Laimīgu Jauno!!!

Ko es darīšu Jaunajā? Nezinu. Es pat vēl īsti nezinu par rītdienu, kur svinēšu un ar ko. Nu ar Tomku... Esmu Jaungada plānošanu uzticējusi diviem nu ļoti relaksētiem cilvēkiem. Tagad gaidu, kas no tā sanāks. :D Paga idām gaidu, kad man uztaisīs tēju viens no relaksētajiem... Pirms miedziņa..

Laimīgu Jauno Gadu no burvīgās Vankūveras!

Tiešais mārketings

-Biļetītes, biļetītes!

- Cik?

- 175 $

- Nu, nē..- Tomeks nošalca.

Pagriežam galvas uz otru pusi un redzam, ka džeks noskaita 60 $ meitenei pa biļetīti.

- Biļetītes, biļetītes. Pērkam un pārdodam.

Tirgus liels un cilvēki sāk pamazām pulcēties ap 5 bļaujošiem onkām.

Paiet mazs brītiņš un Tomka ķer aiz krāga citu pārdevēju.

- Cik?

- 250 $

Nāksies pagaidīt. Izskaitļojam, ka apkārt stāvošie laikam grib maksāt vairāk, kā mēs esam nolēmuši, bet pacietīgi gaidam, lai saprastu, ar ko tas beigsies. Skaidrības labad - esam pie Rogers Ledus halles un mēģinam dabūt biļetītes un Canucks un Flyers spēli. Gribas tak Bārtuli redzēt. :)

Cenas ar katru minūti tieši pirms spēles pieaug jau līdz 275$. Mums ir cerība, kad spēle sāksies, tad cena kritīs. Tā arī notiek. Cena 10 min pēc spēles sākuma jau ir tikai 200$ pa biļeti, bet mēs gribam 60 $ un ne vairāk. Uz laukuma parādās onka, kas no meitenes biļetes nopirka pa 60$.

- Cik?- Tomka jautā.

- 200$

Ak tu viens.!!! pagaidam vēl 15 min un saprotam, ka gribētāju ir vairāk kā biļetīšu un lienam uz skytrain pusi. Pēdējā cena - 175$... Nu nepaveicās šoreiz. Bija palikušas tikai labo skatu biļetītes. Jāmēģina februārī uz Skrastiņa spēli aiziet..

Tirgus izpētīts un princips skaidrs. Flyers pārāk pieprasīts. :)

Zs

Pārēšanās svētki oficiāli ir beigušies. Kā vienmēr ir palikušas tikai piparkūkas un pelēkie zirņi, ko noteikti rīt no rīta ar prieku apēdīšu. :) Šodien pat nācās štukot, ko kopā ar to lasi ēdīsim. Beigās Tomiks sabēra brūnos rīsus kopā ar griķiem, nu tā lai nav jāstiepjas uz veikalu. Vēderiņi smagi - grūti mums te. Pirmajā Zssv vakarā gan tās tradīcijas pie poļiem biku vēderiņu pataupīja. Varšavā ir tradīcija, ka uz galda liek tikai vienu ēdienu un tad pa vienam tā visu vakaru ēd. Līdz plkst.2 naktī bijām tikuši līdz astotajam ēdienam un nācās braukt mājās tā arī Tomka bigosu un manu magoņstrūdeli nepagaršojuši. Toties mani pīrāgi garšoja gan (ēsts tika pēc 12, jo viņi gaļu neēd Zssv vakarā). Nu tā noēdās..Un mums pat bija īsts gruzīnu vīns. Pēc pāris stundām gan mums ienāca prātā, ka tas ir ASV Džordžijas štats, bet Kindzmarauli nosaukums beigās mūs pārliecināja.

Un ēdām mēs nākamajā dienā un aiznākamajā...Ēdām no pidžammām neizkāpuši. Un pa vidu skatījāmies veco labo Jeralaš youtubā.

Un man salavecis atnesa ebook (elektroniskā grāmata, kur var grāmatas salādēt un lasīt. Kaut vai 1000 grāmatas).

Vakarnakt bijām Ugandā. Safočējāmies pie ezera kalnos ar sniegu un pats jaukākais - kad bija jāmaksā taksistam par ceļu, Tomiks mani pamodināja.

23.decembris

- Eva, drīkst es tevi saukšu par Evu?

- Ja tev nekas nav pretī pret Eroniku?- atbildēju Veronikai, ar kuru kopā apkalpojam poļu ceptuvē.

Nedēļa ir vienās magoņstrūdelēs un biezpienkūkās. 95 % klientu ir poļi. Un tādi biku spītīgi viņi. Es viņiem angliski, šie man poliski. Es angliski. Šie vienalga poliski. Tā teikt māca slinko jaunieti, kas negrib runāt poliski. Bērni poļu ģimenēs negrib vispār poliski runāt. Saprot, bet nerunā...Viņi domā, ka esmu šis gadījums. Un tad nu man ar nekas cits neatliek kā savā akcentā vervelēt un skatīties uz reakciju. Viens tantuks tā apskaitās uz mani, ka es negribu poliski, ka atskrēja pasūdzēties Gošai - priekšniecei, ka redz es esot pieliekusies un man tik plika mugura esot bijusi, nu tik plika!!! Un apkārt tik daudz jaunu vīriešu. Uj, uj. Goša noskaitās uz viņu ne pa jokam.. Man gan vairāk interesē to jauno vīriešu viedoklis manas plikās muguras jautājumā. Tiešām tik brrriesmīga, ka jākauc?. :) Bet pārējie poļi pacietīgi smaida un saprot mani. Olai un Eronikai tik ļoti iepatikās, ka palūdza, lai es vienmēr poliski ar viņiem runāju - esot tik mīksts man akcents. Lai nu kā - notiek mana integrācija. 25.decembī integrēsies Tomasz, tā kā ir godīgi:)

Pa sprīdim jau saceptas piparkūkas, uztaisīts rosols un cepumdesa. Rīt vēl pīrāgi palikuši. Atstiepu mājās eglīti. Tomijs strādāja ar saviem tārpiem tā, ka pat mājās netika. Bet toties ar kādu prieku ņēmās ap eglīti. Canadian tire pārdeva mantiņas par 10 c gabalā, jo visi citi te jau egles nedēļu ieprieš rotā. Tad nu analizēja paralēles, vilka strīpas un skatījās krāsu kombināciju. Es uzspraudu egles galā paštaisītu enģeli ar golfa bimbiņu galvā, bet bildē neielīda.Tāda nu ir mūsu pirmā īstā egle Kanādā (Latvijas egles gan smukākas ir).

Ziemassvētki, bet man tāda skumīgs prāts biku. Jau 5 gadus neesmu bijusi mājās Ziemassvētkos...Arī pasts no LV laikam neatnāks laikus, jo kāds no maniem tuvākiem radiniekiem aizmirsa norādīt adresātu, ka jāgaida vien kamēr mājas saimnieki aizčāpos pakaļ un atverot sapratīs, ka tas man. Ceru, ka tur nav rīsi, citādi vēstuli man neredzēt. :)

Skumstu pēc jums un vienmēr atcerēšos to veselības skrējienu ar JB, ko mams organizēja apkārt mājai plikām pēdām. Atcerēšos tos 2 trušus zem egles, ko krustmāte man uzdāvināja....un brišanu pēc eglītes... Lai Jums jauki Ziemassvētki!

