Mjaukats

Tomeks strādā privātā mājā. Kopā ar Daņušu - UBC profesori un viņas vīru Rišardu, kas ir kuģa kapteinis ar amizantām ūsām un izbraukājiea ar pašu Žaku Kusto. Mājā dzīvo arī Anita, kas ir japāņu masāžas Šiatsū studente. Anitas dēļ arī ierados mājās, jo viņa visus tur masē - vairāk gan staipa un spaida punktus. Nu tā par velti, jo viņa mācās un pēc likuma naudu nevarot ņemt. Mēs tad arī katru nedēļu saņemam pa savai masāžai. Man tas gan vairāk tika, jo Tomka Anitai apgalvoja, ka esmu cilvēks, kas nemāk atbrīvotie un lai mani beidzot tak nomierina. Pēc sesijas Anita gan apgalvoja, ka man stresa ķermenī nav, un es ļoti lieliski māku ar to tikt galā, bet Tomkam gan ir iespringums. Hā!!! Tāds privāts mīļš atpakaļ iemetiens....:)

Nu un mājā arī ir kaķis. Melns. Liels. Runcis. Viņa alorgēns nonāca pie manis tikai pēc divām stundām, neraugoties, ka minkāns ļoti sabiedrisks un uz spēlēšanos kārs kaut jau cienījamā vecumā (12) un neklātos tā uzvesties. Par minkānu ir ļoti mistikām vadīts stāsts. Viena no Tomkas darba specifikām ir vasarās braukāt pa skaisto British Colombia un stikla traukos liet upes ūdeni un dūņās, lai pēc tam ziemā apskatītu, kas tad tajos ūdeņos mīt. Un tas parasti notiek ļoti tālu tālu mežā, kur nav vairs nekādas civilizācijas. Bija tāds gadījums ar to minkānu. Staigā Danuša ar Rišardu pa mežu un pēkšņi viens:

- Mjau!

Dziļā mežā, kur tikai lāči, lepardi un vilki.

- Mjau! - izlien no krūma mazs kaķēns. Novārdzis un mjauko.

- Mjau!!!

Danuša iedeva viņam vienu donatu -pončiku un mazais vienā rāvienā apēda to bulku, kas bija smagāka pa viņu.

Paņēma minkānu līdzi. Visu ceļu viņš tikai mjau un mjau, galvu izbāzis no somas laukā. Tā arī deva vārdu: mjaukats (vai Mjaukots - īsti nesapratu angliski vai poliski). Un līdz pat šai dienai nav skaidrs, ko kaķis darīja tik tālu no civilizācijas.

mjaukata stāsts:

Mjau. Staigāju tā savā nodabā pa mežiņu. Mjau. Skatos kāds nāk. Mjau. Ne lācis, ne vilks. Mjau. Un skatos - rokā smaržīga bulciņa. Mjau. Es - Mjau!. viņi brīnās. Es vēlreiz - Mjau. Kamēr iedeva man to bulciņu. Paņēma mani līdzi. Whatever (kāda tam nozīme) - te vai tur, tāpat īsti man mērķa nebija. Mjau. Sēdēju gan visu ceļu somā un turēju galvu ārā, lai vajadzības gadījumā ceļu atcerētos. Mjau. Tā līdz pat šai dienai nevaru saprast, kur tādā nekurienē cilvēki uzradās?

Ps. uzzināju, kāpēc te akas neurbj. Jo gruntsūdeņi satur tik daudz toksiskuma sakarā ar vulkāniskām aktivitātēm, ka tas ir bīstami. Jāiztiek vien ar to pašu, kas no kalna kūst.