetiija to visu mazliet dziljaak un sviniigi pazinjoja, ka lapsa. Sanaak, ka pie mana daarguma ir lapsa. Tikai nenoskaidroju, vai daargums arii tur veel glabaajaas, vai arii taa lapsa ir visu iznesusi no sava maajoklja. kaa saciit jaasaka: lapsa visu ir noprivatizeejusi un bez jebkaadiem aizspriedumiem izdariijusi savu reorganizaaciju.

Un jaa, par to, kaa mums gaaja Jamaikaa, uzrakstiishu naakamajaa reizee.

Starp plaukstošiem ķiršiem, ziedošiem krokusiem un narcisēm, sēžu starp čemodāniem un rokos starp mantām. Nu ļoti aizņemts cilvēks. Šodien pārdevu savu vintage ričuku. Veikalā puikas skatījās uz to. Pasauca vēl citus:

- Tu šitādu brīnumu esi redzējis? Paskat īsts tērauds! Un paskaties uz tiem dubultbleķiem! Īsti! Philips no A

nglijas. Nu moins!!!Tik senu vēl lietojamu neesmu redzējis.

Es žēli nopūtos un aizgriezos, bet vēl vienā mazā mirklī pamanīju, kā manu draugu aizstumj kādā tumšā noliktavā. Vēl baltais dublbleķis un ....

Tomkam toties nācās visus kustoņus izzvejot no ūdens un aiznest uz veikalu. Pretī saņēma trubiņu, ar kuru tad mēģināsim atķīmiķot to nelaimīgo podu. Vēl joprojām Lotusa sakne cītīgi sparojas pretī. Tad kad sāks dīkt asni un nākt pa trubu ārā, tad būs lielie prieki ķīniešiem. Varēs vākt ražu. pagaidām mēs dzīvojam pēc vecā režīma: Rīts -Tomča skrien uz darbu, Ievča dodas uz benzīntanku. (Madarai - Paldies, bet no rīta tā kā nesanāk -tu tak neesi mājās:))

Bijām uz 3 dienām 1000 km uz Ziemeļiem. Uz to pašu burvīgo Powder king, kur pagāšgad. Es ar 3 puikām. Tad nu mēģināju iedarbināt kārtību puiku rindās. Bez panākumiem, toties Tomka sasita savu labo rociņu. Pārāk ātri nogūlās uz kalna. Aizmirsa laikam, ka ir ātrā kustībā un piemirsa apstāties. Mēģināja kādu laiku mani te...., bet ātri vien atkodu, ka viņš tak kreilis un var daudz ko darīt...

Nu re - 5 dienas palikušas....

Un te vēl kāda smuka bilde:

Mafija uz Kingsway Nanaimo stūra

Jau mazliet ieminējos par mūsu problēmu ar lotosa sakni, kas aizsprostoja mūsu toaleti. Bija jautri sākumā. Tagad nav jautri. Tā sakne vēl joprojām tur sēž un Tomka izdarīja visu iespējamo - no speciekārtām pie ķīmiskiem objektiem, ķeblīša spārdīšanu līdz roku nolaišanai. Katru rītu cītīgi čāpojam uz tuvējo benzīntanku. Pagaidām vēl benzīntanka maiņas darbiniekiem nav tā sakritušas, lai viņi sāktu brīnīties, kāpēc katru rītu 10 pie viņiem ierodas sabozusies meitene un jautā pēc toaletes atslēdziņām. Nezinu, cik ilgi tā sakne tur sēdēs, bet augs acīmredzot ir ūdens izturīgs, ja jau ūdenī audzis.

Stāsts ir par to, kā vakardien mēs braucām mājās no draugiem un uz Kingsway un Nanaimo saprotu, ka vajag. Nu ne ļoti ļoti, bet miera labad...Mūsu benzīntanks tālu, iesim izmēģināt šito. ir jau vēls un klientus apkalpo tikai caur lodziņu. Tomka prasa, vai būtu iespējams. Puika-indietis-atbild, ka nebūtu gan. Tomka prasa, kā tā. Puika saka, ka klientu toaletes durvis iesprūdušas. Tomka prasa, kur viņš. Viņš nekur neiet. Tomka sāk uzvilkties, puika spirinās pretī. Puika zvana bosam. Puika saka, ka boss saka, ka atslēga saplīsusi. Neko darīt, jau domāju, kā čāpot milzīgu gabalu līdz mana rīta toaletei, kad Tomka izdomā nepadoties un iesim uz stūra veikala.

Šitā un tā sakam pārdevējam-indietim. Nu neesot viņam toaletes, bet kāpēc benzīntankā neejam. Izstāstam. Lai mēs nebēdājot. Lai ejot pie puikas un sakam, ka Džamels sūta. džamels pazīstot viņa bosu, viss būšot kārtībā. Kā pasakā, tikai 3 pārbaudījumus gan mums neiedeva. toties uzvanīja puikam. Pāris minūtes saruna un mēs droši varam iet atpakaļ uz benzīntanku. Bez liekas runāšanas mums tiek izsniegta atslēga un es mazliet vainīga juzdamās, ka tik liela brēka, ka tik ļoti jau nu nevajag, atslēdzu durvis. Nu nebija nekas saplīsis. Tā lūk, arī Kanāda, lai tiktu uz toaleti vajag blatu.

kanādieši tusējas.

Ja kāds saka, ka Kanādas puikas un meitenes ir pasīvi un neko nedara, tad gribu pierādīt jums pretējo. (Edvard, tas laikam vairāk tev:))

Vakarvakarā mēs tikām ielūgti pie mūsējiem uz Beach ave. Ieradāmies vēliu. Ap 10 vakarā. Ienākot pa durvīm, jau man likās aizdomīgi. Pirmkārt Tomijam nebija cepures galvā un es viņu gandrīz nepazinu. Un kājās šorti, kas Tonija gadījumā sagādātu neērtības parastā darba dienā. Alisters bija manāmi nobažījies, bet tad es ieraudzīju Ianu. Nu viņš bija ļoti ļoti satraukts un ne savā ādā. Varbūr tāpēc, ka matus bija nogriezis, bet tad es uzzināju, kas briest vakarā. Vaininiece ir Artiņa. Artiņ, tu trīs puišus noliki pie manām kājām.

Un vaininieks ir laiks līdz vasarai. Kā izrādās, tad Artiņa bija iedevusi vai ieteikusi Tonijam galīgo pumpēšanās video un tad viņš savā prātā izrēķināja, ka ir 90 dienas līdz pludmalei un vajadzētu kaut ko darīt.

Nākamo pusstundu man pie kājām stirkājās visi trīs. Es laimīgi piemetos uz dīvāna ar vīna glāzi rokās, mans Tomeks pavēstīja, ka uz paklājiņa nav vietas un tādējādi varēja klusi stūrītī dzert savu dzērienu. Paldies Artiņ, par šo brīnišķīgo iespēju!

- kur mans ūdens? - jautāja puikas pēc nodarbības.

Tāds ir sestdienas tusiņš Vankūveras stilā. :)

Ēdiens

Mūsu ķīniešu saimnieki, no kuriem īrējam māju, mums ik pa laikam nones lejā kādu savu gardumu. Nu gardums - tas ir viņu izpratnē. Tomeks gan ik pa laikam arī kaut ko no tā visa apēd, bet es tālāk par 2 m nevaru pieiet. Un zinātāji zin - nu neesmu ēdiena izvēlīga. Ar vienu tādu Lotosa sakņu zupiņu šodien tika aizdambēta toalete. Cik zinu, tad mans vīrietis vēl joprojām braši turas un cīnas ar to.Pat Tomka vakar padevās īpašajai smaržai. Kā lai mēs to sagremojam, ja pat toalete nespēj? Nu negribētos ziņot saimniekiem, ka Lotosa sakne iesprūdusi trubās. Bēdīgākais, ka esam ielūgti uz atvadu brokastīm kādā no ķīniešu restorāniem. Tad nu jau divas nedēļas esam nu ļoti ļoti aizņemti un nekādi netiekam. :)

Vasarā kaimiņu tante gribēja mūs pārvilināt pie sevis. Gribēja mūs savā dzīvoklī. Itāliete. Nesa garšīgu pastu. Nu ļoti ļoti. Un kad tagad iedomājos atvadu brokastis itāļu restorānā.....