Neglītie džemperīši

Pirms Ziemassvētkiem Vankūverā notiek balles neglītajiem džemperīšiem. Atsaucība ir tik liela, ka izskatās, ka visa Granvill iela staigā džemperos ar ziemeļbriežiem (Bridžita Džonsa). Ja vien man būtu tāds džemperītis...

Vankūvera, ja kas kļūst man maziņa. Ik pa laikam kāds zina mani no Olimpiādes laikiem vai no pedikaba. Aizeju liet vīnu liquir veikalā un kādi 3 paziņas uzskrien virsū. Braucu ar riteni un vakar satiku 8 cilvēkus (kolēģus, draugus, paziņas). Maziņa tā pilsēta vai es liela? Tad vēl iedomājos, cik daudz fotoalbūmos esmu iekļuvusi.. nesen lasīju, ka facebook gatavo cilvēku atpazīšanas programmu. Vai man dieniņ...Tas gan nebūtu labi!! cik riteņbilžu man gan nebūtu...uj..

Un man pašlaik visi uzmācas ar darbu. Visi trīs mani darbi raujas un plēš mani uz pusēm.. Nu nevaru, nevaru, par kuru laiku, tad pušķošu eglīti un piparkūkas cepšu. Mīklai viss beidzot ir sadabūts. Tikai nav laika atrast to Ziemassvētku sajūtu. Svinību pasākumi jau ar it kā sagatavoti. Svētdien ar poļiem un čehiem te pat pie 29tā skytrain stacijā, bet 25 tajā kopā ar 6 jauniešu latviešu ģimenēm Čilivakā kādā milzīgā mājā ar egli un visu pārējo. Un skaidrs, ka manam Tomkam beidzot ir jāiemāca vismaz viens pantiņš pie egles. Eži, eži, mazie eži..

Piast bakery

Ziemassvētki nāk un es cītīgi strādāju zem galda poļu ceptuvē. Kopā ar Olu un Gošu. Ola ir saīsinājums no vārda Olga - jau teicu, bet Goša no Maugožota. Man gan tētis par gošām govis sauca... Tā mēs cepjam kūkas, maizi un klinģerus. Šodien sarullēju veselas 60 magoņruletes. Sākot ar pirmdienu veikalu gāzīs riņķī... Goša man pastāstīja, ka abi ar vīru savu ceptuvi atvēra ļoti agri. Viņai bija 24 gadi un viņas vīram tikai 20. Neviens viņus nav ņēmis pa pilnu sākumā un klienti rējuši, ka tas nav labi un tas ne tādas formas, lai sauc īpašniekus. Un neticēja, ka viņi īpašnieki. Tad nu abi sāka dzejot pasaciņu, ka redz ceptuve pieder vecākiem un viņi tikai piestrādā...Tā vairākus gadus. Ir pagājuši 20 gadi. Ir māja Coquitlamā un 3 bērni. Visi braukā 2 reiz gadā atpūsties uz Karībjūru, Kšistofs (vīrs) vēl joprojām švaki runā angliski, par ko viņas bērni kautrējas, bet pats galvenais - ik pa laikam ienāk kāds klients un lepni paziņo, ka atceras šo ceptuvi vēl no laikiem, kad viņu vecāki valdīja pār uzņēmumu. Ak, vecie labie laiki. :)

Mjaukats

Tomeks strādā privātā mājā. Kopā ar Daņušu - UBC profesori un viņas vīru Rišardu, kas ir kuģa kapteinis ar amizantām ūsām un izbraukājiea ar pašu Žaku Kusto. Mājā dzīvo arī Anita, kas ir japāņu masāžas Šiatsū studente. Anitas dēļ arī ierados mājās, jo viņa visus tur masē - vairāk gan staipa un spaida punktus. Nu tā par velti, jo viņa mācās un pēc likuma naudu nevarot ņemt. Mēs tad arī katru nedēļu saņemam pa savai masāžai. Man tas gan vairāk tika, jo Tomka Anitai apgalvoja, ka esmu cilvēks, kas nemāk atbrīvotie un lai mani beidzot tak nomierina. Pēc sesijas Anita gan apgalvoja, ka man stresa ķermenī nav, un es ļoti lieliski māku ar to tikt galā, bet Tomkam gan ir iespringums. Hā!!! Tāds privāts mīļš atpakaļ iemetiens....:)

Nu un mājā arī ir kaķis. Melns. Liels. Runcis. Viņa alorgēns nonāca pie manis tikai pēc divām stundām, neraugoties, ka minkāns ļoti sabiedrisks un uz spēlēšanos kārs kaut jau cienījamā vecumā (12) un neklātos tā uzvesties. Par minkānu ir ļoti mistikām vadīts stāsts. Viena no Tomkas darba specifikām ir vasarās braukāt pa skaisto British Colombia un stikla traukos liet upes ūdeni un dūņās, lai pēc tam ziemā apskatītu, kas tad tajos ūdeņos mīt. Un tas parasti notiek ļoti tālu tālu mežā, kur nav vairs nekādas civilizācijas. Bija tāds gadījums ar to minkānu. Staigā Danuša ar Rišardu pa mežu un pēkšņi viens:

- Mjau!

Dziļā mežā, kur tikai lāči, lepardi un vilki.

- Mjau! - izlien no krūma mazs kaķēns. Novārdzis un mjauko.

- Mjau!!!

Danuša iedeva viņam vienu donatu -pončiku un mazais vienā rāvienā apēda to bulku, kas bija smagāka pa viņu.

Paņēma minkānu līdzi. Visu ceļu viņš tikai mjau un mjau, galvu izbāzis no somas laukā. Tā arī deva vārdu: mjaukats (vai Mjaukots - īsti nesapratu angliski vai poliski). Un līdz pat šai dienai nav skaidrs, ko kaķis darīja tik tālu no civilizācijas.

mjaukata stāsts:

Mjau. Staigāju tā savā nodabā pa mežiņu. Mjau. Skatos kāds nāk. Mjau. Ne lācis, ne vilks. Mjau. Un skatos - rokā smaržīga bulciņa. Mjau. Es - Mjau!. viņi brīnās. Es vēlreiz - Mjau. Kamēr iedeva man to bulciņu. Paņēma mani līdzi. Whatever (kāda tam nozīme) - te vai tur, tāpat īsti man mērķa nebija. Mjau. Sēdēju gan visu ceļu somā un turēju galvu ārā, lai vajadzības gadījumā ceļu atcerētos. Mjau. Tā līdz pat šai dienai nevaru saprast, kur tādā nekurienē cilvēki uzradās?

Ps. uzzināju, kāpēc te akas neurbj. Jo gruntsūdeņi satur tik daudz toksiskuma sakarā ar vulkāniskām aktivitātēm, ka tas ir bīstami. Jāiztiek vien ar to pašu, kas no kalna kūst.

Krāpnieki

- Kur ir tuvākais hotelis?

