Šodien viens no vājajiem dzimumiem pieveica 50 km, braucot ar riteni. Mans rekords gan vienā dienā ir 90 km(pēc tam, kad biju naktī nogājusi 30 km ar kājām), bet tas pieder agrai jaunībai, kad man likās, ka manai ārējai būtībai nav nekas par grūtu. Šie 50 km ir īpaši, jo tika veikti tikai pa meža un lauku celiņiem. Pat google.maps viņas neredz. Un tas viss 2 plastikāta kastīšu dēļ. Kas zina par šīm kastītēm, tad noteikti mani sapratīs. Pārējiem es dodu laiku. :)
Rīts sākās mazliet bēdīgi. Vakarvakarā vienā no ezeriem gulbītei ap kāju bija apmetusies resna žilka. Mēs ar citiem dabas draugiem štukojām, ko var izdarīt, un tika nolemts, ka šorīt mēģinās viņu saķert un darīt, ko var. Prognozes nebija iepriecinošas. Gulbīte jau pārāk ilgi vizinās ar žilku riņķī un izskatās, ka kājiņa būs jāamputē. Šorīt gājām palīgā ķert, bet viņa bija kaut kur paslēpusies. Nav jau neviena vaina, ka viņa neredz, kur pleznu sper, bet tomēr žēl. Un tas putns ir liels. Ar vienu spārna vicienu var pārlauzt tev roku, tapēc tik grūti to putniņu sadakterēt. Būtu pīlēns-iespied padusē un atsien žilku, bet 20 kg (Pieņēmums: vēl līdz šim nav ļāvusi sevi svērt). Braucot atpakaļ, redzējām, ka glābēju laiva braukā pa ezeru pakaļ gulbītei, tad rīt noteikti jāiet noskaidrot, vai glābta.
Nu, bet pārējais pārbrauciens bija tā neko. Sākumā lidojām cauri tauriņu kolonijām, kuri bija apsēduši gar ceļmalām sastādītās bumbieres un plūmes, un pļāpājām un pļāpājām. Pēc 4 h klusējām un klusējām. Laikam bijām izrunājuši visu.
Bet izdevās mums atrast abas kastītes! Pēc tam apsēdāmies apēst saldējumu. Blakus onkas sarunājās. Kaut arī es jau diezgan labi saprotu poļu valodu, bet šito sarunu nesapratu, un lai uzturētu sarunu, pajautāju Tomkam, par ko ir runa. Tomas teicās, ka īsti nevarot saprast. Starp visiem pī vardiem un k.... vārdiem esot dzirdami pāris vārdu, kas kaut ko nozīmē, bet par ko ir runa, grūti izspriest. Zinu vēl vienu tādu. Blakus mūsu laivas stāvvietai ir „K....” onkuļa stāvvieta. Pirms četrām dienām, lai savāktu pierādījumus viņa iesaukai, veicām skaitīšanu. Kāds bija iepinis viņa āķī citu āķi. 20 min viņš mēģināja tos atpiņķerēt. Minūtē viņš pateica 35 „k......”, tātad: 20 x 35 = 700!
Apēdām saldējumu un jautājām pēc kāda tuvāka ceļa uz Rokitno. Kā cilvēkiem laukos patīk pļāpāt!! Apmēram tā:
- Es atvainojos, vai nevarētu pateikt, vai nebūtu kāds tuvāks ceļš uz Rokitno. Pa šoseju īsti negribētos. Tie ir 20 km lieki.
- Un no kurienes kungi būtu?
- No Pszczew.
