Labriit

Sirsnīgi atvainojos, ka pazudu, bet bija maza nesaprašanās Mateusza un Mateusza starpā. Kamēr viņš atcerējās, ka pēc datora tīrīšanas ir jāatinstalē internets atpakaļ, pagāja 4 dienas. :)
Nekas liels jau nav noticis. Ja nu vienīgi tas Tomasa kauss. Viņš pirmo reizi piedalījās spininga sacensībās un uzvarēja! Man jau liekas, ka nav godīgi, ja pirms tam iznirst visas vietas un apskatās, kur līdaciņas gozējas, bet tas lai ir uz viņa sirdsapziņas. Cik pareizi saprotu, tad uz mani ir putekļu noslaucīšana no kausa. Ziniet, ko viņš atnesa balvā? Nākamo makšķerkātu. Sasodīts! :)
Bez šī kausa esam pēdējā laikā arīdzan diezgan veiksmīgi. Ja kādu laiku atpakaļ nevarējām saprast, kur paliek nauda, tad pēdējā laikā to atrodam pa kabatām. Savām pie tam.
Aizvakar bijām skautu nometnē. Mazās gaidas sēdēja ap ugunskuru un dziedāja, smēja un ik pa laikam devās uz savu mājiņu. Tā pa bariņiem. Ārā nāca aizvien jautrākas un smaidīgākas. Dominiks ar Tomku spēlēja viņām bungas un mācīja Tikitakatikitā, bet šīs tik ķiķina. Mēs arī par veselību iedzērām mazliet. Manam brālītim bija dzimumdiena un par cik viņš Latvijas drēgnajā rudenī bija apslimis, tad palūdza, lai izpalīdzu un iedzeru par viņa veselību.
Nu nekā daudz jauna vairs nav. Sāk palikt auksts. Oktobrī gan sola 20 grādus, bet pašlaik ir brrrrr. Tomeks kuru katru dienu saņems vīzu un šodien mēs ceram biļeti nopirkt uz Vankūveru. Un Evucis ar Valdi vakar jau aizbrauca. :)
Vēl kārtējā bioloģijas stunda . Uzzināju, ka ir gadījumi, ka mājas zosīm apnīk būt mājas zosīm, tad viņas saņem sevi rokās un dodas labākas dzīves meklējumos. Dažām, kurām paveicās, rodas interese par meža zosīm. Un tad rodas mazie mauru bērni. Tas notiek reti (valodas barjera, sabiedrības uzskati un meža zosu tēvu tēviem mantotā grupas hierarhija), bet var arī rasties bērniņi. Divas tādas nolaidās pavisam tuvu man. Baltas ar melnumiem. Gruti saskatit, bet kaut ka taa.

