8080 km pārvietojums

Šķērsot šito maģisko bezgalības skaitli nemaz nav tik viegli. Kamēr sacepu pīrāgus, nomierināju mājnieku asaru plūdus un izrunājām, kas notiek ar Antonu, tikmēr vien jau spēks tiek patērēts pietiekami un ja vēl šī ir mana topošā garākā diena! 32 h –oficiāli un tāds mazs pārbrauciens pagātnē, vai vismaz mēģinājums apturēt laiku. Sanāk, ka izlidojām 15:00 no Frankfurtes (Eirāzijas kontinents) un 16:30 ielidojām Vankūverā(Ziemeļamerikas). Bet patiesībā sanāk 10 h. (to par kontinentiem labāk pieminēt, jo kad vakar spriedām, ko tik lēti biļetes dabūjām, tad nodomājām, ka varbūt plašajā Krievijā ir kāda Vankūvera)
AA..Antons. mēs nospriedām, ka nav īsti no inteleģentajiem putniem, grūtības sagādā tikt ārā no būra, lai palidinātos un vēl šis tas. Par iemeslu varētu būt pārāk ilgā gulēšana tieši dzeramtrauka tuvumā. Problēmas ar dzeršanu. Lai nu kā, bet ceru, ka Karolaina to ņems savos spārnos (vai paspārnē).......un tad mājās uzliku telefonā GPS un noteicu, ka Bird Rd(Putnu iela- kā jau teicu –ar putniem mums viss kārtībā :)) mūsu Vankūveras jumts ir tieši 8080 km pa taisno noPszczew. Un ja sākumā nenomaina Austrumu loku ar Rietumu, tad šis attālums sanāk Kulumpurs. Nu un šitas maģiskais 8080, kas varētu tā kā simbolizēt bezgalību, lika par sevi manīt.
PS. Tomas domā, ka tas, ka iepriekšējā vakarā Leons noķēra 1.88 kg lielu līdaku ar te iederas un simbolizē bezgalību. Lai jau. Es viņam apsolīju, ka tā domāšu.
Un ko tad šis 8080 mums nodarīja?Izbraucam no mājām un 20 km no Pszczew gribam uztankot benzīnu. Še tev-podziņa ieklemmējusies. Bāku nevaram attaisīt. Laiks līdz Berlīnes lidostai krasi rūk, bet vāciņš nekustas. Ar visādiem skrūvgriežiem ķimerējamies un krāmējamies, kamēr nolemjam neveltīt laiku tam, bet skriet atpakaļ pēc otras mašīnas- Bet tai nav tehniskā!!! Pa ceļam plāns tiek mainīts un Pszczewā izskrien Ādams ar ļoti lielu skrūvgriezi un ar „cik gan tāds vāciņš varētu maksāt” vāciņš tiek atvērts un vesels, nekas nav jālabo. Tātad nobraucām 40 km pēc lielāka skrūvgrieža, ko varējām arī tur pat Shell dabūt.
Esam atpakaļ tajā pašā benzīntankā. Laika nav, bet Goša ir izlēmusi pludot un visa viņas puse ir slapja. Ahā... 3 min un lieta skaidra, jo ne no šā, ne no tā lodziņš sāk pats virināties un aizvērt nevaram. Operatīvi sausinam stiklu un aizlīmējam ar skoču. Un cauri miglai cenšamies pieveikt tos 8080 km.
Iebraucam lidostā, bet nav tā, ka būtu daudz laika. man ir plāns lekt ārā un skriet skatīt, kur jāskrien, bet tas jādara caur Gošas pusi-manējai durvis neveras. Durvis nevaru atvērt. Pāris sekundes un atceramies par skoču. Lieta atrisināta.