- Nu, viņi visi būs aizņemti, ir tak Ziemassvētku laiks - Es gan šo vārdu nelietoju, jo te tos sauc par Brīvdienu svētkiem - daudzo reliģiju klātesības dēļ.

- Man vajag taksi.

- Takšu tur nebūs. Viņi visi ir aizņemti.

- Man ir 50$ Bet tikai Amerikāņu dolāri, ja tev būtu, ko izdot, varbūt, ka vari aizvest pie takšiem?

- Labi, tas ir pie Burrard tilta. Viņi visi tur nāk lejā. Bet man būs tikai kanādiešu dolāri.

- Žēl, bet ko lai dara.

Ieveļas tantuks iekšā.

- Tu esi no Amērikas? - nu gan dīvains jautājums no tantuka.

- Nē, Latvijas. Un jūs?Kanāda?

- Seatla. - vēl jo dīvaināk. Tantuks Amerikānis un nepamana, ka man nav Amērikas akcenta.

Sākās takšu ķeršana. Kamēr vienu noķeru ielas vidū, Tantuks skrien pie takša. Es meklēju 40$, bet taksists neiztur spiedienu no aizmugurējām mašīnām un pārbrauc ielas otrā pusē un savāc pārīti. Ņemu tantuku vedu tālāk, bet pirms tam jau sagatavoju manus 40$, lai taksistiem mierīgs prāts. Tantuks nostopē taksi, iespiež man saujā 50$, paķer manus 40 un hops taksī iekšā. Es....Nu ne jau par velti 3 gadus bankā nostrādāju un šitādus dolāriņus pēc taustes ar acīm ciet pazīstu. Milzīgā lēcienā atrauju durvis:

- Ej, nav īsts. Dod atpakaļ man naudu! - izrauju savu naudu un iespiežu saujā viņas 50$ atpakaļ.

Tantuks rīstās un tēlo, ka neko neesot zinājis, bet es sadusmojos uz sevi, ka es tā mēģināju palīdzēt..

Ja kas, tad Evucim atnāca ziņa par vēl kādu krāpšanas variantu Vankūverā. Ja redzat raudošu bērnu, kurš grib mājās un uzrāda jums adresi. Nevediet. Vediet uz policiju, lai tie ved.

Nu jā, bet konkrēti vakar bija laba diena. Bija man onka, kurš zināja Rīgu un kuram esot bijis piedāvājums strādāt Gazprom. Kā izteicās, ka bizness esot bijis tik riskants, ka negribējies sēdēt cietumā. Lai arī, ko tas nozīmētu, viņš man iedeva 100$ par īsu pabraukāšanu un teica: Priecīgus Ziemassvētkus!.

Un bildītē mēs redzam, ka mākam arī smuki uzposties un tēlot sulaiņus un mājsaimnieces. Gan pēc stundas mans priekšautiņš bija sarkans no vīna... Tas jau ir cits stāsts.

De žavu.

Tāds lietains, draņķīgs ciklons uznācis. Braucam ar reičelu uz Rodžers hokejhalli, kur vajadzētu koncertam beigties. Iepriekšējā dienā nopirku Egg Nogu ar domu beidzot pagaršot viņu dārgumu, bet vajag arī rumu nopirkt. Naudas nav. Braucam. Reičela pa priekšu, es aiz. Ta da dā!!! Skatos krustojuma vidū guļ galīgi slapš 10 dolāru papīrītis. :D pat augšēji spēki grib, lai nogaršoju Egg Nogu. Ieskrienu veikalā un nopērku mazo Kapteini Rītiņu. ..Vēl ir laiks biku līdz koncerta beigām. Piebraucam, auksts. Izskatās, ka koncerts jau beidzies. Visa braukāšana par velti. Stāvam salijušas.

- Ei, Reič, zinu, ka neatteiksi. Paņem vienu mutīti uz bēdām, ka Patriks mūs šitā atkal piečakarējis.

Reičela paņem. paņemu arī es. Egg Nogam vēl pietiks. Galvenais, lai mums silti. Un tad es ieraugu policistu.

- Iešu aprunāšos pa to koncerta lietu.

- Labi.

Pieeju pie policista un prasu, vai koncerts jau beidzies

-Jau kādas 45 min atpakaļ, - un pielien man bīstamu tuvu. Jau saprotu, ka jaunais smuidrais un izskatīgais policists elpo man virsū. Tas nozīmē, ka ja es atvēršu muti, tad viņš sajutīs manu rumu.

Un viņš tik runā un runā. Un es tik: ekh, yee un visādas citādas zilbes cenšos izspiest no sevis, kas nebūtu viņa virzienā -jāāāa...

Un tad kā De žavū nāk prātā 1998.gada rudens, kad es kā 12.klases skolniece devos iesvētīt jaunos 10.klasniekus ĀVĢ. Pie skolas mana draudzene Baibiņa tik mīļi mani pavadīja un teica:

- Nu paņem vienu mutīti šampanieša. Tikai vienu. Uz svētkiem.

It kā jau pilngadīga es. Alkohols ar īsti negaršo, bet nu labi. Viņa tomēr jauka.

Vienu mutīti un dodos iekšā skolā. Un tur....Stāv vestibilā bariņš skolotāju. Kādas 12. Direktore pienāk pie manis un :

- Uzpūt

Uzpūšu. Un tad sākās tracis, ka es alkoholu lietojusi, apdzērusies. marš ārā no skolas. kas vēl nebūs!!! Izdzina. Un goda vārds - vienu mutīti paņēmu. Tādu maziņu. :D

Egg Nog- man par saldu. Garšīgs jau, bet kā Beily's. vienu glāzi dzersi stundām - tik trekns un salds.

Sapņi

3 dienas atpakaļ tikām pie lielas gultas. Beidzot tā smuki apsēsties var un teikt-Jā, mums ir mēbele. No rīta gan bija jāpietur Tomeks, lai neizkrīt, jo viņam no augstuma palika bail, bet kaut kā aizsniedzās līdz zemei..Un gultu pārvietojām. Guļam ar galvu uz Austrumiem tagad.

Saka, kā nolikta gultā, tā gulēsi. Guļu labi. pat pa 10 h, bet man abas naktis tādi spilgti sapņi parādījušies.

Sapnis Nr.1 esmu baznīcā. Tāds klusums. Saku, ka gribu redzēt spoku. Spoks parādās sievietes izskatā un sāk man lidot virsū. Es saku, ka negribu redzēt spoku. Viņa pazūd. Tad es atkal saku, ka gribu redzēt spoku. Un viņa sāk maršēt uz manu pusi. ..Tālāk es pamodos, jo Tomeks man jautāja, kā gulēju jaunajā vietā. Viņam rādījušies jokaini sapņi, bet neko neatceras.

Nākamā nakts. Sapnis Nr.2...man ir izaugušas koka atvases. Tieši no krūtīm. Nogriežu, bet nepaiet ilgs laiks, kad ataug. Es pamazām cīnos un griežu un griežu nost zaļos asnus, bet tad vienā mirklī pamanu, ka man visa mugura ar maziem asniem un es neko vairs nespēju izdarīt. Apaugu ar lapām kā koks. Kāds gudrais man iesaka, ka jārauj ārā ar visām saknēm, nevis jāapgriež, bet es saku, ka rētas paliks...Un tad kad tas viss izskatījās jau bezcerīgi, mani Tomeks pamodināja, lai pajautātu, kā gulēju.

