Nākamais rīts

Kamēr šorīt velku peldkostīmu, pie durvīm zvans. Atveru. Jehova. Un man ir vienmēr gatavs sakāmais šādiem gadījumiem –nerunāju poliski. :) Sasodīts!! Jehova nepadodas. Sāk runāt angliski. Tik reti viņi runā angliski, bet tieši šīm meitenēm ir jārunā. Nobeidzu sakāmo, ka neesmu īsta kristiete. Pasaule ir laba un skaista un man ar to pietiek. Tad nu tā, kas runā, apsolīja, ka tā otra iemācīsies angliski un noteikti kādu reizi mani vēl apciemos. Tā teikt-nolika jauniņo fakta priekšā, ka lai sēdētu manā virtuvē un dzertu kafiju, un runātu par augstām lietām, ir jābūt neatlaidīgai un jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Kā sacīt jāsaka: Naudiņa nenāk tā pat vien. Ir jābūt motivētai.
Līdz ezeram aizbraucu. No vakardienas mazs sagurums :) , tādēļ iegāju nopeldēties un tad jau Tomeks atveda atrādīt savu 2 kg līdaku.( 200 g viņš man palūdza pielikt klāt, bet es tāpat to darītu. Matemātikā taču pēc 5 visu noapaļo uz augšu). Līdaka ir bildē.
Pie saguruma laikam vainīgi vakardienas pasēdēšana. Nekas grūts jau nebija. Sēdi un klausies, reizēm pacel roku, lai kāds tevi sadzirdētu vai patulkotu, bet saguru. Vārds pa vārdam, neko gudru neizspriedām, bet šo to izlobījām. Kā jau mazos miestos pieņemts, tad tiek runāts par ap un iekš ciema robežām. Viena no vakara tēmām bija, kā tas var sagadīties, ka Pszczew centrā tieši gar Domenika mājām nav nokrāsotas ceļa svītras. 3 dienas atpakaļ tas tika izdarīts visā pilsētā un ap to, bet Dominiks pauda pilnu sašutumu, ka 200 m ir palikuši pliki. Mēs nonācām līdz pieņēmumam, ka tas, kas brauca ar to mazo traktoriņu, turpināja braukt, bet krāsotājs uz brīdi ieskrēja veikalā pēc bulciņas vai piena. Vārds pa vārdam- Ja jau reiz pieskaramies tematam par ceļiem, tad mums radās cits jautājums:
Kā tas var būt, ka Szarcz ceļa galā ir zīme „Lubikovo 3”, bet no otras puses Lubikovā „Szarcz 5”.Tomas turējās pie pārliecības, ka divas strādnieku grupas dzerot šnabi tuvojās viena otrai. Viena grupa spēja izdzert tikai 3 šņabjus, bet otra -5. Un zinot savu vidējo rādītāju (uz 1km-1 šņabis) veica aprēķinus. Mana pārliecība ir, ka divas poļu komandas neatkarīgi sāka mērīt no pretējām pusēm, lai kopīgi ātri paveiktu darbu. Kad abas puses satikās, tad viena puse aizmirsa pierakstīt otras puses km un iesniedza tikai savus
Tā mēs pārcilājām vienu tēmu pēc otras. Nonācām arī līdz slēdzienam, kādos gadījumos marihuāna nogalina, (Ja automašīna, kas piekrauta pilna ar zāli, ietriecas kokā), ka Martas Tomasz vēl joprojām redz dīvainus sapņus, ka Domenik beidzot ir sapratis, ka ir baigais ķēriens zaķiem, bet grib tagad un tūlīt apprecēties, bet nav ar ko, uzzinājām Polijas rekordu asarim (3.10 kg), nomainījām kopumā 18 kausus, 6 reizes apmeklējām labierīcības, vīrieši izgāja 6 reizes ārā parunāt par futbolu un sievietes 3 reizes zīmīgi saskatījās. Bet tad nāca galvenais stāsts. Cilvēki, kam nepatīk šausmu stāsti vai ar vājākiem nerviem, iesaku tālāk nelasīt.

Stāsts ir reāls. Tas atgadījies ar Martas draudzenes brāļa draudzeni vārdā Agneszka. Viņa vakarā vēlu braukusi mājās. Braukusi cauri mežam. Skatās koks nokritis pāri ceļam. Apstājusies, lai noceltu koku. Tad kad kāpusi atpakaļ mašīnā, ieraudzījusi, ka furgons aiz viņas brauc, mirkšķina, pīpina. Sabijusies ne pa jokam. Brauc aizvien ātrāk un ātrāk, bet furgons tikai pīpina un mirkšķina. Zvanījusi uz mājām, ko darīt. Mājinieki ieteikuši braukt tuvējā benzīntankā pie citiem cilvēkiem. Tā arī izdarījusi. Ieskrējusi benzīntankā., bet furgona šoferis izlecis ārā un arī iegājis iekšā. Šoferis piegājis pie viņas un teicis, ka patiesībā izglābis viņai dzīvību, jo mirklī, kad viņa cēlusi koku, kāds iekāpis viņas mašīnas aizmugurē. Viņš to esot redzējis un tāpēc izmisīgi sekojis. Kad Agneszka esot iebraukusi benzīntankā, tad tas „kāds” esot izlecis ārā no viņas mašīnas un aizbēdzis.