Es jau neko. Tajā pašā Tomka darbā slikti nav. Silta silta istabiņa, Mjaukats tur patās un kad grib, tad noskrien lejā, kur priekšniece Danuša kaut ko jauku pagatavojusi un uz lielā ekrāna jau filmu sagatavojusi. Vislielākā delikatese viņiem jau 30 gadus ir Ventspils šprotes eļļā ar lietuviešu rupjmaizi (parasta klona maize) no "Aļenkas" - krievu veikala. Un protams Tatars. Nu tas pats ēdiens bildē arī ar tām pašām zivīm. Un tad visi sasēžas un ēd un ēd, un pļāpā un pļāpā.

Un tad tur ir Rišards - lielākais šprotu cienītājs - īpašs onkulis.

Rišards 1977.gadā izgudroja krāsu, ar kuru krāsot kuģus ūdenī esot. Vācieši par to dabūja viņu ārā no Polijas. Un tā nu izceļojies pa visu pasauli, viens no pirmajiem skolniekiem Žakam Kusto, kas izgudroja zemūdens niršanu un vēl un vēl....Viņam tēvs arī tāds labs onkulis. Ļoti daudz politikā darbojies. Kubā. Kopā ar Kastro spēlējies. Kubā ir pat ielas ar viņu uzvārdu. Kubā pret Rišardu īpaši izturās. Žēl tikai, ka pāris gadu atpakaļ pēdējā tunču zvejas laikā, notika negadījums un Rišards ir kļuvis lēns runātājs, betVentspils šprotes vēl joprojām mīl neprātīgi. :)

Īsts piens

Kanādā ar likumu ir aizliegts pārdot vai pirkt īstu pienu. Visiem pieniem jābūt pasterizētiem. Onka man šodien poļu ceptuvē pastāstīja, ka tas ir, lai nesaslimtu ar tuberkolozi. Nu tur man liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Gan jau domāja citas baktērijas, bet ko tad es zinu par pienu. Un vēl īstu pienu. :)

Katrā ziņa, ja nu kāds ir nolēmis Kanādā iegūt īstu nepasterizētu pienu un tādu te pāris Vankūverā ir, jo uzskata, ka dzīvs piens izveseļo. Atļaušos pasmaidīt arī par šo, bet kā jau teicu: ko gan es zinu par pienu. :)...

Sāku no jauna. Tātad, ja kāds tomēr grib tādu pienu (veselībai hihi), tad nepieciešams ir nopirkt 2% govs akciju un tad likumīgi vari pirkt pienu. Tātad..šie te piensaimnieki savu govi pārdod akcijās un sanāk, ka nabaga resnā tesmeņmamma ir tāda maza birža. Bet atšķirībā no tā, ka daudzi, kas nopērk uzņēmumu akcijas pat nekad nav bijuši Biržas ēkā, tad Vankūverā ik viens, kas ir iegādājies tos 2% govs, var arī to savu dabas brīnumu apciemot un droši vien pat noglāstīt.

Ajjj, mamma Daba....

Bet ja nopietni, tad šito man apstiprināja šodien 3 neatkarīgi kanādieši.

3 lietas

Ir trīs lieta, ko es savam vīrietim nevaru teikt :

1. Nekādā gadījumā par to, ka ticu dvēseļu pārdzimstībai un ka pēc nāves vēl kaut kas eksistē. Tas, ka esmu redzējusi spokus. Hmmm. Tas smaids, kas ir Tomka sejā! Labāk uzreiz pāriet uz citu tēmu vai piedāvāt viņam uztaisīt tēju.

2. Cik patiesībā tev maksāja tā smukā kleita vai viņa jaunā cepure. Tomka dzīvo pēc poļu cenām un arī tad 5 gadus atpakaļ. Tomka gan neatceras, kad pēdējo reizi ir bijis drēbju veikalā. 8 gadus atpakaļ? Viņam tas ir tik svarīgi, cik aitai bendzīns. Toties par makšķerēm un āķiem orientējas ļoti.

3. To, ka es esmu izlasījusi no mūsu drēbēm nevajadzīgās lupatas labdarībai, lai atstātu pēc iespējas mazāk krāmu. Tūlīt acis iedegās un mans vīrietis ir pie maisiem un sāk vilkt ārā vecos šortus (droši vien pirkti tajos pašos 8 gados atpakaļ).

- Medutiņ, tie ir mani vienīgie!

- Tiešām? tev ir veseli 3 jauni.

- Nē.

- Nu bet dārgais, ar ko tad tu šovasar peldējies?

- ...

- Tādi melni ar puķītēm, tad orandži un vēl sarkani.

-...

Un tā pie katra veca krekliņa mans draugs kļūst nostalģisks un cītīgi stūķē atpakaļ drēbes skapī.

- Bet tu tak viņas nevelc jau mūžibu. Tev ir favorīts un tu pat aizmirsti par pārējām lietām.

- Bet ja nu man sagribās uzvilkt? Ja nu noder?

Un tā atkal tas viss sagulst atpakaļ plauktā, lai Tomka par to visu aizmirstu līdz nākamajam gadam, kad slepus centīšos to visu iznest no mājas. Eh, mīļie vīrieši!

PS. Beidzot man apstiprināja otrā gada vīzu!!! :))

Laikapstākļi

Pagāšgad olimpieši šļūca pa zaļu zālīti. Publikai tika aizvērts brīnumainais Cipres kalns, lai olipieši vismaz redz sniegu. Visu varēja apstaigāt tikai ar karogiem apsedzies tūrists. Ja bija laiks, tad pasauļoties. Laiks pat nomierināja krievus. Ja jau kanādieši var uzrīkot Ziemas Olimpiskās spēles, tad mēs Sočos arī kaut kur sniegu sadabūsim. Būs mums sniegs.

Un šogad...Nedēļu atpakaļ bija brriesmīgs negaiss. Viss zibeņoja. Ņemiet vērā, ka pie okeāna negaisa parādība ir kaut kas nebijis. Nav jau kontinents. Divas dienas atpakaļ puteņoja. Tad atkal viss nokusa. kaut kādi sniegpulkstēni jau ir izlīduši kopā ar krokusiem, bet ak tu žē.....Pagāšnakt vietām no Aļaskas atsteidzies vējelis atnesa -17 un pat pa dienu pieturas mīnusos. Cilvēku sejas savilktas krampī, mazie ķīnieši izvilkuši savus mutaizbāžņus un staigā tā sadugušii pa ielām.

Te protams neiet runa par 5% Vankūveras varoņu, kas vēl joprojām turpina staigāt šortos, t-kreklos un flipflopos. Varbūt ne tik izteikti varonīgu stāju..

Viva klimata izmaiņas. Bet neraugotos uz to visu, šogad vankūvera ieņem pirmo vietu kā Pasaules vislabākā pilsēta, kur dzīvot. Un lai gan man pilsētas nepatīk, tad šitā gan man nu ļoti ļoti. :)

Turpinājums

Sen jau nerakstīju, jo gaidīju ar ko beigsies mans trilleris. Biju jau paredzējusi jautrību nedēļas garumā. Jautrība ir ievilkusies. Galvenās stāsta tēmas būtu divas:

Pirmā: Kā Patriks gāja šaut zaķus. Un mēģināja nošaut divus zaķus.