Dažādā Polija

Līst. Nu baigi gāž. Pagājušo nedēļu bija tik jauka saulīte un kalni izskatījās pasakaini. Mēs pat ar Tomku aizbraucām pirms tam uz Cypres pasnovot. Mani tur sagaidīja patīkams pārsteigums. Pārdeva man biļeti pa jauniešu cenu (12- 18 gadus veci). :) Tomkam gan pieaugušo cenu paprasīja.

Kamēr līst, es šmorēju pa māju. No nākamās nedēļas strādāšu ļoti daudz poļu ceptuvē, kur katrs otrais man apjautājas, kur tas jaukais puisis Tomass palicis. Nu jā siržu lauzējs sievietēm līdz 6 un pēc 60. :) Mēs ar Olu (lūdzams izrunājam šauro "o'nevis "oa" skaņu - tas ir saīsinājums vārdam Olga) šiverējam aiz kasēm un nekādīgi netiekam skaidrībā, kā Tomka tik smuku to gaļu sagrieza un sapakoja. Mums sanāk kaudzīte nevis smuki izklāta gaļiņa, un ietinamais mums izskatās, tā it kā kreilis to būtu darījis. Nu varbūt tāpēc, ka Tomka ir kreilis...nezinam, bet nu saimniekojam. Un stāsts ir par to, ka Polija ir liela valsts. Poļu ir vēl daudzāk. Nesen uzzināju, ka Čigākā ir lielākais miljonu daudzums poļu aiz Varšavas. Biku šokējoši. Ola ir no Lodz apgabala - AustrumZiemeļpolija. Kādreiz saukts par Prūsiju, jo tur baltu tautas mitinājās, kuras par izmirušajiem Prūšiem sauc. Kad braucu ar mašīnu cauri, tad daudzu ciemu nosaukumi ir biku baltiski. Piem. Elki. ...

Nu labi, bet kas man pārsteidz. Ola zina daudzus mūsu ēdienus. Pati taisa cepumdesas un vinegretus, siļķes kažokā utt. Kad es savam Tomkam, kurš mitinās tieši 99 km no Vācijas robežas, pirmo reizi teicu, ka taisu rosolu, viņš bija pārsteigts, kad uz galda tika uzlikti salāti. Rosols viņiem ir vistas zupa. (ļoti garda). Kad Sveta Kiprā viņam nolika priekšā siļķe kažokā salātus, tad Tomeks smuki visu samaisīja - nu tā kārtīgi - mēs pat nepaspējām iekliegties. Cepumdesa? Kas tas? Buberts - vai tā ir putra. un tā tālāk un tā jo projām. Vinegretam starp citu jābūt salātu mērcei pēc Rietumpoļu domām.

Un tas pats notika ar tradīcijām. Svētā Jan dienā Rietumpolijā viņi uztaisa skatuvi un dejo, bet Austrumos vēl joprojām liek degošus vainagus ūdenī, mazgājas rasā utt. Ola gan bija pārliecināta, ka Jāņi ir slāvu tradīcijas. Es protams izskaidroju, ka visi Indoeiropieši svinēja.

Tālāk mani tas noveda pie mazas izpētes un atradu vēsturisku sižetu youtubā par prūšiem un to ietekmi Austrumpolijā.

http://www.youtube.com/watch?v=tsUrJf9kGE0

Ja nu kādam vēsture interesē - latviešu valodā mammu.

Un paldies Artiņai - mani dokumenti iesniegti. Tagad tikai jātur īkšķi un pēc 3 nedēļām būšot atbilde....Man tā te patīk. Nu ļoti ļoti......

Grāmatas

Ko Ievai iesākt tumšajās dienās, kad līst un vienai negribas braukt uz kalna? Esmu sastādījusi savu simtnieku grāmatām, kas būtu jāizlasa. Twilight (Krēsla) te neatradīsiet. :)

1. Watership Down, Richard Adams

2. Brave New World, Aldous Huxley

3. A thousand Splendid Suns, Khaled Hosseini

4. Fahrenheit 451, Ray Bradbury

5. Non-Violent Resistance: Satyagraha, Mohandas K. Gandhi

6. The Wonderful Story of Henry Sugar and Six More, Roald Dahl

7. Island, Aldous Huxley

8. Green Shadows, White Whale, Ray Bradbury

9. In the Penal Colony, Franz Kafka

10. The Catcher in the Rye, J. D. Salinger*

11. The Last Battle, C. S. Lewis

12. Borderliners, Peter Hoeg

13.

14. Our Town, Thornton Wilder

15. Beware the Fish!, Gordon Korman

16. One Day in the Life of Ivan Denisovich, Alexander Solzhenitsyn

17. The Mouse That Roared (series), Leonard Wibberly

18. Night, Elie Wiesel

19. Cat’s Cradle, Kurt Vonnegut Jr.

20. The Short Stories, Ernest Hemingway

21. The Great Gatsby, F. Scott Fitzgerald*

22. Antigone, Sophocles

23. I Sing the Body Electric!, Ray Bradbury

24.

25. All Creatures Great and Small (series), James Herriot

26. Babar’s Anniversary Book, Jean and Laurent de Brunhoff

27. Pigs Might Fly, Dick King-Smith

28. James and the Giant Peach, Roald Dahl

29.

30. Gandhi on Non-Violence, Mohandas K. Gandhi

31. The Little History of the Wide World, Mable Pyne

32. The Magus, John Fowles*

33. The Silver Chair, C. S. Lewis

34.

35.

