Ciemiņš

Jau krietnu laiku pie manis ciemoties laužas Stresiņš. Atnāk un klauvē pie durvīm, laužas iekšā. Es cenšos viņu ignorēt, bet viņš tik gaida brīdi, lai iespruktu mājās un sēdētu man blakus. Tomas jau pie tā ir pieradis. Viņa Stresiņš jau bija atnācis agrāk, abi sadraudzējās un sēdējā virtuvē, dzēra tēju, abi skatījās kopā filmas, un man pat liekas, ka viņi kopā makšķerē, jo mājās viņš pārnāk krietni pēc tumsas. Man jau nav aizspriedumi pret tādu draugu, jo redz Stresiņš ir atturībnieks. Bāros viņš uzturas pirmās 5 min un tad, kad tu sāc cilāt kausu, tad Stresiņš uzmet lūpu un aiziet citur. Laikam tāpēc es negribu ar viņu draudzēties un cenšos izstumt ārā. Šis tik sauc:

- Ieva, Ieva, es esmu te!!! Es zinu, kas pašlaik tev ir ļoti svarīgi!! Nu padomā par to, ielaid mani, aprunāsimies, kādas vēl varētu būt tev problēmas Vankūverā. Nu nesēdi tik mierīgi. Domā. Domā!!!

Viens no paņēmieniem bez alkohola, kā tikt vaļā no uzmācīgā drauga, ir pakāpties kaut kur un paskatīties no augšas uz Stresiņu. Es kāpju uz ķeblīša, bet tas sprukstiņš kāpj līdz. Es apguļos, viņš apguļas man blakus un pļāpā. Un pēdējās dienās viņš ļoti daudz man stāstīja par Evuci un Artiņu. Uj, viņš ir tāds pļāpa! Kā palaid tuvumā, tad atradīs, par ko parunāties. Un kad vēl Tomas paņem savu Stresiņu un iepazīstina ar manējo! Tad mēs abi sēžam un noskatāmies, kā tie abi atrod, par ko parunāt un diskutēt, un mēs zinām, ka Stresiņu ir jāmet ārā pa durvīm aukstumā, jo savādāk mums grūti sarunāties, dzirdam tikai viņus, vairs ne pašus. Un mums izdodas. :)