Par mani - neticams slinkuma iemiesojums, kas nespēj neko ilgāk par stundu darīt, ko tādu, kas nesaskan ar interesēm. Un nepiespiest nekādi. Dzīve izmācīs...varētu teikt, bet nu neizmāca gan...Man vajag ļoti daudz brīvā laika, lai varētu to veltīt 10 h gulēšanai dienā, pāris stundu katru dienu kādai jaunai grāmata un hobijam, kaut kam jaunam... Nu ļoti izlaidies dīkdienis varētu teikt..
Un tad...Maizīte tak ir arī jāpelna... Nevar tā galīgi izlaisties. Un tad nu sanāk, kā sanāk manā gadījumā - 30 h darba divās dienās.
Svētdiena - wouuu, sāku atpūsties.
Pirmd - Cetd - turpinu atpūsties. Ceturdienas vakarā izdomāju, ka žēl, ka nav vairāk laika atpūtai. Tā satraucos par to, ka nu nekādi nevaru aizmigt un ar mokām pavadu tikai pāris stundas REM miega fāzē.
Piektd. - Saņemu sevi rokā un ar aukstu dušu atmodinājusi sevi, raušos ārā pa durvīm. Ir 7 no rīta un esmu vēl budzis - ar nevienu nerunāt, nemainīt sejas pantus - es taupu enerģiju. Sāku darbu poļu ceptuvē. Staipu paplātes, cepu maizi, taisu pīrāgus un skrubinu grīdu un pannas. Visa esmu notašķīta ar pončiku zapti, eļļu un miltiem.
Plkst. 2 pēcpusdienā, ietērpjos smalkā apģērbā, uzlieku kosmētiku, noslēpju jebkādas miltu paliekas, jo 3os man sākas darbs Šķidrumveikalā. Stāvu un visiem piedāvāju pagaršot lēto alkoholu. Kājās nostāvēt ir grūti, jo kopš piecēlos no gultas, neesmu apsēdusies, bet mierina doma, ka nākamais ir sēdošs darbs.
Šito pabeigusi, steidzos uz garāžu un pavadu visu nakti sviedros un pūšot un dzenot savu riteni pa kalnu, pret vēju, kādi nu vien tie laikapstākļi gadījušies.
4 naktī man darbs ir beidzies, bet diemžēl neiet vairs nekādi transporti. Sēžos uz sava bērīša - riteņa un minos uz 35tās Ave un Kingsway. Sanāk pamatīgs kāpums. Tāds smags pārbrauciens, bet neko darīt - gulēt tak gribas. Ja pagājušogad man tas prasīja 44 min, tad šogad - 30 min.
5 no rīta laimīga pēc padarītā esmu savos pēļos un bezspēkā aizmiegu.
Sestd. - ceļos laicīgi - 12os, jo jāpošas atkal uz to šķidrumveikalu. Nostrādāju tur un tad atkal mani pedikabi.
Un atkal minos 4 no rīta uz māju pusi.
Vakarnakt pusceļā - kaut kur pie 18tās ave saprotu, ka es tālāk vairs nevaru. Galva sāp nežēlīgi no pārpūles, ūdens nav. Sāku kampt lietu, bet pat no Vankūveras lietus nepadzersies. Nokāpju no riteņa un nevaru nostāvēt kājās - kājas dreb, spēka nav. Lēnām velkos kalnā aušā. Kaut kā nokļuvu līdz mājā, bet ilgi slēdzu durtiņas vaļā, jo rociņas tā drebēja, tā drebēja.
Un te nu ir atkal svētdiena un es atkal sāku savu slinkošanas kampaņu.
Visvairāk man žēl tā vakardienas vīna. Man tādas trīs jaukas meitenes gribēja vīna pudeli atstāt tējā. Tā sapriecājos, bet tad...
Meitene, kas man pasniedza vīnu, mazliet neaprēķināja manu sēdekli un aizlika vīnu garām. Pa tiešo uz asfalta.
Džinks, džinks un pāri palika tikai stikli.
- NO!!! - noelsās pūlis
- No - iekliedzos es.
1 komentārs:
vai tas var patikt?
Ierakstīt komentāru