Raudiens

Vēl sestdien darbā domāju: Nu kad tā reiz pa īstam esmu laidusi piņņu vaļā. Nu tā no sirds, lai labāk paliek. Tā ar visu galvu. Neatceros. Bezsirde tāda. Drīzāk jau pārāk viss labi un sakārtots....Nezinu.

Jau divas dienas cīnos ar vīzu. Esmu tik iespringusi, ka īsti neko nevaru izdarīt. Nezinu, kam ķerties klāt. Stress - tā to sauc. It kā jau nekas liels. Ja šogad nē, tad nākamgad - tā pat uz pusgadu no šejienes laižos prom...Bet man tiesības Latvijā beigušās un jāiet medicīnisko apskati. Aprīļa sākumā, kamēr vēl silts Jaunzēlandē gribējās vietējos kivi apskatīt un ar papagaiļiem padraudzēties. Tam vajag tiesības. Ja es tagad vīzu dabūtu, tad dabūtu Kanādas plastmasa kartiņu papīra vietā un man LV tiesības nevajadzētu vispār. Ja vīzu nedabūju, tad Jaunzēlande tikai rudenī, jo būtu Latvijā jātaisa. Kam šis stāsts...Nu re, sanāca, ka Artiņa mani pārliecināja, ka man papildus vajag bankas izdruka par konta stāvokli. Skrēju uz RBC, bet pēc tam uz Stamples, lai ieskanētu un caur emailu nosūtītu. Stāvu Stamples un sniedzu savu vienu mazu lapiņu skanēšanai. Tantuks:

- 7$

- Ko?!!!!

Un tad es sāku nežēlīgi kaukt. Man asaras lija visos virzienos. Man liekas, ka apšļakstīju onku man blakus, kurš sāka teikt, kā jā-tā nav normāla cena. Un es vienkārši turpināju kaukt, ka ne parunāt. Tante ar akmens cietu seju:

- Tad skanēt?

- Jā - izdabūja Ieva - es atvainojos, ne jau jūsu vaina, - vēl nošņurkāju, bet man liekas, ka viņa nesaprata.

Ja pareizi doto mirkli atceros, tas man liekas, ka pat notupos, lai vieglāk varētu elpot un raudāt vienlaicīgi.

Štrunts par to, ka cilvēki nesaprata. Žēl onkas, kas nezināja, kā palīdzēt. Labi, ka tos 7 $ nepiedāvāja.

Tā iet cilvēkam, kuram dzīvē par maz stresa. :) Bet tagad sapampušas acis un galvassāpes.