Otrā: Kā Patriks izmantodams visas filmās redzētās reketa metodes, iesēdināja sevi peļķē.

Iznākums man gan vēl nav zināms, bet ir zināma cerība, ka tomēr laimīgi pametīsim šo kontinentu mums izvēlētā laikā nevis Imigrācijas dienesta.

Pirmā stāsta lieta ir vienkārša un paredzama: Patriks saoda naudu. Smaržīgu lielu Kanādas dolāru, ar ko barot savu sievu Katlīnu un savu nevisai mazo vēderu. Var taču paķert kādu dolāriņu no apdrošinātāja un to pašu izdarīt ar mani, jo es tak ļoti gribu strādāt. Piespiedis mani ņemties ar policistu Reinardu un rakstīt protokolu, kas nesaskanētu ar apdrošināšanas interesēm, aizvazājis mani līdz uz policijas garāžu un beigās vēl licis to saplēsto braucamo atvest uz garāžu, izlēma, ka ar mani mazliet ir jāparunā.

- Ieva, es nevaru melo!. ( Nekas viņu līdz šim nav atturējis no melošanas. Hmmm. nez kādas tabletes atkal ir sācis lietot?)

- Es nevaru apdrošinātājiem melot, ka tu nebiji uz riteņa.

- Bet policijas protokolā tak tā stāv rakstīts. Pats liki rakstīt.

- Es nevaru melot (nu protams, Patrik, ka tu nevari melot - tu taču neproti - mēs visi pārējie esam apsēsti un nez ko salietojušies, ka sadomājamies, ka tu to vien dari, kā melo. Ak mēs riebīgie).

Viņš grib no manis 1000 $ (480 Ls) un es varu turpināt strādāt. Ja nē, nu tad neko Viņš neko nevar izdarīt man, naudu nevar piespiest maksāt - uz redzēšanos. Viņam manis nevajagot, esot daudz darbinieki.

Izvilkos no garāžas un 2 dienas domāju. Principā par to naudu es varu atvērt pati savu kompāniju.

Otrs stāsts: tauta, jums būtu jādzird mani autoatbildētāji!! :)) Viņš pēkšņi tomēr grib no manis naudu. Bet nu jau grib 1500 $ (to riteni varētu salabot par 300 $ un vēl kā). Un draud un solās iet uz policiju un 24.februārī zvanīšot Imigrācijas dienestam, ja naudu nedošu. Sāka zvanīt un atstāt ziņas Tomkam, lai tak to sievieti vedot pie prāta un liek man samaksāt to naudu.

Mēs sēžam un smaidam. Pirms nedēļas mums atnāca tūrisma vīzas apliecinājums. Ak, Patrik, lai tev beidzot dakteris izraksta pareizās tabletītes!! Ak, jā, un pēc mana incidenta visi pedikabisti pameta viņa ofisu. No money, no honey.

Trilleris

-Eh, šitā nē.

- a?

- Šitā riteni te labāk nepiesien. Šitā to stabu izraus un tici ma te ir kādi 10, kas saplēsīsies, lai tavu riteni paņemtu.

- Jā, bet viņš ir vecs..

- Viņiem taču vienalga - paskaidro man dīvaina paskata onkulis.

Kamēr es vazājos pa E Hasting ielu un pa Army un Navy, tikmēr piesienu savu veco ripojošo draugu pie staba. Katru reizi, iznākot ārā no veikala, mani sagaida kāds Hasting ielas radījums un sniedz mmazu ieskatu riteņa piesiešanas drošuma jautājumā. Kā vajag un kā nevajag, lai mazie nastrie radījumi neaizstumtu manu bērīti uz pārdošanu kādā no sava bartera veikaliem.

Priecīga to visu uzklausu un jau domāju, kā tie visi, kas raksta komentārus pa Hasting ielu un tās iemītniekiem ar šausmām. Naktī bieži sanāk braukt vienai cauri šiem džungļiem, kad vizinu onkuļus uz naktsklubiem. Parasti viņi mani sagaida ar gavilēm un jēēēē!!, tā kā jūtos nu ļoti droši. jau domāju, kā labāk pateikt, ka Hasting ir savāda, bet visai droša Vecpilsēta priekšpilsēta...

Un tagad, cilvēkiem ar vājiem nerviem nelasīt..Mammu, tu vari šitā vietā palasīt kādu Regīnas Ezeras grāmatiņu. Pēc taviem ieskatiem....

....

Vakar bija Olimpiādes gadadiena, kad viss kanādas zoodārzs iziet ielās un sāk skaļi bļaut - aaaaaa, bez jebkādām dziesmām, saukļiem - aaaaa - stundām. Viesiem testesterona līmenis sakāpj galvā, alkohols iekāpj līdzi galvā, palīgā nāk sēnes u.c līdzekļi - mammu, ja tu tomēr turpini lasīt, tad kanādiešiem patīk ēst gailenes pirms tusiņiem - tad viņi jūtas spēcīgāki, nostiprinās imūnsistēma un dzīve kļūst manāmi pozitīvāka.

Arī Vankūveras kanaks parūpējās ar uzvaru tajā vakarā (izskatās gan, ka nu jau visi izlutināti - Kanaks ir stabila pirmā savā divīzijā), un tad nu sākās "dod man pieci"tusiņš. Pat policisti neskopojās ar roķeļu vicināšanu.. Ilgi gan nevicinājās, jo kāds ieklīdis tūrists no Albertas izšāva uz apsargu "Barselonā". Biju diezgan tuvu, lai redzētu, ka policista kungi bija visai aizņemti savās darīšanās...Un tad nu es...

Ieskrienu Mcdonaldā pēc ūdens un pēc 1 min jau esmu ārā un stāvu sastingusi. Nav vairs mana pedikaba.Stāvu un domāju, ka sapņoju. Te bija, te nav. Labi, ka paķeru savu jauno pīļu spalvu jaciņu ar kameru un telefonu. (Jaciņa, starp citu - Patrika -bosa dāvana - ar tāds jocīgs - nez uz kādām zālēm psihologs uzsēdinājis). Ariteņatanav....

Jautāju onkam ratiņos, kur mans kabs.

- Eeee, aizbrauca tajā virzienā - norāda man onka.

Un tad es ieraugu. Mans kabs jau sāk griezties ap stūri. Es uzņemu tempus, plivinos pāri visai Granvill ielai un skrienu pakaļ. Kā Holivudas filmā, tikai nevaru nokliegties :Cut!!'- "griezums" - ja nu mamma turpina lasīt.

Ritinu manas kājiņas lielā ātrumā, jau gandrīz, gandrīz...redzu mans kabs apstājies pie sarkanās gaismas. Esmu jau gandrīz blakus un turpat blakus stāv 3 lieli onkas.

- Ej, ķeriet, turiet viņš man pedikabu nozaga - kliedzu.

- Ja, ak tu nabadzīte - bet neizskatās, ka kādam būtu interese, bet toties zaglis mani pamanījis kliedzam kādu feminisku lamāšanos, uzņem tempus.