- Ak, no Pszczew, zinu, zinu. 80 gados mans brālēns tur strādāja, jā zinu, zinu...Un zinu tādu Borszczinski. Ak, pans nezin Borszczinski. Nu ja... nu ja..jūs jau par jaunu esat.....(tā kādu laiku, kamēr atgādinam jautājumu).............Ak, jā, ceļš....Grūti būs pateikt tagad. Cik atceros, tad gar Swasicki mājām gāja ceļš, bet Skvasicki laikam tur vairs nedzīvo un vai ceļš vēl ir? Jūs varat braukt caur mežu, bet noteikti apmaldīsieties. Ziniet, brauciet pa šo ceļu līdz Kaminski mājām- tām ar sarkano jumtu un pajautājiet viņam, noteikti kāds būs pagalmā..... :)
Rokitno atradām. Tas tāds liels klosteris, kur svētceļnieki dodas. Un šeit es uzzināju, kādos gadījumos Tomas dodas baznīcas teritorijā...Ja baznīcas teritorijā ir dīķis ar karpām. :)
Rīts sākās mazliet bēdīgi. Vakarvakarā vienā no ezeriem gulbītei ap kāju bija apmetusies resna žilka. Mēs ar citiem dabas draugiem štukojām, ko var izdarīt, un tika nolemts, ka šorīt mēģinās viņu saķert un darīt, ko var. Prognozes nebija iepriecinošas. Gulbīte jau pārāk ilgi vizinās ar žilku riņķī un izskatās, ka kājiņa būs jāamputē. Šorīt gājām palīgā ķert, bet viņa bija kaut kur paslēpusies. Nav jau neviena vaina, ka viņa neredz, kur pleznu sper, bet tomēr žēl. Un tas putns ir liels. Ar vienu spārna vicienu var pārlauzt tev roku, tapēc tik grūti to putniņu sadakterēt. Būtu pīlēns-iespied padusē un atsien žilku, bet 20 kg (Pieņēmums: vēl līdz šim nav ļāvusi sevi svērt). Braucot atpakaļ, redzējām, ka glābēju laiva braukā pa ezeru pakaļ gulbītei, tad rīt noteikti jāiet noskaidrot, vai glābta.
Nu, bet pārējais pārbrauciens bija tā neko. Sākumā lidojām cauri tauriņu kolonijām, kuri bija apsēduši gar ceļmalām sastādītās bumbieres un plūmes, un pļāpājām un pļāpājām. Pēc 4 h klusējām un klusējām. Laikam bijām izrunājuši visu.
Bet izdevās mums atrast abas kastītes! Pēc tam apsēdāmies apēst saldējumu. Blakus onkas sarunājās. Kaut arī es jau diezgan labi saprotu poļu valodu, bet šito sarunu nesapratu, un lai uzturētu sarunu, pajautāju Tomkam, par ko ir runa. Tomas teicās, ka īsti nevarot saprast. Starp visiem pī vardiem un k.... vārdiem esot dzirdami pāris vārdu, kas kaut ko nozīmē, bet par ko ir runa, grūti izspriest. Zinu vēl vienu tādu. Blakus mūsu laivas stāvvietai ir „K....” onkuļa stāvvieta. Pirms četrām dienām, lai savāktu pierādījumus viņa iesaukai, veicām skaitīšanu. Kāds bija iepinis viņa āķī citu āķi. 20 min viņš mēģināja tos atpiņķerēt. Minūtē viņš pateica 35 „k......”, tātad: 20 x 35 = 700!
Apēdām saldējumu un jautājām pēc kāda tuvāka ceļa uz Rokitno. Kā cilvēkiem laukos patīk pļāpāt!! Apmēram tā:
- Es atvainojos, vai nevarētu pateikt, vai nebūtu kāds tuvāks ceļš uz Rokitno. Pa šoseju īsti negribētos. Tie ir 20 km lieki.
- Un no kurienes kungi būtu?
- No Pszczew.
- Ak, no Pszczew, zinu, zinu. 80 gados mans brālēns tur strādāja, jā zinu, zinu...Un zinu tādu Borszczinski. Ak, pans nezin Borszczinski. Nu ja... nu ja..jūs jau par jaunu esat.....(tā kādu laiku, kamēr atgādinam jautājumu).............Ak, jā, ceļš....Grūti būs pateikt tagad. Cik atceros, tad gar Swasicki mājām gāja ceļš, bet Skvasicki laikam tur vairs nedzīvo un vai ceļš vēl ir? Jūs varat braukt caur mežu, bet noteikti apmaldīsieties. Ziniet, brauciet pa šo ceļu līdz Kaminski mājām- tām ar sarkano jumtu un pajautājiet viņam, noteikti kāds būs pagalmā..... :)
Rokitno atradām. Tas tāds liels klosteris, kur svētceļnieki dodas. Un šeit es uzzināju, kādos gadījumos Tomas dodas baznīcas teritorijā...Ja baznīcas teritorijā ir dīķis ar karpām. :)
2 komentāri:
Kā vienmēr - spilgti un lieliski! Grazie :)
Kr
Tu nu gan vari uzrakstīt:smejos un raudu reizē
Ierakstīt komentāru