36. A Lesson Before Dying, Ernest J. Gaines

37. The Metamorphosis, Franz Kafka

38. The Zucchini Warriors, Gordon Korman

39. The Celery Stalks at Midnight, James Howe

40. Raise High the Roof Beam, Carpenters and Seymour: an Introduction, J. D. Salinger

41. Beloved, Toni Morrison

42. To Kill a Mockingbird, Harper Lee

43. The Things They Carried, Tim O’Brien

44. Julius Caesar, William Shakespeare

45. Danny, Champion of the World, Roald Dahl

46. The Illustrated Man, Ray Bradbury

47. The Time Garden, Edward Eager

48. The House at Pooh Corner, A. A. Milne

49. A Medicine for Melancholy, Ray Bradbury

50. 40 Stories, Donald Barthelme

51. Matilda, Roald Dahl

52. The Joy Luck Club, Amy Tan

53. Losing Joe’s Place, Gordon Korman

54. Uncle Wiggily’s Story Book, Howard R. Garis

55. Nine Stories, J. D. Salinger

56. The Waste Land, T. S. Eliot

57. The Wind in the Willows, Kenneth Grahame

58. No Coins, Please, Gordon Korman

59. The Just So Stories, Rudyard Kipling

60. The Voyage of the "Dawn Treader", C. S. Lewis

61. Franny and Zooey, J. D. Salinger

62. The Best Christmas Pageant Ever, Barbara Robinson

63. The Peace Book, Bernard Benson

64. The Cask of Amontillado, Edgar Allan Poe

65. Treasure Island, Robert Louis Stevenson

66. The Adventures of Tom Sawyer, Mark Twain

67. Boy, Roald Dahl

68. Nothing But the Truth, Avi

69. Little House on the Prarie (series), Laura Ingalls Wilder

70. The Toynbee Convector, Ray Bradbury

71. Sadako and the Thousand Paper Cranes, Eleanor Coerr

72. The October Country, Ray Bradbury

73. Charlie and the Great Glass Elevator, Roald Dahl

74. The Martian Chronicles, Ray Bradbury

75. Bunnicula, Deborah and James Howe

76. Charlotte’s Web, E. B. White

77. The Lion, the Witch, and the Wardrobe, C. S. Lewis

78. A Semester in the Life of a Garbage Bag, Gordon Korman

79. The Haunted Bookshop, Christopher Morley

80. We, Yevgeny Zamyatin

81. Magic or Not?, Edward Eager

82.

83. A Christmas Carol, Charles Dickens

84. Driving Blind, Ray Bradbury

85. Long After Midnight, Ray Bradbury

86. Early Stories, Anton Chekov

87. Marcovaldo, Italo Calvino

88. Dubliners, James Joyce

89. Fantastic Mr. Fox, Roald Dahl

90. Quicker Than the Eye, Ray Bradbury

91. Miracle on 34th Street, Valentine Davies

92. A Tale of Two Cities, Charles Dickens

93. How to Play Better Baseball, C. Paul Jackson

94. Dear Mr. Henshaw, Beverly Cleary

95. The Golden Apples of the Sun, Ray Bradbury

96. Frog and Toad are Friends (series), Arnold Lobel

97. I Will Adventure, Elizabeth Janet Gray

98. The Velveteen Rabbit, Margery Williams

99. Mossflower, Brian Jacques

100. Who is Bugs Potter?, Gordon Korman

Ja nu gadījumā kādam ir ieteikumi - uz priekšu. Aizpildīšu tukšās vietas. Tukšās vietas radās, kad dzēsu ārā grāmatas, kuras jau izlasītas un tās sakrita ar manām domā: 1984 - Orvels, Mobijs Diks, Dikensa Lielās cerības.... Tapēc arī paņēmu šito sarakstu.

Tikko izlasīju Inuita memuārus - par aizpolārā loka dzīvojošu cilvēku mūsdienās. Nu tik laba!

Raudiens

Vēl sestdien darbā domāju: Nu kad tā reiz pa īstam esmu laidusi piņņu vaļā. Nu tā no sirds, lai labāk paliek. Tā ar visu galvu. Neatceros. Bezsirde tāda. Drīzāk jau pārāk viss labi un sakārtots....Nezinu.

Jau divas dienas cīnos ar vīzu. Esmu tik iespringusi, ka īsti neko nevaru izdarīt. Nezinu, kam ķerties klāt. Stress - tā to sauc. It kā jau nekas liels. Ja šogad nē, tad nākamgad - tā pat uz pusgadu no šejienes laižos prom...Bet man tiesības Latvijā beigušās un jāiet medicīnisko apskati. Aprīļa sākumā, kamēr vēl silts Jaunzēlandē gribējās vietējos kivi apskatīt un ar papagaiļiem padraudzēties. Tam vajag tiesības. Ja es tagad vīzu dabūtu, tad dabūtu Kanādas plastmasa kartiņu papīra vietā un man LV tiesības nevajadzētu vispār. Ja vīzu nedabūju, tad Jaunzēlande tikai rudenī, jo būtu Latvijā jātaisa. Kam šis stāsts...Nu re, sanāca, ka Artiņa mani pārliecināja, ka man papildus vajag bankas izdruka par konta stāvokli. Skrēju uz RBC, bet pēc tam uz Stamples, lai ieskanētu un caur emailu nosūtītu. Stāvu Stamples un sniedzu savu vienu mazu lapiņu skanēšanai. Tantuks:

- 7$

- Ko?!!!!

Un tad es sāku nežēlīgi kaukt. Man asaras lija visos virzienos. Man liekas, ka apšļakstīju onku man blakus, kurš sāka teikt, kā jā-tā nav normāla cena. Un es vienkārši turpināju kaukt, ka ne parunāt. Tante ar akmens cietu seju:

- Tad skanēt?

- Jā - izdabūja Ieva - es atvainojos, ne jau jūsu vaina, - vēl nošņurkāju, bet man liekas, ka viņa nesaprata.

Ja pareizi doto mirkli atceros, tas man liekas, ka pat notupos, lai vieglāk varētu elpot un raudāt vienlaicīgi.

Štrunts par to, ka cilvēki nesaprata. Žēl onkas, kas nezināja, kā palīdzēt. Labi, ka tos 7 $ nepiedāvāja.

Tā iet cilvēkam, kuram dzīvē par maz stresa. :) Bet tagad sapampušas acis un galvassāpes.

Finanses

Ir tāds 7eleven uz Granvill un Robson. Un tur ir tādas braukšanas kartiņas. Īsta sodība. Tad kad man savajagās nopirkt mēneškartiņu vai 10 biļetītes, tad es savas maiņas ietveros nolemju to apciemot. Un nekādi līdz viņam netieku. Es varu braukāt ar savu pedikabu nejēgā un man ir stundu tukšums, bet tiklīdz man ienāk prātā aizbraukt un nopirkt kartiņu, tā....Brauc un brauc un kā apburtā lokā visu laiku mani kāds nostopē un grib braukt. Pat līdz tam, ka esmu jau pie kioska un izslēdzu mūziku, lai ietu iekšā un hops no veikala kāds iznāk ar WoW.Mēs gribam ar tevi pavizināties!!! Varētu jau to izmantot un braukt katru reizi pēc kartiņām, bet vajag tikai 3 reizes mēnesī. vakar es 2 h braucu pēc kartiņas. :)

Vakar apspriedām ar kolēģiem, kuram lielākā slavenība ir bijusi viņa pedikabā. Es uzvarēju, jo veselu pusstundu vizināju Adrianu Grenieru pat nezinot, kas viņš tāds ir, kamēr viņa draugs nenocietās un nepajautāja, vai es viņu neatpazīstu. Puika bija ļoti labs un jauks. Izrādās Entourage seriālu te visi skatās un priecājās. Te ir puikas links:

http://www.imdb.com/name/nm0004978/ Puika pat gribēja mani precēt, bet es nepiekritu, jo man nepatīt Kalifornija. Un kamēr vīzu nokārtotu.....

Toties naudas ziņā man kolēģis uzvarēja, jo arī vizināja vienu aktrisi kādu pusstundu ar visām draudzenēm. Viena esot pat atlūzusi sagurusi viņa kabīnē. Par to viņam iedeva 400 $.

