-Nu Tomašēvic, nu ejam..
- Tad tu to biji domājusi nopietni?
-Nu Tomašku, nu kad es tev ko nenopietnu... Nu tad ejam.
-Pagaidi biku - un Tomeks iziet uz balkona. Balkons atrodas tieši virs English bay un nevar nepamanīt milzīgus cilvēka pūļus virzamies pie pludmales.
-Nu, jā, laiciņš jau labs, bet medutiņ, man tā kā negribas īsti..
-Tu gribi teikt, ka neesi spējīgs uz to?
- Hā, šito kārti nevari izspēlēt! - Tomeks smaidot norūc...
-Tad tomēr nevari. Labi, vismaz paskatīsies, kā es to daru. Būs, kas fotogrāfē...
-Kurš teica, ka nevar? Vienkārši šodien nejūtu, ka gribu. Varbūt pamodināt Alisteru un Renē. Viņi ar it kā gribēja..
- Tomašku, viņi vakar bija gatavi iet un peldēt naktī, bet es domāju, ka viņi tagad ir gatavi tevi nogalināt, ja iesi modināt - cik atceramies, tad viņi aizgāja čučēt ap sešiem...
- Nu labi, ejam...
No prieka palēkdamās sāku vākt mantas un tad atkal apstājos pie skapja ar Artiņas mantām. Tās visu laiku gaida. Gaida un gaida un kā nesanāk labs mirklis viņas stūrēt uz mājām, tā nesanāk. Eh, paņemšu vismaz mugursomu.
Hops, hops, esam pludmalē. Esam jau pie galda un piereģistrējušies un mīcamies gar galveno eju. Komentētājs paziņo, ka ūdenī +6 grādi un ka saradušies ap 6000 cilvēku un lai tas plikais uzmanās un visi, lai saķemmējas, jo diemžēl šis pasākums ir tik starptautisks, ka Japānā noteikti mūs novērtēs. Nesiet taču Kanādai godu.
Tomeks stāv un skatās uz mani. Es skatos pretī un saprotu, ka šajā mirklī mans vīrietis domā, ka nu kāda mārutka pēc ir izvēlējies šito meiteni par draudzeni. Sarunājam, ka viņš mani fočēs un mantas pieskatīs, bet es metīšos pēc trofejas.
Un tad pūlis sāk šalkt, tiek taisīts vilnis, visi izģērbjas un ir gatavi lielajai ekstāzei. Tomeks paskatās uz mani:
-Aiziet, skrienam ar kopā!!! - un tu redzi, ka viņš ir pūļa ietekmēts. Nepaiet ne mirklis un viņš ir šortos. Pāris nepareizas fotogrāfijas ar mani un mēs esam gatavībā. Pūlis kauc un gaida dongu. Un IRRRR!!!
Visi skrien uz ūdens pusi. Kamēr mēs tiekam pāri ledusaukstam smilšu laukam, tikmēr milzīgs daudzums jau ir paspējis izpeldēties un skrien atpakaļ. Atpakaļ ceļa vairs nav. Ir jākustas visiem kopā. Es pat īsti nesapratu, kurā mirklī biju slapja, jo visapkārt šļakatas un dauzoņas lēkā - kā tādas sardīnes izmestas no laivas. Tomeks ar tādu preicīgu seju lēkā pa auksto ūdeni.
Heiiii... pāris minūtes un skrējiens pēc drēbēm. Silti. Tikai pēdas gan nejūt. Nākamgad skriesim čībiņās. Pāris minūtes un mums ir pirmais vimpelis, ka esam piedalījušies. Spriežot pēc pūļa medaļa daudzuma - citi to dara jau 20 gadus. Jaunāko redzēju 5 gadi, vecāko - ap 80. :) Un tradīcija cēlās no pāris puikām Vankūverā 1920 gadā.
Te vēl viens piemērs tam, kā mans Tomka fotogrāfē. No tās pašas dienas, kurā mīļi palūdzu nobildēt kopā ar jenotu
.
Un te īss video ar trakiem kanakiem. :)
1:37 kreisajā lejā stūrītē var redzēt mūs abus.
2 komentāri:
par bildi es saprotu-viņš gribēja lai redz tikai to skaisto jenotu,bet tā Tu esi traka,traka
Super jenotiņš!!! Nu bet Tavu seju ceram nākamajās bildēs ieraudzīt ;)
p.s. pēc Tava apraksta liekas, ka es arī varētu tajās šļakatās piedalīties :D Laimīgu Jauno Gadu!!! Tomasam arī sveiciens un vēlējums taisīt tādas bildes, kas Tev dikti patīk! Priekā Jums!
Ierakstīt komentāru