PSZCZEW

Kamēr mēs vēl neesam sākuši krāmēt čemodānus, tikmēr gribu mazliet pastāstīt par šo vietu, kur dzīvoju. Vieta tiešām ir skaista. Saucās Pszczew Skatu parks. Apkārt ir tikai meži un ezeri. Un daudz. Pilsēta pirmo reizi pieminēta 10. gs, kas Romas Impērijā bija ļoti stratēģiska pāreja caur visiem ezeriem, purviem un upēm uz Ziemeļiem un Austrumiem. Gan jau, ka kāds alu cilvēks arī agrāk te dzīvoja, bet par cik apkārtnē nav uzietas alas, tad nav, kur rakt un rast pierādījumus. Pilsētele auga un cilvēki vairojās, karoja, strādāja, dziedāja tautas dziesmas, bet diezgan drīz gospeļus, jo nodibinājās te viena no lielākajām bīskapijām. Laiki gāja un skrēja . Viena no lietām, ar ko pilsētele vēl ir slavena- 19.gsapmēram 100 gadus te atradās ebreju zagļu koledža. Ēka vēl ir dzīva. Mācījās, kā apkrāpt un pievilt, izšmaukt no muižām un bagātajiem naudu utt. Par skolas programmu daudz nezinu, zinu tikai, ka pirmajās klasēs apmācīja kabatzagļus. Ieguvuši tehnikuma/koledžas grādu tad nu šie izklīda pa visu Eiropu. Un Betsche - Pszczew vācu nosaukums- Eiropā bija pazīstama zem šīs slavas. Pienāca bēdīgais 20.gs. Un Otrais Pasaules karš. Pēc sakāves, krievu armija uzsāka Vācijas Austrumu ciemu tīrīšanu. Un tīrīja no vāciešiem. Pszczew gan neskāra tik asiņains gals, bet pilsētele tika iedalīta paniem Poļu zemē. Vēl kādu laiku gan vācieši te uzturējās, bet pamazām aizgāja dzīvot uz Vāczemi. Vēl šur tur var šeit dzirdēt vācu iedzīvotājus, bet vairāk gan vasarās, kad viņi nostaļģijas vadīti vai dabas saukti šeit sarodās ar makšķerēm un sauleskrēsliem, lai izgultos pilsēteles promenādē blakus ezeram. Neesmu gan bijusi Abrenē un nezinu, ko esam zaudējuši, ja neskaita krievu tanti Annu, pie kuras dzīvoju Rīgā 12.klasē, žēlabās par skaistajām tēva mājām Abrenes pusē, bet nu es vāciešu vietā justos ļoti apbižota par šo zaudējumu. Bet kopš 60 jiem šo vietu par pilsētu vairs nesauc. Apmēram lielumā kā Kuldīga.
Tā māja, ko es noliku goda vietā sākumā arī ir leģendām apvīta. Tieši šī šoseja gar māju bija pirmskara robeža Polijai un Vācijai. Tā esot piederējusi kādam vācietim. Ērtības labam sauksim viņu par Hansi. Hanss esot bijis bagāts, bet nācies laisties prom pēc kara. Hansim bijusi meita, sauksim viņu par Hildu. Nu un Hilda ļoti gribējusi savas mājas atpakaļ, bet dokumentu nav bijis. Cīnījusies, cīnījusies, beigās esot nopirkusi no valsts pa lielu naudu. Uztaisījusi te pat viesnīcu ar jauku nosaukumu „Pod Lipami” – „Zem liepām”, bet tad nojaukusi visus četrus skursteņus, atdevusi māju valstij, un aizbraukusi. Neviens Hildu pēc tam nav redzējis. Un doma ir tāda: Hansi teicis Hildai, ka paslēpis 60 kg zelta vienā no skursteņiem. Tālāk ? Nu sievietes prāts reizēm ir tik paredzams :)