Kādus 3 blokus vēl skrienu, bet tad mans kabs ir pazudis. pa ceļam vēl uzgriežu 911, bet pusceļā satieku citus puikas, kuri neko nesaprot, ko es šokā rīstos. Sirsnīgi nolamājos. (mammu - tikai sasodīts un ak tu velns tāds) un man telefons nomirst. Tā nu es pazaudēju savu kabu.

kolēģi palīdzēja izmisīgi meklēt pa visām šķērsielām, arī policija uzradās, bet nekā. :(

Šorīt kārtoju visu atkārtoti ar policiju, kuri atrada vecu nakts ieraastu, kur skaidri angliski rakstīts: swearing - nu es esot lamājusies. Sirsnīgi atvainojos policistes tantukam, ka tas nebija domāts viņai un viņa to laipni nodrukāja.

Ap plkst. 10 manu kabu atrada uz..Hasting ielas. Bez aklumatoriem.

Ps. Kāpēc bildē Anistone? Tas ir kadrs no filmas, kur viņa nozaga pedikabu. Andžija gan tā nedarītu...

Ned.nogales

Par mani - neticams slinkuma iemiesojums, kas nespēj neko ilgāk par stundu darīt, ko tādu, kas nesaskan ar interesēm. Un nepiespiest nekādi. Dzīve izmācīs...varētu teikt, bet nu neizmāca gan...Man vajag ļoti daudz brīvā laika, lai varētu to veltīt 10 h gulēšanai dienā, pāris stundu katru dienu kādai jaunai grāmata un hobijam, kaut kam jaunam... Nu ļoti izlaidies dīkdienis varētu teikt..

Un tad...Maizīte tak ir arī jāpelna... Nevar tā galīgi izlaisties. Un tad nu sanāk, kā sanāk manā gadījumā - 30 h darba divās dienās.

Svētdiena - wouuu, sāku atpūsties.

Pirmd - Cetd - turpinu atpūsties. Ceturdienas vakarā izdomāju, ka žēl, ka nav vairāk laika atpūtai. Tā satraucos par to, ka nu nekādi nevaru aizmigt un ar mokām pavadu tikai pāris stundas REM miega fāzē.

Piektd. - Saņemu sevi rokā un ar aukstu dušu atmodinājusi sevi, raušos ārā pa durvīm. Ir 7 no rīta un esmu vēl budzis - ar nevienu nerunāt, nemainīt sejas pantus - es taupu enerģiju. Sāku darbu poļu ceptuvē. Staipu paplātes, cepu maizi, taisu pīrāgus un skrubinu grīdu un pannas. Visa esmu notašķīta ar pončiku zapti, eļļu un miltiem.

Plkst. 2 pēcpusdienā, ietērpjos smalkā apģērbā, uzlieku kosmētiku, noslēpju jebkādas miltu paliekas, jo 3os man sākas darbs Šķidrumveikalā. Stāvu un visiem piedāvāju pagaršot lēto alkoholu. Kājās nostāvēt ir grūti, jo kopš piecēlos no gultas, neesmu apsēdusies, bet mierina doma, ka nākamais ir sēdošs darbs.

Šito pabeigusi, steidzos uz garāžu un pavadu visu nakti sviedros un pūšot un dzenot savu riteni pa kalnu, pret vēju, kādi nu vien tie laikapstākļi gadījušies.

4 naktī man darbs ir beidzies, bet diemžēl neiet vairs nekādi transporti. Sēžos uz sava bērīša - riteņa un minos uz 35tās Ave un Kingsway. Sanāk pamatīgs kāpums. Tāds smags pārbrauciens, bet neko darīt - gulēt tak gribas. Ja pagājušogad man tas prasīja 44 min, tad šogad - 30 min.

5 no rīta laimīga pēc padarītā esmu savos pēļos un bezspēkā aizmiegu.

Sestd. - ceļos laicīgi - 12os, jo jāpošas atkal uz to šķidrumveikalu. Nostrādāju tur un tad atkal mani pedikabi.

Un atkal minos 4 no rīta uz māju pusi.

Vakarnakt pusceļā - kaut kur pie 18tās ave saprotu, ka es tālāk vairs nevaru. Galva sāp nežēlīgi no pārpūles, ūdens nav. Sāku kampt lietu, bet pat no Vankūveras lietus nepadzersies. Nokāpju no riteņa un nevaru nostāvēt kājās - kājas dreb, spēka nav. Lēnām velkos kalnā aušā. Kaut kā nokļuvu līdz mājā, bet ilgi slēdzu durtiņas vaļā, jo rociņas tā drebēja, tā drebēja.

Un te nu ir atkal svētdiena un es atkal sāku savu slinkošanas kampaņu.

Visvairāk man žēl tā vakardienas vīna. Man tādas trīs jaukas meitenes gribēja vīna pudeli atstāt tējā. Tā sapriecājos, bet tad...

Meitene, kas man pasniedza vīnu, mazliet neaprēķināja manu sēdekli un aizlika vīnu garām. Pa tiešo uz asfalta.

Džinks, džinks un pāri palika tikai stikli.

- NO!!! - noelsās pūlis

- No - iekliedzos es.

Sīpols

- Nu medutiņ, pagaršo sīpolu - Tomeks pie brokastu galda pasniedz manis sagriezto sīpolu maizītēm.

- Uj, rūgts!

- Un kāpēc?

- Nu Tomka, nezinu, nezinu.

- Bet medutiņ, es tak tev stāstīju par fermocīdiem un to izraisīto ķīmijas īpašībām sīpolā.

- ?

-Neatceries?

-?Fermocīdi, ko?-jau sāku saprast, ka esmu atkal palaidusi kaut ko garām un bez lekcijas man neizsprukt.

- Tad, kad tu paņem sīpolu un sāc to griezt no apakšas pie saknēm, tad sīpols kā aizsargreakciju izdala fermocīdus. To pašu vielu, ko augļi, kas ir rūgti, izdala aizsardzībai pret kukaiņiem. Ievča, es tak tev teicu, ka sīpolu nekad nesāk griezt no apakšas.

- Kur tu visu šito zini?

- Un kā tu domā?

Domāju vai nedomāju, bet es šito nesaprotu. Nekad nebūtu zinājusi, ka konservu bundžas ar kaut mazāko punu veikala plauktā ir jātstāj, jo aizmirsu jau to lekciju, bet ēdiens ir jau puna rašanās brīdī sa..... kaut kas ar ķīmiju saistīts.

Zinu arī, ka krējuma kārbā nedrīkst likt jau lietotu karotīti, pat ja rūpīgi nolaizi to, jo baktērijas baktērija produktu samaitā ātri. Atkal kaut kādu tur ..... (ķīmijas, bioloģijas) rezultātā.

Tā es pavadu savu ikdienu ķīmijas, bioloģijas un ģeoloģijas lekcijās. Ja jums ir jebkādi jautājumi, kā uzvesties ar savu pārtiku, kā glabāt, stutēt leduskapī, lietot un aizvietot, jautājiet - Tomeks palīdzēs. :)

PS. 29.martā izbraucam uz Jamaiku un 9.aprīlī esam Eiropā. Skaitu dienas.:)

Mēģinājums

Saskatījos dokumentālās filmas par kovārņu īpašām dotībām un nolēmu, ka jāpamēģina arī man, galu galā izmaksas nekādas (ja nu vienīgi šilingi) un man un varbūt arī kādam kovārnim prieks.

Kovārņiem esot laba atmiņa un tad nu man ļoti sagribējās viņiem patikt, jo nav nekas patīkamāks, kā kad kāds tevi uzskata par tik pat burvīgu un jauku personu, par kādu tu uzskati sevi esam. Kas vajadzīgs kovārnim? Ēdiens. Plāns bija bezgala vecs un neorģināls. Iebarot mīlestību pret mani. Jau iztēle redzēju kovārņus plivināmies ap mani un ķērcot man slavas dziesmas.