Reiss paātrināts par 30 min. Labi, ka paspējām. Lufthans jūtas tik vainīgs, ka meitene apjukumā aizmirst nosvērt koferus. Tikai iznāk ārā uzlīmēt lentas. Tā arī nezinām, cik kg atvedām sev līdz. Tikai mani vēl savāc policija, lai aizietu datoru nopētīt. Stulbi pajokoju, ka es ar ceru, ka nesprāgs, jo labs dators. Kaut kādu smaidu tante izdabū un varam laimīgi lidot uz Frankfurti.
........ 30 min lidmašīna riņķo gar lidostu, jo miglas dēļ nevar nosēsties. Tādi bezgalīgi tie apļi atkal.:) Bet nu migla bija „uj”- par 10 m tālāk neredz neko. Mums ir 4 h. Izlemju izņemt EUR no kartes. Viens bankomāts nedod neko, saka, lai zvanot savai bankai. Atstāju Tomku rejam par mantām un dodos meklēt otru. Atrodu, izņemu naudu un uz info dēļa pamanu uzrakstu „Split..Un tad sāku domāt, kur es zinu šo te vārdu. Biku aizdomājos un man priekšā atvērās slīdošās durvis, es kā rūdīts viramo durvju iekšā gājējs arī speru 2 soļus uz priekšu. Un tad es attopos. Split bija Horvātijā un esmu kādus 20 m pa tālu aizgājusi. Tomas bija aiz tās sienas. Es griežos apkārt un...Sargi sāk nelabi kliegt, saka, ka nevaru iet atpakaļ (redzēja, ka tikko ienācu) un lai eju pie citām tantēm. Es eju. Sākumā mierīgi, jo vēl neko nesapratu. Tante saka, ka nedrīkst laist mani bez Boarding pases un policijas caurskates, lai eju pa jaunam taisu Boarding. Es eju, bet tad saprotu, ka man nav nekā cita līdz kā visa karte un nevaru to izdarīt. Eju atpakaļ. Lūdzos! Uzstāju! Nedarbojas. Vāciešu dzelžainie likumi. Es saku, lai atnāk līdzi līdz Tomasam. Nedarbojas. Nedrīkst un viss. Es mēģināju iešmaukt atpakaļ, bet biku sabijos lodi dabūt kaut kur, kur trāpa un tad nu ķēros pie slapjā sieviešu likuma. Ar tām tantēm tas nedarbojās, bet onka bija gatavs iet un meklēt Tomku, tikai nevar īsti viņa uzvārdu izrunāt. Tantes beigās viņu aizsūtīja prom un sāka domāt, ko darīt. Pagāja 20 min. Tad nu 2 policistu eskorta pavadībā gāju iekšā meklēt Tomasu. Man bija bail, ka viņš būs aizgājis mani meklēt, bet atcerējos „palikt pie plāna likuma” un labi, ka Tomeks ar to bija atcerējies, jo stāvēja un gaidīja satraucies. Bet es nācu divu ar automātiem apkrāvušos vīru eskorta pavadībā. Tā mēs pieveicām 300 km. Pašlaik esam virs Grinlandes un rakstu šo. Un te Grinlandes foto. Lidojums ir labs. Ierauudzījām lidostā daudz, daudz krievu un nospriedām, ka laikam tiešām Vankūvera ir Krievijā. Tie ir kādi 100 krievu sportisti. Dažus es pēc sejām atpazīstu, bet Man liekas, ka Miņins ir jābrīdina, ka krievi brauc iemēģināt Vankūveras trasi!

Un te Kanādas Ziemeļplašumi.
.... Nobeigumā. Vankūvera no augšas izskatījās tik mīlīga un mums bija tikai pozitīvas sajūtas. :) Lidostā ātri izgājām imigrācijas procesu. Ātri tikām aizsūtīti uz vetniāro pārbaudi, ātri mani pīrādziņi tika konfiscēti ( 2 gan paķērām apēst tupat) un kārtībā. Evucias ar Valdi bija atbraukuši mūs sagaidīt. To es uzzināju vēlāk, ieslēdzot telefonu pēc 3 h. 10 min taxī un bijām pie mūsu meitenēm dzīvoklī. 8080 km pieveikti.