Vai man netrūkst Latvijas? Ir dažas lietas, kas man patiešām pietrūkst. Un pāris, kas ik pa laikam. Viena no visu laiku „pietrūkst lietām” ir latviešu valoda. Kad tu kādu laiciņu viņu nelieto, tad izsakot latviski kādu vārdu, tas sāk īpatni skanēt uz tavas pašas mēles. Un tu sāc vilkt saknes un aizdomāties, no kurienes tāds vārds ir radies. Gandrīz katrs vārds tad sāk skanēt īpatni un mīļi. Zinu, ka arī lietuvieši daudz jautrojas par mūsu valodu. (Ezis- adatu galva; Čūska – džungļu šnore.....).
Tagad, kad sāku skribelēt, ik pa laikam man tekstā parādās kāda sarkana viļņaina strīpiņa un es saprotu, ka nav tā, ka valoda ir paliekoša, ja viņu nelieto. Nu nav jau tā, ka es vienmēr esmu mācējusi ļoti literāri pareizi runāt. Es ļoti bieži sāku kādu teikumu, vidū izdomāju, ka to vajadzētu sacīt savādāk un nobeidzu ar otro variantu. Sanāk visai nesakarīgi. Atceros, kad Tunisijā strādāju par gidi, tad man viens latviešu pāris pajautāja:
- Sakiet, kur jūs esat dzimusi un augusi?
Mikrofons gan mazliet izskolo un izaudzina. Tu runā lēni un skaidri un brīdī, kad atkal man ienāk prātā pamainīt teikuma uzbūvi, tu iemāci sevi palikt pie pirmā lēmuma un pabeigt teikumu, kā iesāki. Bet, protams, gadās visādi. Reiz, kad mana mamma bija atbraukusi ciemā un vedu viņu pa Sahāru. Mamma bija spiesta meklēt rakstāmo un lapiņu, lavierēt pa strauji braucošu autobusu, nezin cik cilvēkiem uzgrūsties virsū līdz nokļuva pie manis ar zīmīti, kur bija rakstīts: „ Nu nevar teikt, ka kamielim patīk pakaļā”. Tādos brīžos ir vai nu jāietur ilga, ilga pauze, lai klātesošie aizmirstu, par ko bija runa, vai arī ātri, ātri jāmaina temats. Tajā reizē mana grupa bija lieliska. Nekādas citas piezīmes nedzirdēju. Vai nu viņi manī neklausījās un gulēja, vai latviešu pieklājīgums.:)
Nu, re, un atgriežoties pie pamatdomas. Man ir savs 50 x 50 cm gabaliņš Latvijas. Braucot uz Poznaņu un atpakaļ, man ir veseli 99 km latviešu valodas. Uz lūkas ir rakstīts „Avārijas gadījumā izsist avārijas stiklu”.:)
Sēžu un lasu. Apkārt skan poļi, bet tev ir savs stūrītis.
Tagad, kad sāku skribelēt, ik pa laikam man tekstā parādās kāda sarkana viļņaina strīpiņa un es saprotu, ka nav tā, ka valoda ir paliekoša, ja viņu nelieto. Nu nav jau tā, ka es vienmēr esmu mācējusi ļoti literāri pareizi runāt. Es ļoti bieži sāku kādu teikumu, vidū izdomāju, ka to vajadzētu sacīt savādāk un nobeidzu ar otro variantu. Sanāk visai nesakarīgi. Atceros, kad Tunisijā strādāju par gidi, tad man viens latviešu pāris pajautāja:
- Sakiet, kur jūs esat dzimusi un augusi?
Mikrofons gan mazliet izskolo un izaudzina. Tu runā lēni un skaidri un brīdī, kad atkal man ienāk prātā pamainīt teikuma uzbūvi, tu iemāci sevi palikt pie pirmā lēmuma un pabeigt teikumu, kā iesāki. Bet, protams, gadās visādi. Reiz, kad mana mamma bija atbraukusi ciemā un vedu viņu pa Sahāru. Mamma bija spiesta meklēt rakstāmo un lapiņu, lavierēt pa strauji braucošu autobusu, nezin cik cilvēkiem uzgrūsties virsū līdz nokļuva pie manis ar zīmīti, kur bija rakstīts: „ Nu nevar teikt, ka kamielim patīk pakaļā”. Tādos brīžos ir vai nu jāietur ilga, ilga pauze, lai klātesošie aizmirstu, par ko bija runa, vai arī ātri, ātri jāmaina temats. Tajā reizē mana grupa bija lieliska. Nekādas citas piezīmes nedzirdēju. Vai nu viņi manī neklausījās un gulēja, vai latviešu pieklājīgums.:)
Nu, re, un atgriežoties pie pamatdomas. Man ir savs 50 x 50 cm gabaliņš Latvijas. Braucot uz Poznaņu un atpakaļ, man ir veseli 99 km latviešu valodas. Uz lūkas ir rakstīts „Avārijas gadījumā izsist avārijas stiklu”.:)
Sēžu un lasu. Apkārt skan poļi, bet tev ir savs stūrītis.
1 komentārs:
avārijas gadījumā dari tā,kā rakstīts uz lūkas
Ierakstīt komentāru