Nopirku banānu (tiešām vienīgās izmaksas un pusbanāns man tika vēl pašai) un pa ceļam no mājām noskatījos vienu laimīgo. Pametu gaisā, bet kovārnis nepaspēja, ne nolaisties, ka no sētas sprigani izskrēja tāds pats radījums un žigli apēda manu banāna gabaliņu. Mēģinu vēlreiz un no otras puses atlido jau cits negausis. Manis noskatītais tikai plāta spārnus, bet nava gana apķērīgs, lai dabūtu savu kumosiņu. Domāju, ka paiešos tālāk un gan jau šis mani atradīs. Aizeju gandrīz jau līdz mājām un redzu, ka viens ir klāt. Sēž un mani vēro, paslēpies aiz staba. Nometu banāna gabaliņu un izliekos, ka aizeju. Atveru vārtiņus un sāku gaidīt. Pastiepjos un skatos, ko dara putns. Putns pastiepies skatās, ko daru es . Es demonstratīvi aizveru vārtiņus un nogaidu. Veru vaļā, bet banāns vēl stāv un kovārnis skatās uz mani izbrīnīts:

-Tiešām? Tu to domā, ka man ir 3?

Vēl brītiņu nogaidīju, bet tad aizgāju. Tagad nezinu, vai tas putns mani tagad atpazīs un vai es pazīšu starp visiem putniem. Tā kaut kā muļķīgi.....

Huligāns

Lai nerastos pārpratums par mana darba vieglo dabu... Vakar beidzot pienāca diena, kad man vajadzēja iedarbināt visas drošības sistēmas. Lai arī nakts bija nu ļoti lēna un vienīgais patiesais prieks bija garā vēsturiskā un politiskā saruna ar kādu Kosovas albāni, kurš bija nu ļoti pārsteigts par manām zināšanām (paldies topdocumentaries - manam un Tomkas hobijam), tad pārējā laikā laidu cilpas apkārt pa Granvill ielu bez lieliem panākumiem. Arī limuzīnšoferi pasūdzējās man. Ak, jā viņi pelna 12 h tikai 300$, par ko biju nu ļoti pārsteigta.

Nu un tad es paņēmu vienu jaunēkli pašās beigās, jo maizīti tak jāpelna. Manāmi apskurbis. Liek man braukt te un tur, bet pašās beigās neizturu un sāku viņu kratīt:

- Nu auns tāds!!! Kur tad īsti tevi vest? - slēpdama aiz pieklājības frāzes: So, where would you like to go?

Pēc krietnas pusstundas izmocīta ar to aunu, aizvedu viņu līdz zolīdai viesnīcai. Un te viņš sāk man dot 5$. Es viņam saku, ka viņš ar viņiem var .....(pī)...slēpdama aiz pieklājības frāzes: sorry, but it was at least 10$ ride (patiesībā 20$, bet tā bija taktika) :( Taktika nedarbojas. Viņš mani sāk vainot viņa apkrāpšanā. Mīlīt. Nabaga puika. Ierdies no Sietlas un es te viņu.

- Vari paturēt savus 5$, stulbais amerikāni - jau ļoti atvainojos, ka izmetu tik nacionāli kurinošus saukļus, bet es neizturēju. manas jūtas tika aizskartas līdz sirds dziļumiem. pagriezos un braucu prom. Tikai garāžā atklāju, ka tas lopiņš bija pamanījies viņus uzmest man uz sēdekļa..

Bet tad jau gandrīz pie garāžas mani apstādina vēl viens jauneklis. Izmisumā piekrūtu - aizvedīšu, lai jau ir vēls un gribu mājās. Pa ceļam kļūst neomulīgi. Viņš sāk rakāties pa jaku, nervozs, ved mani tumšās ielās un tad man iestājās drošības signalizācija. Rīkojies!! Un es sāku vaimanāt, ka man brriesmīga diena, ka tiko viens jaunietis nozaga man visu naudu...Viņš bija apjucis. Ko nu? Apzagt to, kas jau nozagts? Hmmm. Vēl pajautāja, lai pagaidu, kamēr viņa māsa atbrauks, varbūt ka man ir telefons - uzzvanīšot. Nu teļš tāds!!! Tikko man visa nauda atņemta un grib arī man telefonu atņemt. :) Pagriezos un devos mājās. Vēl spilktā atmiņā man ir jaunietis, kas ar manu superjauno mobilo ar atvēramo vāciņu un krāsaino displeju (pirmias tāda veida) ieskrien Mežciema mežā. Toreiz gan man bija tikai 19, bet atceros to muļķīgo sajūtu. Vēl ilgi nespēju garāmgājējiem savus sērkociņus iedot, kad svešie man jautāja pēc uguns uz ielām. ja nu aizbēg ar maniem sērkociņiem....

PS. Viss vienmēr beidzas labi. :)

Aussi diena

Nu varen smieklīgi:

http://www.satirewire.com/content/?p=173

Mams, tulkot ir pārāk gari. Īsumā: Austrālijai apnika būt nomalē un sadzērās un pārceļoja tuvāk pārējai Pasaule. Pa vidu gan sataisīja nesmukumus ar citām valstīm. :)

Darba nakts

Tad nu beidzot esmu iznesusi Ziemassvētku egli no mājām, jo šodien gaismiņas beidzot izdega, norādot uz viņām atvēlēto laiku un ka kaut kas nav kārtībā ar mumsīm.

Vienu vakaru nolēmu beidzot veikt tādu kā hronoloģiju manām 5 darba stundām, lai tak arī atcerētos, no kurienes man tā naudiņa nāk. Šeit ieskats pagājušā piektdienā....

Izlēmu ar savu pedikabu aizbraukt līdz mākslas galerijai, kur Veronika bija izstādījusi savu animāciju. Piebraucu pie galerijas un hops manā kabā jau sēž 2 jaunieši un grib pie Džonija (bārs).

Es griežu riņķī un stūrēju pie Džonija. Protams, ka viens no viņiem pamana, ka es braucu ielai pretējā virzienā, bet teikšu atklāti - tā ir mana taktika, jo man sanāktu braukt pa kalnu lejā un tad mīties atpakaļ. Ja nav spēka, tad ir smadzenes un es parasti nogaidu brīdi, kad nav mašīnas un stūrēju pusbloku pa pretējo virzienu. Mazliet izceļas panika, bet mans skatiens viņus nomierina un braucam tālāk. Tālāk seko parastais jautājums, no kurienes esmu. Un tad nu viens no viņiem nerimstas visu ceļu un vēlas, lai es te dziedātu viņam visus Latvijas hokeja saukļus. Stāsta kaut ko par to, ka latviešu fani ir īpaši un viņam Olimpiādes laikā nu dikti paticis dziedājums, lai es tagad uzrauju kaut ko pa kādai. Svīsti un dziedi: Sarauj, sarauj. :) Izlaižu puikas pie Dzonija. Pēc pāris stundām satieku viņus jau mazliet pārgurušus un ne tik veiklus. Atkal man liek dziedāt latviešu burvīgos hokejsaukļus. Pieminēšu, ka kanādieš hokejfani tālāk par "aaaaaa" ūjināšanu netiek.

Pie krustojuma satieku savu draugu taksistu, kas saka, ka lai beidzot muļķoties un nākot pie viņa pa taksistu strādāt. Pelnot 600$ nedēļas nogalēs. Kamēr apsveru piedāvājumu, tad pie manis ieraušas 3 braši sauduarābieši. Ripinos pa kalnu lejā un labi, ka lejā, jo viens no viņiem ir labā maizē ticis un aizņem vairāk kā pusi kabīnes. Pārējie divi stāv kājās un apdzied savu dvēseli. Izdziedājās no sirds, bet arī manu kabīni saņurcīja. Stutēju atpakaļ.

