Krīzes likums

Lai tiktu uz Kanādu, mums vajadzēja izlemt par lidmašīnu ar pārsēšanos. Krietnu laiku kārtojām čemodānus, jo na jau viegli savu visu dzīvi salikt pāris somās, ja nezini, kad un vai atgriezīsies. Zinājām, ka pārsēšanās notiks uz kaut kādas salas. Izbraukšanas diena. Iekāpjam lidmašīnā un laimīgi nolidojam pirmo lidojumu pirms pārsēšanās. Zinām, ka lidosim ar to pašu lidmašīnu uz Kanādu, tapēc soļojam visiem izkāpušajiem rindā līdzi. Pats pilots iet visiem priegšgalā un ar trosēm pārvieto...mūsu raķeti. Viņš ir tāds pikts. Es jautāju vietējam, kas par vainu. Vietējais pastāsta, ka šodien ir traka diena visiem lidmašīnu pilotiem. Parasti šajā maršrutā ir nokritušas 3 lidmašīnas, bet tieši šodien jau sešas un piloti baidās lidot. Kapēc tas tā, nav zināms... Mani pārņēma panika. Sāku meklēt Tomasu. Nav. Viņš sarunu nav dzirdējis. Dzirdu tālumā viņš sarunājas ar poļiem, kuri dzīvo uz šīs salas. Eju atpakaļ pēc viņa, bet nevaru atrast. Ko man darīt??? Laika līdz izlidošanai ir ļoti maz! Vai riskēt un kāpt lidmašīnā un varbūt arī nokrist? Braukt bez Tomka? Kā viņš tiks uz Kanādu bez biļetēm? Vai palikt un mēģināt atrast Tomasu šeit uz salas un kopā izlemt? Bet koferi? Ko mēs bez naudas un savām mantām? Ko man darīt???!!...Un tad es pamodos...Vēlāk ilgi runājām, ko šādā situācijā darīt. Un viņš man teica: Vienmēr turies pie plāna! Tad es zināšu, kur tevi atrast. Paliec pie norunātā....Tas bija viens no retajiem teikumiem, ko atcerējos (man ir diezgan lielas problēmas ar uzmanības noturēšanas, kad saruna ir ilga, bet tas tā...nav jau nekas smags un neārstējams):).....
Un reāla situācija drīz pēc tam: esam pie meža ezera. Makšķerējam:) Tomas saka, lai saāķēju riteņus kopā, atstāju un sekoju viņam. Un nosauc man kodu. Sēžu, meistaroju..Nesanāk..Mēģinu, mēģinu...Saprotu, ka kaut kas nav kārtībā un jāiet pie Tomasa, jo jāturas pie plāna:). Abi riteņi pie katras rokas un aiziet pa šauru meža taciņu. Iet grūti, bet es tikko tikai sāku un spēka vēl daudz. Meklēju, meklēju. Nav viņa. Saucu...nav viņa. Ok, varbūt, ka virzienu sajaucu. Mazums, kas var gadīties. Žestu valoda tak nav pilnīga. Dodos otrā virzienā. Pēc 20 min esmu sākumpunktā. Eju uz otru pusi. 15 min. Saucu...nav. Un tā ir ezera mala, man noteikti viņš te būtu jāredz, tātad žestu valoda bija pareiza un man jāiet pēc dotā plāna. Mocos atkal ar tiem abiem riteņiem atpakaļ. Kājas saskrāpētas, brikšņi, jāceļ riteņi pāri nokritušajiem kokiem, man jau no dusmām sāk riesties asaras. Nu esmu es jūtīga sieviete, neesmu no vājajām. Viena pati varu sekcijas pārbīdīt, bet tie riteņi man sāk kāpt uz nervu stīgām. Pēc 30 min gandrīz vai esmu līdz otrajai ezera malai. Un tad!!!! Milzīgs spēriens. Spēriens otrs, trešais. Troksnis nenormāls. Un sāk tā gāzt. Gāž kādu pusstundu. Es stāvu zem priedes un vienā mirklī esmu līdz ādai slapja. Nevaru saprast, vai raudu vai nē. Viss ir tik slapš. Ūdens gāžas litriem no kalna lejā. Saukt ir bezjēdzīgi. Ir taču tāds troksnis. Un baisi ar. Plaukš! Dabūju vēl ar priedes zaru pa pakausi. Laikam tad gan sāku raudāt. :) Un saucu, saucu, bet nav Tomasa. Un tad es pieņēmu lēmumu mainīt plānu un atgriezties sākumpunktā. Ja viens plāns ir izpildīts un nav devis rezultātus, tad ir jābūt papildus plānam. Pēc 20 min stāvēju sākumpunktā: slapja, pārgurusi, saskrāpēta, dabūjusi pa galvu un nelaimīga.
Un tad parādījās arī Tomas: „Honey, couln’t tide up the bycickles?”, (Medutiņ, nevarēji saslēgt riteņus?).