Pēdējie divi vakari pagāja divās istabās un starp tām. Pirmo vakaru pievienojos viesistabā poļu faniem, kur šie smuki pievarēja Lietuvu. Pēc stundas jau biju savā istabā un pateicoties TV3 varēju vērot mūsējos internetā. Tā nu es sēdēju. Un visnepatīkamākais, ka no blakus istabas nāca ļoti pārlaimīgas balsis, bet es vēl joprojām sēdēju un baidījos par mūsējiem. Viņu spēle beidzās un pievienojās man. Apmēram brīdī, kad pateicoties Biedriņam mēs bijām izrāvušies, sākām jau kalt plānus, ko darīsim Varšavā, kad mūsējie tiksies finālā...eh, nu vajadzēja. Poļi apmierinājuši interesi par latviešu valodas translāciju un ”kā tu kaut ko vari saprast” devās skatīties savu volejbolu, atstājot mani ar visu manu nesaprotamo valodu. Nākamajā dienā, es cerēju, ka kaut kas mainīsies ar noskaņojumiem istabās. Bet, nē...Arī Bulgārus viņi..., bet es varēju grauzt spilvenu. Šodien laikam pārvietošos uz viesistabu.
Uztaisīju jaunu cachu. Atradu smuku aliņu un palaidu kastīti. Un kastīte pazuda. Kaut kā ar mokām sataustīju. Nu nevar kastītes bāzt, kur pagadās, nevar, nepārbaudot, cik dziļa ir aliņa. Tas zaķis tak pirms tam to aliņu bija racis un racis. Pat ar koku neaizsniedzu aliņas beigas. Un, ja nu es to kastīti pazaudētu. Ceri vien, ka tas zaķis iznesīs viņu virszemē. Bet labi, ka viss labi beidzies.
Uztaisīju jaunu cachu. Atradu smuku aliņu un palaidu kastīti. Un kastīte pazuda. Kaut kā ar mokām sataustīju. Nu nevar kastītes bāzt, kur pagadās, nevar, nepārbaudot, cik dziļa ir aliņa. Tas zaķis tak pirms tam to aliņu bija racis un racis. Pat ar koku neaizsniedzu aliņas beigas. Un, ja nu es to kastīti pazaudētu. Ceri vien, ka tas zaķis iznesīs viņu virszemē. Bet labi, ka viss labi beidzies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru