Jaunais Gads

Vecā gada priekšvakarā noskaņojums bija pabēdīgs, bet tad tas viss apgriezās ar kājām gaisā. Sēdēju viena mājās, lobīju mandarīnus, čekoju internetā, vai neviens nav ieklīdis, bet acīmredzot jums visiem bija ļoti jauks Jaunais gads, ka pat neiesprukāt inetā.:)

Par cik abi strādājām Vecgadā, tad nolēmām nosvinēt Jauno gadu 30.decembra vakarā. Šampanieti bija grūti atrast. Blakus esošā Liquir Store piedāvāja tikai dzirkstošo vīnu. Ja kas, tad alkoholu te pārdod tikai speciālos veikalos un tas jāpatur prātā, citādi mēs ar Tomasu atradām karstvīnu viņa veikalā, ļoti sapriecājāmies, jo nekur nevarējām atrast. Tā sapriecājāmies, ka nopirkām pat visas divas pudeles un bijām tik akli savā priekā, ka tikai pēc 2 dienām atklājām, ka tas ir non alkoholic vīns.Tad nu 30.vakarā skatījāmies "Likteņa Ironiju", kas Tomasam ļoti patika un atzīšos, ka tā bija man pašai pirmā reize, jo vienmēr tikai biju dzirdējusi par to filmu.

Saskandinājām dzirkstošo vīnu un devāmies čučēt.

31. vakars. Joprojām lobu mandarīnus, blenžu ekrānā un tik ļoti negribu braukt strādāt. Tomas tajā laikā jau atradās savā poļu bārā, tērpies uzvalkā (bez uzvalka jostas, jo kāds no mums to aizmirsa Polijā, bet šo jautājumu labāk nepārspriest, jo tas var beigties ar 6 h klusumbrīdi:)) ar domu apkalpot viesus. Sanāca pasēdēšana ar vecajiem un pusvecajiem poļu paniem un panēm. Cik saprotu, tad ir birusi anekdošu jūra. Cik saprotu, tad viņš ir bijis daļa no šā priekšnesuma (starp citu, viens no cilvēkiem, kas anekdotes patur galvā un var stāstīt viņas stundām). Nu jautri bija laikam, piedevām par to arī viņam samaksāja. Un cik saprotu, tad to visu pavadījusi DiscoPolo mūzika.

Es pa to laiku pielaikoju savu pedicabu. Devos ielās. Nostājos pašā epicentrā un gaidīju. Cik es biju priecīga, kad mani draugi ieradās apmēram 15 min pirms pusnakts un viņiem bija šampanietis!!!! Pirms tam pie manis atnāca ekstragantā persona ar kaķi uz galvas un palika stāvot un pļāpāt ar mani.

Gribēja ar mani draudzēties. Par to protams bija maniem draugiem prieks un varēja safotogrāfēt kaķi uz galvas.:)) Kā man onka stāstīja, ka jau no dzimšanas kaķis pats esot izvēlējies sēdēt tur un jau izaudzis, bet vecos paradumus nemaina. Un mēs to šampi pieveicām!! Un nebija ne salūta, ne pulksteņa, kas skaita laiku atpakaļ, bet cilvēki kaut kādā laika brīdī nosprieda, ka laikam ir sācies un sāka klaigāt. Un es biju priecīga visus satikt!! Un tur bija arī Dita ar Edgaru kaut kur tepatās, un pat Ādams atskrēja ar Ryanu mani apķert un novēlēt labu. :) Un tad ar to šampi man nācās vizināt cilvēkus. Nedzeriet pirms smaga darba!!! Uj, cik grūti!! Un visi viņi kaut kā gribēja tikt kalnā augšā. Kad braucu no tā kalna lejā, neviens negrib braukt. Kā esi lejā, tā: "uzved mani kalnā!!" un tu kā pacēlājs tik vizini un vizini augšā..Un šampis nebija laba doma!! Pirmās 3 h man mūzikas nebija. Supermena loģistika. Tad nu izklaidēju visus, kā mācēju, lai tik viņi nepamanītu, ka nav mūzikas. Vieni man palūdza pašai dziedāt. Stum viņus kalnā un vēl dziedi. Un bez apstājas. Ved un ved. Ap plkst.4 naktī sapratu, ak esmu izbadējusies, jo visu laiku kustināju sevi uz 3 šokolādes konfekšu rēķina. Pagadījās lieliski klienti, kas brauca atpakaļ uz viesnīcu. Viņiem bija daudz picas un iedeva man ar. Sēžu tālākā Vecpilsētas stūrī. Klusums. Nevienas radības. Ēdu picu. Laimīga, pārgurusi, bet laimīga. Un tad aiz stūra iznirst divas meitenes un protams: "re kur pedicabs, braucam!!!"...Un es jau nopriecājos, ka atpūta. Ar to vēl par maz, viena no viņām saoda manu picu un sāka žēlabaini uz mani skatīties un teikt, ka grib picu. Ātri noriju pēdējo gabaliņu un teicu, ka noteikti aizvedīšu līdz picai.

Tā nu vizināju šis vēl kādu pusstundu un tad jau mans vakars ar bija beidzies. ... Laimīgs.:)

1.janvāra rītā noskatījāmies "Likteņa ironija" 2.daļu - izdotu 2007.gadā kā turpinājums. Man jau liekas, ka labāka kā pirmā, bet jāskatās, ja pirmā zināma.