Ziemassvētki nāk un es cītīgi strādāju zem galda poļu ceptuvē. Kopā ar Olu un Gošu. Ola ir saīsinājums no vārda Olga - jau teicu, bet Goša no Maugožota. Man gan tētis par gošām govis sauca... Tā mēs cepjam kūkas, maizi un klinģerus. Šodien sarullēju veselas 60 magoņruletes. Sākot ar pirmdienu veikalu gāzīs riņķī... Goša man pastāstīja, ka abi ar vīru savu ceptuvi atvēra ļoti agri. Viņai bija 24 gadi un viņas vīram tikai 20. Neviens viņus nav ņēmis pa pilnu sākumā un klienti rējuši, ka tas nav labi un tas ne tādas formas, lai sauc īpašniekus. Un neticēja, ka viņi īpašnieki. Tad nu abi sāka dzejot pasaciņu, ka redz ceptuve pieder vecākiem un viņi tikai piestrādā...Tā vairākus gadus. Ir pagājuši 20 gadi. Ir māja Coquitlamā un 3 bērni. Visi braukā 2 reiz gadā atpūsties uz Karībjūru, Kšistofs (vīrs) vēl joprojām švaki runā angliski, par ko viņas bērni kautrējas, bet pats galvenais - ik pa laikam ienāk kāds klients un lepni paziņo, ka atceras šo ceptuvi vēl no laikiem, kad viņu vecāki valdīja pār uzņēmumu. Ak, vecie labie laiki. :)
1 komentārs:
redz tur iet arī mazais bizness
Ierakstīt komentāru