Nākamā kliente bija kāda sagurusi jaunkundze, kura steidza uz nākamo tusiņu. Nu ļoti viegla naudiņa. Meitene kā puķīte un paviegla arī.

Un tad nāca kārta kādam pārītim. Nācās gan tūri pa vidu pārtraukt, jo pie manis piebrauca policista kungs, lai atgādinātu, ka pie sarkanā gan pāri nebraucot. Pamāju ar galvu, ka ziņojums saņemts un novēlējām viens otram jauku vakaru.

Pēcāk pie manis pienāca 2 amerikāņi no Sietlas. Tādi apaļīgi, bet uzskatīja par smieklīgu man paziņot, ka lai vairāk miņos, jo man atklāti runājot esot par daudz miesas. Tālākā saruna noveda līdz tam, ka viņi uzzināja, ka esmu sapinusies ar poli un par to viņi man kā sāpju naudu iedeva 100$. Paldies Tomka. :)

Vakara izskaņā pēdējie divi onkas, kuriem laipni ļāvu pavizināt mani pa sānu ieliņām. Tā nu viņi abi stūma un pūta, centās izrādīt, cik nu spēcīgi un atlētiski. Es tikām sēdēju aizmugurā un atpūtos, nepastāstījusi, ka man ir arī motors. Lai jau domā, ka es tāda atlētiska. Pēc 15 min jau zināju viņu dzīvesstāstu. Vienam nesen sieva nomirusi, otrs šķīries. Centos novirzīt sarunu par ko patīkamāku, jo viens no viņiem bija tuvu asarām. Šķīrāmies, kā labākie draugi. Ielūdza mani uz kaitošanu Okonāganā, kur vienam pieder tāds bizness.

Tā nu es raujos savā darbā. :)

Rīgas suņi

Dzīvojoties pa binliotēku, uzgāju nejauši zviedru rakstnieka Henning Mankell "The dogs of Riga" - kriminālromāns par Rīgu barikāžu laikā. Sakritis ir ar barikāžu atceres laiku, bet tad nu ņēmu un pierakstījos garajā rindā uz grāmatu, jo daudz viņu bija pieprasījuši. Manās rokās atnāca diezgan jau pārlasīta un apbružāta. Ķēros klāt. Skaidrs, ka rīt pabeigšu, bet pirmajās lappusēs mazliet uznāca smiekli. Apbalvots autors, grāmata laba utt., bet:

1) Raksturojot Latviju - lai nozustu latviešiem jebkādas cerības uz nacionālimu, Krievija iesūtījusi Latvijas PSRS daudz krievu un tādējādi 1991.gadā ir liela minoritāšu grupa. Veseli 15% iedzīvotāju ir krievu tautības!!!!

2) Grāmatas sākumā tiek Zviedrijā izskaloti 2 līķi, kuri atklājas, ka ir no latvijas un viņus sauc Jānis Leja un Juris Kalns un protams, ka viņi ir šo 15% krievu minoritāšu bandīti, kas cīnas ar latviešiem, kas grib brīvību. Tā sakot - tīrasiņu krievi.

3) Aprakstot smagos notikumus 1990. gada rudenī barikādēs ir krituši masas ar nevainīgiem cilvēkiem.

Manuprāt, kāds te biku sakļūdījies vai aizšāvis garām.

Pagaidām turpinu lasīt.:)

Atbilde Mammam...

- Nu vajadzēja laikam biku vairāk tos taukus tai sārmā pavārīt - nodomāju, un berzu vēl stiprāk.- Nu tā jau nekas tīrs nepaliks! Eh, nu kāpēc man žagariņi pietrūka. Tādas niecīgas tās ziepes ir. Nu kaut cik jau tīrs tas lindracis (vienīgais) man būs, bet nedomāju, ka āpšu smaku dabūšu ārā.

RRRR...rociņas salst. izcirtu mazu caurumiņu āliņģī, bet ko lai dara vienīgais avots un tad tālu jāiet. Labi, ka nav jākāpj kalnā - tomēr mūsu Latve tāda bezkalnaina. Esmu dzirdējusi par lieliem kalniem....Tikai dzirdējusi...

- Ei, vecā - ātrāk! Govis jau laidarā kauc- bļauj mans vecis Toms.

- Eju jau eju! - eh, dzīve. Nu vajadzēja man to veco ņemt par vīru. Nu nebiju jau vairs nekāda jaunā un māte spieda. Tēvs spieda. Sak 2 govis laidarā, 3 aitas un vēl pāris vistu ar gaili. Sava iztikšana jau būšot. Vīrs, eh, nu kāds gan ir vecis. Tā jau izdarīgs. Nekāds dižais dainu zinātājs jau nav, bet kādu stirnu jau šad tad nomedī. Aizveda mani te tālu no maniem panāksniekiem, tagad mazgāju viņiem ūziņas un lindrakus. Eh, ja vien varētu aizbraukt aiz trejdeviņiem kalniem un tālāk. Kaut kur pie leišiem vai poļiem.

- Vecā, nu galīgi laiska esi palikusi. ka dabūsi pa nātrēm!

+++++++++++++++++++++

Un tagad es sēžu te jau gandrīz stundu un gaidu, kad man tā dzelzs kaste izkratīs man veļu. Ceru, ka šoreiz būs ļoti sausa. Ilgāk te nevēlos palikt - mans National Geografic žurnāls arī iet jau uz galu. Jāčāpo vien mājās. Un es pieeju un izņemu savu smaržīgo, sauso veļu un soļoju laimīga uz mājām.

Atbilde: Nē mams, man viss te apmierina un es ne par ko nesūdzos. Cik saprotu, ad jums tur kalnus apsēduši leiši. Turieties! Ja nevarat vairs izturēt, tad brauciet pie manis. parādīšu, kā te veļu mazgā. :)

Sāls

Artiņa mums pārmet, ka mēs bezjēgā sāli un piparus lietojam. Kā tad mēs to pudu sāls apēdīsim, ja tikai pa kripatiņai...Lai nu kā, bet kg sāls ir beidzies, pie reizes 5 kg cukura un 6 l eļļas. Šķidrumveikals ir pārcelts un tajā vietā, kur bija, nu ir milzīga bedre. Mūsu tuvākais autobuss 33 nu jau kādus 2 mēnešus staigā pa Kingsway un apbrauc mums līkumu apkārt. Sākām iet uz Kingsway, bet ak tu žē - aizvēra staigājamo taciņu arī ciet. Tagad kaut vai lido vai lec, bet ietves nav. Un tagad es te sēžu un štukoju, uz kurieni viss tas ved. Vīza. Hā! Visi jau saņēmuši, mani te plivina. Šorīt atsūtīja, ka vajagot pierādījumu, ka man ir Visitor vīza. Un es tā gaidīju jau 5 nedēļas un tagad viņi grib to papīrīti, ko Kanādas Imigrācijas dienests mums izskata jau 4 mēnešus, kaut citiem atsūta divu nedēļu laikā. Un anketā ierakstīju, jo kamēr gaidi, tikmēr vienalga skaities Visitora statusā.....Tad iet un pirkt to nākamo kg sāls? Būt sālim mājās un uz sviestmaizēm vai jālaiž uz Eiropu. :/ (mams, kols un šķība svītriņa nozīmē - domāšanu, neskaidrību un ne visai apmierinātu sejas izteiksmi.)

Kartē: A - dzīvojam

1 - vecā pietura

2- jaunā pietura

pudele - bijušais šļidrumveikals

melnais strīpojums - ciet aiztaisītā gājejtaciņa.