Par naudu runājot. Te ir tāds ģitāristu klubiņš pie katra naktskluba. Pa vienam pie katra. Un tad viņi uzspēlē ģitāru. Dikti noplīsuši, paveci, bet izbijuši ģēniji un talanti. Vakar ar vienu sanāca sarunu par naudas lietām. Viņš pelna 100 $ 3 h un labās naktīs pie 300 $. Toties olimpiādes laikā - 10 dienu laikā nopelnīja 5000$. un es tam ticu, jo mani kolēģi dienā pa 12 h strādājot arī 1000 $ nopelnīja. Es to diemžēl fiziski nespēju un man hokeju patika par daudz skatīties. Nu ir vērts to ģitārspēli apgūt. :))

Jā, izskatās ka otrā gada vīzas aizlidoja četrās dienās. Ko nu darīt?

Advente

Protams, ka mans draugs Žanis pazuda. No rīta atradu tikai ragus un burkānu. Un nav sniega atkal lejā - tikai kalnos. Šodien tak pirmā advente. Pamodos 4pm un sapratu, ka nav vainaga. Sveces sadabūju, bet no kā lai taisa, nezinu. Aizgāju līdz tuvējau ķīniešu bodei un ... nu no makaroniem un bok čojiem ar laikam uztaisīt nevar - paņēmu trīs lielus ābolus. Pa ceļam uz mājām ieraudzīju, ka kaimiņam pie mājas milzu egle. Tāds brīnums! Starp ķiršiem arī pa eglei. Nolēmu sagaidīt tumsiņu. Uzvārīju vistas zupiņu un bija jau satumsis. Lavījos pie egles. Vienā rokā nazis, otrā maisiņš. Ak tu manu bēdu. Egles zari pa augstu. Branga tā egle. Labi, ka ik pa laiciņam ir ugunsdzēsēj trubas. Uzrāpos uz sarkanā dzelža un ar pirkstu galiņiem knapi aizsniedzu. Ātri, ātri. Hops, hops un mājās. Zariņi svečaini un ar diviem čiekuriem. Nu varenlabi. :)

Kici, es tomēr biju aizgājusi uz to Rūdolfa mantojumu. Kā jau Nellija teica - mums tās lietas patīk te svešumā. Sajūtas bijā tādās, kā sēdēt ar bariņu latviešu dīvānā un kopā apspriest filmu. Pēc tās filmas noskatīšanās - alus brūvēšanas kadri darīja savu un visiem alu sagribējās....

Tomasam ļoti patika. Viņš pat izteica priekšlikumu Latvijā iegādāties latviešu filmu izlasi ar subtitriem, lai stāv. Gan bērniem, gan bērnubērniem... Tikai nezinu. Man liekas, ka tādas vietas nav, kur ar subtitriem var nopirkt.

Man pašai ar patika, jo nu tik latviska viņa bija. Ar visām mentālām domu izpausmēm. Jau pašā sākumā, kur Rūdolfs domā par atvainošanos, ka tā nesmuki sanācis, bet beigās:"eh, ko tauta sacīs un padomās...". Jo latvietim pieklājība skaitās vājuma izpausma un kaut kā pa lepnu, lai būtu pieklājīgi. :) Bez nosodījuma - tā bērnišķīgi un mīļi...:))

Bet man patika tā filma. Un mūzika! Vispār smuka mūzika. Piedodiet tas lielākais vairākums, kam tā filma nepatika. Es tā negribēju..

Vankūverieši aizstāvās

Kā ziema, tā visapkārt Kanādai sākas lielās kaujas par to, kurš māk braukt pa ziemu, kurš nemāk. Toronto, Calgarī un Winipegieši apsūdz vankūveriešus statistikas bojāšanā. Redz sabrauc tūristi no skaistās Britu Kolumbijas un taisa satiksmes negadījumus. Kā kāds Audi vai Toyota negadījums, tā atkal tūrists vankūverietis pie vainas, jo viņiem jau sniega nav.

Vankūverieši sašutuši ne pa jokam un gatavo lielo aizstāvības runu. Pamatā tiek vainoti kalni. Šie saka, ka šeit negadījumu ir daudz vairāk, jo redz Vankūverā tik pat kā nav līdzenas vietas, un kur es piekrītu pilnībā. Visu laiku nākas braukt vai nu kalnā augšā vai kalnā lejā. Jau rakstīju, ka braukšanas eksāmenā mans instruktors nosmējās par mani un rokas bremzes raustīšanu tiklīdz apstājos kādā mazākā kalniņā. Viņi ir pieraduši. Un sašutuši raksta avīzēs, ka nav jau māksla braukt pa prērijām Saskačevanā, Vinipegā vai Toronto. Ak, jā Toronto gan esot redzams viens mazs uzkalniņš, bet tas arī esot viss. Pārējā laikā - taisns. Un visiem ir zināms fakts, ka Saskačevanā var redzēt suni skrienām no mājām projām divas dienas.

Lai nu kā, bet šodien es ņēmos būvēt sev jaunu draugu. Žanis vārdā. Ceļus es te neredzu šķūrējam un redzēju kādas piecas mašīnas pakaļas nogrozām uz līkumiem.

Viens suns bija mazliet apjucis no sniega un sāka man kost un riet virsū, kas man bija šoks, jo kā jau esmu rakstījusi - suņiem te ir pazudis jebkāds niknums. Acīmredzami suns tika paķerts uz izbrīnu un pirmais, ko viņš ieraudzīja no savas sētas biju es. Par to viņš ļoti sadusmojās, jo drošvien, ka pie šitā ārprāta viņa sētā un baltā paklāja vainojama esmu es. labi, ka bija cimdiņi un lielus postījumus necietu. Pgāja pāris stundas un nācās draugu Žani glābt no lietus. :(

Terminatormeitene

Nu re, ko man sadarīja viena meitene. Zināju, ka esmu no dzelzs. Īsts terminators. Īstās fotogrāfijas vēlāk - te mana pašdarbība. Apkārt skraidīja Avatar radības, meietenes kaķi, buratīno un visādi citādi mošķi. Manas lielākās mocības bija ielikt lēcas, bet tad kad man iedeva rokās īstu ieroci - pistoli, tad es tā sapriecājos. Pa īstam. :)

Pa to laiku, kamēr es pa studiju, tikmēr Tomeks atkal makšķeri mētāja. Atcerieties to nelaimīgo gārni, kas vazājās onkam gar padusēm un lūdzās ziveli. Nu lūk...Vieta tā pati, tikai onkas vietā Tomeks. Izvilka mazu ziveli un ja jau jālaiž atpakaļ, tad dos gārnim iespēju. Gārnis arī nelaiž garām lielo gadījuma sakaru ar zivi un ir klāt viens un divi. Uz trīs Tomeks pamet zivi gaisā un tā apjukusi iekrīt ezerā. Gārnis tik uzmanīgi lieņ klāt, ka paslīd kāja uz akmeņa un nevekli krīt. Un tad notiek, kas neticams. Šajā kritienā gārnis izstiepjas visā garumā, bet tomēr paspēj sagrābt to zivi. Izgāzies, bet paēdis. Nav jau labi tā barot dzīvniekus, bet gan gārnim, gan zivei tika dota iespēja. Cik nu katrs to spoži izmantoja ir cits jautājums.

