Sēņošana

Vakar gājām sēnēs. Viņu meži ir tādi monokluturāri, rokām priedītes sastādītas. Gailenēm ļoti labi, bet pārējās sēnes mazāk. Tādu lielu skaistu beku var reti atrast. Tomas pat sajūsminās, ka mūsu meži nav rokām stādīti, bet dabiski izauguši. Un ir sēņu dažādība.
Staigājām, līdām, maz to sēņu. Tik maz, ka sāku lasīt bērzlapju podiņus. Pienāk Sofija.
- Tev ir apšu beciņas?! Ak, dievs, ko tu lasi?! Tās taču indīgas!!- un met zemē visus manus smukos podiņus. Es pacietīgi uzlasu un skaidroju, ka tās ir ēdamas. Pēc acīm var nolasīt, ka netic.
Vasarā, kad ar Tomasu braucām nedēļu pa Odru, tad ar vienreiz noplūcu bērzlapi un domāju vakariņām. Viņam acīs bija šausmas un sēne tika bargi nomesta zemē. L Teica, kamēr Ādams(tētis) neapstiprinās, ka ēdama, es nedrīkstu viņas lietot. Bet tāds podiņš ar sāli ir taču tik garšīgs!
Atpakaļ mežā. Stāvam ar Sofiju un gaidām Ādamu. Kaut kur aizklīdis. Sofija:
- Celij Adam (Viss Ādams). Vienmēr kaut kur aizklīst un mums jāgaida.- Un aiziet patālāk vēl pasēņot. Atnāk Ādams:
- Celij Sofja. Vienmēr kaut kur klīst un visi gaida.
Atnāk Sofija atpakaļ un panikā stāsta, ko es esmu izdarījusi. Ādams paskatās un saka, ka, protams, ka ēdamas tikai mazvērtīgas, un viņi tādas nelasot.
- Sofij, ja tu neesi ēdusi, tad tas nenozīmē, ka nav ēdama!!

Scēna mājās. Atskrien Sofija pie Tomka un stāsta un stāsta par tām sarkanajām sēnēm, un lūdz, lai mēs nemēģinot, lai vedot mani pie pilnā saprāta. Tomeks arī pārliecināts, ka tā būs mana pēdējā reize.
Tad nu mīļie. Tas jau ir principa jautājums. Sēnes ir notīrītas un ieliktas vārīties. Ja nu vairāk ierakstu neparādās, tad viņiem bija taisnība un bērzlapes ir indīgas. Bet es nevaru nemēģināt pēc visa tā, kā viņi mani ir centušies apstrādāt.

Ps. Es jūs visus mīlu :)