Gēni

latvieši izdzīvos, ka es jums saku. Vakar uz mana braucamā tika iesēdinātas trīs daiļavas. Vīri iespieda man ķepā naudiņu - nogādājiet freilenes pēc tādas un tādas adreses. Vedu savu kargo uz norādīto adresātu, bet šīs tādas manāmas un paškaļas. Visiem skaidrs, ka vedu jubilāru:

- I have a Birtday!! - ( Man ir dz.d) pie katra stūra sauc viena meitene.

Kārtējais jautājums, no kurienes mans "yea" skan savādāk kā citiem kanādiešiem (ticiet man - vairāk par yea nepaspēju pateikt, kad man jau jautā, no kurienes esmu. Būs japatrennējas pie mana Yea. :)). Un noskaidrojušas, ka es no Latvijas. Viena:

- Me too, i am latvian. (viņa apgalvo, ka ir latviete).

Sākās sačukstēšanās, jo pārējās divas vēlas tā klusu un slepus noskaidrot, kas ir Latvia).

Vārds pa vārdam un izrādās, ka meitenes vecvecāki ir latvieši. Atbraukuši te un dēlam latviešu valodu iemācījuši, bet dēls meitai gan nē, par ko viņai skumji. Un tad nāca pats jaukākais pārsteigums man. Mamma viņai ir - vietējā indiāniete...bet meitene izskatās, kā tipiska baibiņa, tikai tāda mūsdienīgāka un gaiša jo gaiša, acis zilas jo zilas. Latviešu gēns ir izdzīvotājs, ka es jums saku.

Ps. Bildē vankūver salas indiānietes.

Aizdomājos par kreiļiem

Mēs dzīvojam labo roku pasaulē. Kreiļus pat Viduslaikos dedzināja uz sārta. Zinātne ir izskaidrojusi, kādos gadījumos rodas kreiļi. Pirmais variants ir embrija pakāpē, kad patiesībā ir dvīņi, bet viens vairs neattīstās, bet otrs bērniņš attīstās un piedzimst. Otrs variants ir saistīts ar kreisās puslodes smadzenēs attīstību. Kreiļiem abas smadzeņu puses ir vienādas, bet labējiem cilvēkiem kreisā puslode ir biku lielāka. Tad nu man vakar sanāca saruna ar kreili Tomku. Protams, ka viņš lepni paziņoja, ka viņam ir lielākas smadzenes kā labējiem cilvēkiem. Man gan liekas, ka tas vairāk darbojas uz to brīdi, kad cepurīte slīd nost no galvas un atsedz ausis nevis domāšanu....

Divas dienas atpakaļ bija atnākuši Evucis ar Valdi. Un tad es pamanīju, kā Tomka dod roku sveicienam. Vakarā pajautāju, lai iedod man roku, kā parasti viņš to dara. Un tad es aizdomājos. Un tad sanāca saruna. Zinu jau, ka kreiļiem nepatīk, ka visas mašīnas un pat šķēres ir domātas labējiem cilvēkiem, bet...Izrādās kreiļi jau no pirmās komunikācijas sevi sparīgi iemāca apslēpt refleksu un kreisās rokas vietā padot labo, lai gandrīz 95% gadījumā nesanāktu neveikla situācija. Viņi cenšas adaptēties. Un kreilis kreili pazīst. Abi pasniedz labo roku un abi saprot, ka nav dabīgs rokas spiediens. Nekad par to nebūtu aizdomājusies... Tikai zinu, ka apsēžoties pie datora, pelīte man būs jāpārliek otrā pusē un pie brokastu galda Tomasa krūzīte stāvēs vienā pusē ar manējo. :)

2 P

Kamēr citi jau atvēruši emeilu ar jaunajām vīzām, es joprojām gaidu...Vēl nav...Un esmu spiesta strādāt zem galda un braukāt ar pedikabu. Es patiešām mīlu to darbu, bet es patiešām nemīlu iegriezties garāžā. Uz ielām ir palikuši tikai 2 P un es. Pirmais P (Patriks) ir mans boss un otrais P (Pīters) ir otrs dīvainīts, par kuru pirmais P izplata šausmīgas baumas un ar kuru mēs visi parasti slepus tomēr draudzējamies, jo P2 nav tik traks, kā to mālē P1 un var būt ļoti labs. Nelaime ir tāda, ka pārējie, kas ar viņu draudzējas ir jau nozuduši, jo nespēj panest P1, lai cik ļoti mīlētu pedikaba darbu. Katru piektdienu es velku savu riteni ārā un lūdzos, lai P1 negribētu ar mani papļāpāt vtml. Skaitu katru sekudi, kas man ar viņu jāpavada garāžā. Viens no viņa izgājieniem:

Pienāk P1 pie manis un saka, ka Jaunā gadā īre ir 150$, jo visi tik labi nopelna, ka 1/3 nestrādā. Es sakodu zobus, lai nepateiktu, ka vienīgā, kas pagāšgad nopelnīja vairāk par 400 $ biju es, bet puse nemaz netika no garāžas ārā, jo tehnika nebija kārtībā. Pateicu, ka nē - nestrādāju. Tas tik ļoti sāpēja P1 (kā nekā zaudēts drošs 150$), ka jau 3 am Jaunajā gadā saņēmu sarakstu ar 4 citiem braucējiem un cik skaistu naudiņu viņi sapelnījuši, ka drošvien nožēloju utt. Pēc nedēļas satiku vienu no tiem laimīgajiem naudas pelnītājiem.

- Es P1 ienīstu! Nopelnīju 250$ un 150$ viņš man atņēma.

Tas nav viss..Tas ir ļoti tālu no visa Visa. 15.janv tiek rīkots pedikabistu saiets un mēs rīkojam konkursu par labākajiem P1 meliem. Pagaidām labākais ir Annas, kur P1 saka, ka no nākamā gada viņam piederēs visurgājēju bizness Vankūverā. Vizinās cilvēkus iekšā un ārā pa ūdeni. Vēl joprojām gaidām.

Ko dara P2. Neatkarīgs cilvēks. Vizina visus tā pat kā mēs, bet grib pārvilināt mani uz savu komandu. ar visādiem:

- Vankūvera bija gaidījusi tādu talantu kā tu. Man ir brīvs ritenis. Pārdodu tev un tu būsi brīva no P2.

Un viņam ir taisnība, tikai es tik ļoti negribu palikt šai biznesā... Man ir citi plāni..

Pagaidām es pļāpāju uz ielām ar P2, bet mirklī, kad P1 parādās aiz stūra, tā laižu prom. Vienreiz P1 mums sekoja. Labi, ka klienti pagadījās. Toties pusstundu man nācās pēc tam klausīties, ka P2 ir parādā apdrošinātājiem, ka alkoholiķis un narkotiku tirgonis. Es māju ar galvu un man galvā ir tikai viena bilde. Kā mana dūre uzņem neprtātīgus apgriezienus un triecas P1 sejā. Par visiem maniem foršajiem cilvēkiem, kuri ir atstājuši ofisa telpas, lai kā mīlētu šo darbu, jo nespēj to dūri ietriekt viņam sejā. Bet es vēl nevaru atstāt šo ofisu, jo man nav vīzas. Un tā es katru nakti pirms gulētiešanas pagaidām iztēlojos, kā es sataisu rocīņu dūrītē un....