Un jā - gadījumu ar vīnu neviens mani nepieķēra un šodien mani nosauca priekšniece par darlng (dārgums). Tad jau viss kārtībā. ;)

Pikas

Milzīgas ūdens piles lēnām pārauga milzīgās sniega pārslās un sāka pārklāt zemi. Bet es savu braucamo stumju starp kupenām. Lēnām miņos, ieelpa, izelpa un uz priekšu. Putenis tāds, ka neko neredzu un nolēmu nākamreiz paņemt savas slēpošanas brilles. Bremzes par laimi tādā šļurā vēl strādā. Šodien gan naktī sola -8, kas Vankūverai ir Waw!! Riepas man tādas pagludas. Jāraug, ka no sea wall(jūras siena - gan vairāk taka) neislīdu līcī.

Un mirklī, kad es pa puteni minos pa apsnigušo Downtown, mani pārņēma ekstāze. Apsnigušas laivas un Cambie tilts, klusums, tikai pārslas krīt. Apsnigušas krāsainas lapas uz kokiem un man abās rokās slapji cimdiņi, bet kreisā slapjā cimdiņā kumelīšu tēja -bez vāciņa, jo kaut kur pa ceļam to pazaudēju. :)

Tikai viens gan - te ir tāds nejauks ieradums vankuveriešiem. Pikot pedikabu. Kas gan ir labāks par kustīgu objektu ar lampiņām un izmisušu: EJ!.... Pagalms naktī.

Pirmais sniegs

Pamodos un aiz loga balts. Šogad sola El Niņo ziemu un Vankūverā jau visi gatavi. Jau šķūri kaujas gatavībā un iedzīvotāji informēti par transporta kustību sniega gadījumā. Kalni tik balti. Tik smuki. Lejā protams jau viss nokusis, bet naktī sola sniegu un es eju šonakt strādāt. Pārmaiņām ir jābūt. Nevis riepu mainīt lietū, bet sniegā.

Esmu bišku izbijusies. Savas vainas pēc iedevu divas dienas klientiem notestēt nevis Malbec, bet Merlot. Jau kuru dienu gaidu bargu zvanu no priekšniecības. Nu kā es tā? Nu esmu mazais ezis un dunduks. :( No liela satraukuma vakar uztaisīju tam pašam klientam absolūto reklāmu un pārdevu 34 pudelītes 4 h laikā. Vidēji parasti ir 10 pudelītes. Šitam jāiet cauri. Nezinu vēl, ko labu tam klientam sadarīt, ja nebūs labi. Dunduks, kas dunduks... Esmu ļoti neapmierināta ar sevi. Nu kāda mārutka pēc man tas vajadzēja!!!

Dokumentālā filma par manu darbu.

Ja kādam nav saprotams, ko es īsti daru - mana darba specifika, tad šeit ir tāds mazs ieskats. Maza dokumentālā filmiņa par mums kā sugu. :) Pēc filmas noskatīšanās jautājums: vai es te varu vairāk rakstīt par to, kas notiek ielās - neapnikšu? ps. mammu, nu ko - meklējam vārdnīcu, savādāk neies krastā....Gan jau kādreiz iztulkošu. Pavasarī.

Te links uz pārējām 3 daļām. : http://www.youtube.com/watch?v=ivW0_AaRY68

Raušos ārā

Raušos ārā, nokratu lapas un esmu apņēmības pilna šito izbeigt. Izbeigt nīkšanu un slinkošanu. Man pat seriāli ir aptrūkušies. Pāris grāmatas ar aizgāja vienā rāvienā un tagad, tagad es domājams sākšu kļūt sociāli aktīva. Pietiek man te tējas strēpt un kājas sildīt. Vakar bijām aizbraukuši uz makšķerēšanu. Ņēmām pelēko futrāli un uz foreļu dīķi. Dīvainā kārtā iegadījās, ka nelīst un nelija visu dienu. Gar dīķi sēdēja makšķernieki un viens gārnis. Un gārnis izrādījās tāds apķērīgs puika, bet paslinks gan pēc dabas. Brīdī, kad viena forele Tomasam jau rokā, tā gārnis klāt un tēlo mums baigo čomu. Loka kaklu un slidina vienu kāju gar otru - tā kautrīgi:

- Ei nu veči, kas jums žēl. Nu pacienājiet mani ar!

Bet mums večiem baigi žēl un mēs nekā. Otrā krastā onka sāka vilkt ārā vienu pēc otras. Gārnis izdomāja, ka mēs neesam viņa čomi vairāk un sāka piebraukt tam onkam. Un ņēmās viņš no visa spara. Veselu stundu. Bezmaz vai onkam padusē ielīda un pieglaudās:

- Nu iedod...Nu lūdzu. Nu es tak tāds foršs un smuks. Nu comon.

Vecis neko - plivināja savu makšeri tā patālāk dīķī iekšā. Gārnis ar - neko. Turpina vazāties onkam pa kājām. Diedelnieks. Mēs pa to laiku tā klusītēm klusītēm starp žagariņiem atradām zivju pulciņu. Un pa vienam, bez liekas trauksmes izvilkām. Sapakojām un vakarā apēdām.

šitās nedēļas nav.

Izvizināju savu kakliņu pa lietainām ielām. Pilnīgi nevajadzīgi un lieki. Nu labi - iemācījos ritenim riepu nomainīt. Protams, ka lietū un aukstumā. Izlaistīju vīnu klientiem veikalā. No trim piedāvātajiem vīna paraudziņiem tikai 2 bija pareizi. Pilnīgi lieki atkal kļūdijos. Vienīgais labums, ka man ir zābaciņi, kas nelaiž lietu cauri un pufaiciņa, bet viss pārējais kaķiem zem astes un es dzeru savu tēju un lasu Annas iedoto grāmatiņu. Grāmatiņa laba. Tomiks gan jauks, tikai pārāk daudz strādā. Nejauka nedēļa. Labi, ka sākusies jauna.

Sēne

Nu tāda sēne esmu es. Sēnēju visu laiku. Un par slinku, lai kaut ko mainītu. Sēņoju pa māju. Šodien vēl man kakliņš sāp. Iesēņoju pa kādai tējai un kotlešmaizītei. Tā teikt vispārējai veselībai - karstumiņš un taukumiņš.

Es te gribēju padalīties ar vienu superlietu. Esat kaut kur un nezinat, kur kas atrodas? Sūti sms uz nummuru 46645 (googl) pēc burtiņiem bez "e" un tekstā rakstiet Petera baznica Riga (bez ķiņķēziņiem) un atpakaļ atnāks "19 Skarnu iela" ...kaut gan stipri šaubos, ka zinātu, kura no Vecrīgas ieliņām tā ir. Bet Vankūverā man tas tā noder ar maniem tūristiem. Tā vizināju savus klientus sestdien, ka manām koši dzeltenajām biksēm caurumu izplēsu. No garāžas izbraucu ar bikšelēm, bet atgriezos ar svārciņiem.