Gabal slēpes

Viens zvans un Anna jau brauc pie manis. Nesās prāts uz sniegu. Anna bija paķērusi distanču slēpes. Vajag tikai zābaciņus. Kamēr cītīgi meklēju īstos uz pakarināmā, tikmēr patērzēju ar zābaku īrētāju. Runājam un runājam, kamēr attopamies no vienas valsts. Ja nu kāds īrē distanču slēpes Cypress, tad tur par instruktori strādā Māra, kurai dzimumdiena bija 1.janvārī. Vēl viens biedrs kuplajā latvieši dzimuši janvārī pulciņā. Vakar ienāca prātā - vieni dvīņi un mežāži. Tā ir tradīcija Latvijā septembrī un aprīlī talkas rīkot, ka tā..?.

Atpakaļ pie slēpēm. Cik atceros tad, kad pēdējo reizi līdu uz distanču slēpēm, tad zābaki bija jāiespundē starp drātītēm, zābaciņš stīvs un smags, bet pati slēpīte kādā noteiktā vietā tā smuki sanaglota ar mazām nagliņām un diklofosa alumīnija bundžiņu. Ielāps no laikiem, kad man brālis cītīgi pārliecināja, ka tramplīns ir forša lieta un manā vienīgajā lēcienā manas importa slēpes no Igaunijas - Visu laikam - pārlūza uz pusēm.

Šodienas zābaciņi mīksti, maza sasaiste purngaliņā, apakša rievaina, nevis gluda, lai labāk slīd un slēpotāja tāda attapīga un veikla.

Slēpes gan tā nedomāja. Pa kalnu nesa manas tievās līstītes katra uz savu pusi, es pa vidu - kājiņas cenšos salikt kopā, bet nu ni negrib tā gluži nākt kopā. Kalna beigās ir ar palēcienu atpakaļ jāsaliek. Izdomāju drosmīgi iet pa kupenām, kur sniegzābaki staigā - nu tādi kāpelētāji ar raketēm kājās. Pabraucām, pabraucām, bet slēpītes nu ļoti negrib griezt pa kalniņu lejā braucot. Nūju iespraužot zemē, tā tev ļauj padusēm sasveicināties ar kupenu. Toties silti. Neraugoties uz lietu un sniega kupenām krītam uz galvas, abas esam ļoti apmierinātas un noteikti tuvākā laikā brauksim vēl, jo man ir tāda sajūta, ka es beidzu tieši tad, kad sāku tā tīri profesionāli laist eglītē pa kalniņu un noliecos pa kalniņu braucot lejā arī tā tīri graciozi. Nu man jau liekas, ka īsta slēpotāja.

Kamolā tinēja - Imants Skrastiņš - Mikrofons 1980

40 min atpakaļ iestājās mana nākamā dekāde. Būs vien jāpārlec atkal uz citu lauciņu un jāķeksē citos kvadrātiņos kā bija pierasts. Eh, nav viegli. Tagad domāju, kā man būtu jāsāk uzvesties...Piegāju pie spoguļa. Grumbas it kā vēl nav. Biju stundu atpakaļ veļasmazgātavā, kur kāds jaunietis nogāja garām un nošļupstēja:

- You are beautiful (tu esi skaista).

Apskatījos apkārt. Ir jau iespēja, ka viņš to teica tam mazgājamam aparātam, bet gribas ticēt, ka nē...Bet vispārīgi...Skumīgi. Vecums ir tāds, bet jūtos it kā man būtu 21 gads un es nespēju pieņemt to skaitli 30. :(

Mams, varbūt tomēr kaut kas te nav tā? Tu mani uzreiz paņēmi no slimnīcas vai brauci pakaļ? Pie reizes - kad es dzimu, vai mēs bijām Maskavas laika zonā vai mūsējā? Un ko dara Mora?

Paldies mams! :D

un te dziesma, kura manā dzimšanas brīdī ir hīts.

Polārlāču pelde

-Nu Tomašēvic, nu ejam..

- Tad tu to biji domājusi nopietni?

-Nu Tomašku, nu kad es tev ko nenopietnu... Nu tad ejam.

-Pagaidi biku - un Tomeks iziet uz balkona. Balkons atrodas tieši virs English bay un nevar nepamanīt milzīgus cilvēka pūļus virzamies pie pludmales.

-Nu, jā, laiciņš jau labs, bet medutiņ, man tā kā negribas īsti..

-Tu gribi teikt, ka neesi spējīgs uz to?

- Hā, šito kārti nevari izspēlēt! - Tomeks smaidot norūc...

-Tad tomēr nevari. Labi, vismaz paskatīsies, kā es to daru. Būs, kas fotogrāfē...

-Kurš teica, ka nevar? Vienkārši šodien nejūtu, ka gribu. Varbūt pamodināt Alisteru un Renē. Viņi ar it kā gribēja..

- Tomašku, viņi vakar bija gatavi iet un peldēt naktī, bet es domāju, ka viņi tagad ir gatavi tevi nogalināt, ja iesi modināt - cik atceramies, tad viņi aizgāja čučēt ap sešiem...

- Nu labi, ejam...

No prieka palēkdamās sāku vākt mantas un tad atkal apstājos pie skapja ar Artiņas mantām. Tās visu laiku gaida. Gaida un gaida un kā nesanāk labs mirklis viņas stūrēt uz mājām, tā nesanāk. Eh, paņemšu vismaz mugursomu.

Hops, hops, esam pludmalē. Esam jau pie galda un piereģistrējušies un mīcamies gar galveno eju. Komentētājs paziņo, ka ūdenī +6 grādi un ka saradušies ap 6000 cilvēku un lai tas plikais uzmanās un visi, lai saķemmējas, jo diemžēl šis pasākums ir tik starptautisks, ka Japānā noteikti mūs novērtēs. Nesiet taču Kanādai godu.

Tomeks stāv un skatās uz mani. Es skatos pretī un saprotu, ka šajā mirklī mans vīrietis domā, ka nu kāda mārutka pēc ir izvēlējies šito meiteni par draudzeni. Sarunājam, ka viņš mani fočēs un mantas pieskatīs, bet es metīšos pēc trofejas.

Un tad pūlis sāk šalkt, tiek taisīts vilnis, visi izģērbjas un ir gatavi lielajai ekstāzei. Tomeks paskatās uz mani:

-Aiziet, skrienam ar kopā!!! - un tu redzi, ka viņš ir pūļa ietekmēts. Nepaiet ne mirklis un viņš ir šortos. Pāris nepareizas fotogrāfijas ar mani un mēs esam gatavībā. Pūlis kauc un gaida dongu. Un IRRRR!!!

Visi skrien uz ūdens pusi. Kamēr mēs tiekam pāri ledusaukstam smilšu laukam, tikmēr milzīgs daudzums jau ir paspējis izpeldēties un skrien atpakaļ. Atpakaļ ceļa vairs nav. Ir jākustas visiem kopā. Es pat īsti nesapratu, kurā mirklī biju slapja, jo visapkārt šļakatas un dauzoņas lēkā - kā tādas sardīnes izmestas no laivas. Tomeks ar tādu preicīgu seju lēkā pa auksto ūdeni.

Heiiii... pāris minūtes un skrējiens pēc drēbēm. Silti. Tikai pēdas gan nejūt. Nākamgad skriesim čībiņās. Pāris minūtes un mums ir pirmais vimpelis, ka esam piedalījušies. Spriežot pēc pūļa medaļa daudzuma - citi to dara jau 20 gadus. Jaunāko redzēju 5 gadi, vecāko - ap 80. :) Un tradīcija cēlās no pāris puikām Vankūverā 1920 gadā.

Te vēl viens piemērs tam, kā mans Tomka fotogrāfē. No tās pašas dienas, kurā mīļi palūdzu nobildēt kopā ar jenotu

.

Un te īss video ar trakiem kanakiem. :)

http://www.youtube.com/watch?v=MDNpUJr0ieY&feature=related

1:37 kreisajā lejā stūrītē var redzēt mūs abus.