Rūdolfa mantojums

Pēc 62 noskatītām filmāt 3 nedēļu laikā pateicu sev - Nekādas filmas uz pusgadu! Nekādu kinoteātru! Bet laikam nesanāks. Sākas Eiropas filmu festivāls un Rūdolfa mantojums arī ir klāt. :)

LATVIA

Rudolf’s Inheritance

(RUDOLFA MANTOJUMS) LATVIA 2010. DIRECTOR: JANIS STREICS CAST: ROMUALDS ANCANS, REZIJA KALNINA, ARTURS SKRASTINS, INGRID ANDRINA, ULDIS DUMPIS

This 2010 production, the new film from veteran filmmaker Janis Streics, has so far been little seen outside its native Latvia. Based on works by Rudolfs Blaumanis (1863-1908), one of Latvia’s most esteemed writers, Rudolf’s Inheritance is a warm, intimate historical comedy- drama set at the beginning of the 20th century, a time in Latvia of national awakening and great hopes for a prosperous future. The story revolves around a wealthy farmer and his family. The cast features some of Latvia’s best-known actors. The film’s producer, Andrejs Ekis, also produced Defenders of Riga, Latvia’s entry in our 2008 EUFF.Colour, 35mm, in Latvian with English subtitles. 114 mins.

Dubultā seja

Braucu ar ričuku vakarnakt. No Roxy izklumpuro manāmi saguris puika. Tik saguris, ka ielāčo manā karietē un saka:

- Uz hoteli west best west..

- Kā? Zini uz kuras ielas?

- Best, west...brauc tikai. Tas ir apakšā.

- Kur apakšā? Pasaki ēlreiz lūdzu

- Gribu mājās, brauc!Es zinu kur tas ir..- un galvu nokāris puika apguļas manā karietē.

Braucu viņa norādītajā virzienā. Puika krata pirkstu garāmejošiem, bet beigās apslīgst. Aizvedu līdz norādītajai vietai, kur puika izveļas no manas karietes, mazliet apvārtas pa zemi, tad paceļ cepuri un iepazīstas ar mani. Esot no Šveices un rīt braukšot uz Belagio viesnīcu Vegasā. Gandrīz samaksā man 50 $, bet es apturu un saku, ka tikai 10 dolāri. Nu ir man vēl sirdsapziņa. :)

Braucu projām un redzu, ka velkas lēnām pāri uz viesnīcu. Pa ceļam apturējis visas ielas kustību, vēl māj man sveicienu.

Aizripoju atpakaļ uz Granvill ielu. Paiet stunda un esmu atkal pie Roxi. Manā karietē iesvempjas kāds garš jaunietis.

- Hej, ved mani uz viesnīcu - manāms akcents.

- No kurienes tu?

- No Šveices.

- EE, zinu jūs. Un rīt uz LasVegasu.- Paspēju pateikt, ka pie manis pienāk viņa draugs. Draugs ir pilnīgi nesaguris un uz dzīvi skatās skaidrām acīm.

- Sveiks, es tak tevi pirms stundas nogādāju mājās un tu neizskatījies, ka spētu atpakaļ atnākt. Kā tu to izdarīji? Tu pat vari nostāvēt!@

-Izrādās tas viņa dvīņubrālis. Aizvedu viņus līdz tai pašai viesnīcai. Bračka vēl joprojām stāv uz ielas un klausās ielu muzikanta rokenrolā.

Nolūšanas diena

Sākās agri no rīta. Ieslēdzu kompi, un ... manai tasnstūrai - man liekas, ka tā izrunā - ir nolūzis viens taustiņš. Taustiņ, kuru pēc manām domām es vispār neizmantoju - "` un ~" Virs Tab taustiņa. Kurš viņus izmanto? Un kādā veidā mans kompis pateica, ka viņam to taustiņu arī nevajag? ...To vēl varētu pārdzīvot, bet manam fočijam uznāca lēkme. Aizvērās. Es spiedu un spiedu uz On, bet never vaļā. Sānā gan ir maza bukte, bet lai tāpēc nevērtu vaļā...Devos uz veikalu. Kad pirkām, tad nopirkām arī 30 $ apdrošināšanu. Un tagad izrādās, ka mans fočīgais ceļos uz Canon valsti ar kuģi, cik saprotu. Un tad viņi izspriedīs, vai es neesmu nometusi zemē un vai naudiņu atmaksāt... Un ja nu gadījumā tā ir mana vaina, tad man vēl būs 40$ jāpiemaksā par to, ka viņš ir devies ceļojumā ar kuģi. Tas viss 2 mēn laikā. Es tik ļoti sabozos un izjutu netaisnību, ka nespēju noturēties un iegāju bibliotēkā un savācos veselas 6 grāmatas. Vismaz kāds prieciņš šajā nolūšanas dienā. Sēžu dīvānā un domāju, vai kaut ko darīt vai nedarīt. Ja nu kas vēl nolūst. :(

Halovīns

Ja es šeit neparādos, tad ziniet, ka pildu pilsoņu pienākumu un lieku arī savas rokas kopējā labuma radīšanā un strādāju. Gan braukāju ar riteni, gan leju vīnu garšošanai un nu jau arī šad tad cepu maizīti poļu veikalā. Šodien izkrāmēju skapi un atkal pārliku maisiņos vasaras drēbes un ziemas drēbes. Jau gads pagājis. Un atkal pienācis rudenīgi slapjais, vējainais un "sēdi mājās ar tēju"laiks. Vakar biju braukāt ar riteni. Un atkal esmu slapja un uz izturības pārbaudi. Vējš tāds uz Granvill ielas starp Georga un Robson, ka pūš kasku nost no ausīm, bet es tik stiepjos aukšā kalnā, jo tur ir jumts un mani kolēģi, kas salīduši stūrītī tukšo Jēgermeistaru. Veselībai. Brr....Un Halovīns tak bija. Es tā lepojos ar savas kameras stipro bateriju. Izbraukāju visu Vegasu, atbraucu atpakaļ un vēl baterija pilna. izbraucu ielās, lai safočētu visus brīnumus... Ieraugu Ianu ar visu viņa draudzīgo māju stiepot virs galvas milzīgu zirnekli. Ņemu kameru ārā un....baterija ta tukša. Un nu neko nesafočēju no īstā Halovīna. :( Toties mani gan visi atkal safočēja. Beidzot visi bez kautrēšanās nāca klāt un fočējās. Es saku, ka man nav kostīms. Es tā dabiski izskatos, bet viņi tik fočē. Kā tādu ezīti parkā.

Bet man kameras nav. Tā gribējās nofočēt kā banāns skrien prom no mērkaķa, vai kā mūķene rokas pa atkritumiem..:( Nākamā dienā gan noķēru banānu vārtrūmē tukšojam pudelīti. Tas pats banāns, kas no mērkaķa bēdzis prom....

Un mans Tomeks tik strādā. Ķērušies klāt zivju ķidāšanai un "kas zivtiņai vēderā" lietai. Šorīt nodeva man instrukciju nedzert krāna ūdeni, jo esot pārāk daudz svina tajā. Izrādās trubas Vankūverā ir salodētas ar daudz svina un ūdentiņš ta jāvāra un jānosēdina, lai būtu lietojams.

Vai kāds nav redzējis manu draugu Artiņu? Aizbrauca un ziņu nav devusi. :(