Baumas

Pirmā bauma. Mateusz vakar atnāca ar ziņu, ka kāds esot noķēris 5 kg līdaku pilsētas ezerā. Vārds pa vārdam, līdz sapratām, ka viņš Tomasam stāsta par Tomasu tikai tos pašus vēžus citos mētelīšos. Pāris dienu atpakaļ, tieši viņu abu vārda dienā bija atnākusi tante ciemos, bet Tomas nebija izdabūjams ārā no istabas. Viņu mocīja depresija. Bija norāvusies viņa mūža zivs- 5 kg līdaciņa. Tad nu sēdēja istabā un caur uz augšu savilktām lūpām teicās, ka viņš ir nekam nederīgs makšķernieks, ka nekad, nekad vairs...:( Un tie vīri, kas stāvēja krastā redzēja, ka viņš laivā cīnās ar to līdaku, kas lēkā un spriņģo ap laivu). Vēlāk viņi pajautāja, cik liela esot bijusi. 5 kg. Pēc tam šie vīri drošvien devās uz bāru, satika pārējos večus, kas makšķerē te pat pilsētas ezerā. Vārds pa vārdam. Un tā, kamēr šo stāstu dzirdēja Mateusz un atstāstīja Tomasam. Kapēc domājam, ka tas ir Tomas. Tapēc, ka pie ezera valda mutvārdu folklora. Katru reizi kādu satiekot krastā, vīri apmainās stāstiem par saviem lomiem un pēdējās ziņas Tomas bija nesen ievācis. Galvenais varonis, kurš noķēri 5 kg līdaku, sēdēja sakņupis un sapņoja, cik labi būtu, ja tā būtu taisnība. Bet es saku: Kāda jēga kļūt par varoni, ja galveno varoni vaardaa neviens neatceras???!!!
Otrā bauma. Pirms devos pie saviem jogistu draugiem, izdomāju, ka jāuzcep ābolu pīrāgs. Izcepu. Un tad man visi sāka stāstīt, ka varbūt viņi neēd ne olas, ne pienu, ne gaļu. Zvanīju Zbišekam, vai ēdīs manu kūku. Zbišeks pavēlēja atnest. Vārds pa vārdam. Lavierēju starp tematiem, kurus labāk nepieminēt- reliģiju, gaļu un pasaulīgas lietas, kā alkohols, jaunatne un klubi. Uz galda kafijai atnesa sojas pienu. Fonā skan jogas meditācijas mūzika.Un lavierēt kļūst grūtāk. Vārds pa vārdam. Beigās izrādās- viņi ēd visu. Tikai ne pienu, kas pieaugušajam organismam nav nepieciešams. Viņi ir Cool. Tik forši un mierīgi. Un kapēc tas viss. Mazās vietās cilvēkiem patīk baumot. Zbišeks bija Mateusza audzinātājs skolā. Skolu beidzot klase sarunāja puķu vietā katrs dāvās pa banānam. Tālāk mammas, kurām bija jāpērk banāns, sāka gudrot, kas par lietu, kapēc ne puķes. Nu jā, jā, savāds jau viņš ir. Un Aņka ar. Gan jau piekopj kādu kulta lietu, kur nedrīkst nogalināt (puķes griezt), tātad gaļu ar nēēd....
P.s. Es saprotu, ka interese ir par kaķiem. Kaķi pie 13 kg. Lieli un smuki, mīksti un spalvaini. Sākumā man sēdēja viens minka blakus, bet, kad tas neiedarbojās uz man un vēl joprojām alorgēns nebija man pārņēmis, tika atnests otrs un nolikts blakus. Kopā 26 kg kaķu un beidzot alerģija mani pievarēja. Visu jogas nodarbību es berzēju acis un šņaukājos. Vai Zbišeks ar Aņu jutās vainīgi, nezinu. Tikai atvadoties pajautāja ar izteikti lielu smaidu:”Tad mums pasveicināt Kaķus?”.

Alus sejaa

Nesaprotu, kas ar mani. Es jau kuro dienu pamostos 8. Un lai kā sevi censtos piespiest pagulēt vēl, nesanāk. (Paldies Evucim par mēnešiem ilgām lekcijām vārda „pamosties” lietā ;) )
Laiks pieturas saulains un jau kuro nedēļu nav bijis ne pilītes lietus. Ja tā turpināsies, tad ežiem un vāverēm nebūs ziemā sēnes. Un tās saulainās dienas dod man nemieru. Liekas, ka ir jāiet ārā un nedrīkst sēdēt istabā, un tad tu redzi, ko svaigais gaiss tev nodara. Pat ilgāk pagulēt vairs nevaru.
Vakar dabūju alu sejā. Laikam bija Lech. Braucu mašīnas aizmugurējā sēdeklī, un tur jau kādu laiku bija vāļājusies alus bundžiņa. Laikam tas notika līkumā. Īsti momentu pirms tam neatceros, bet brīdi, kad bundžiņā radies caurums sāka spiest ārā alu, atceros skaidri. Devāmies uz dejām, lai būtu kā pieklājās, es vēl biju sevi smuki iesmaržinājusi. Ierados ar alus smaržu un slapjiem saķepušiem matiem.
Dejas pašas bija jaukas. Atceros, kad gadus 12 atpakaļ mans brālīts mocīja mani un beigās pateica, ka esmu bezcerīgs gadījums. Viņš liels un gudrs, protams, ka noticēju. :) Man jau pašai liekas, ka mums vakar sanāca tīri tā neko. Protams, ka vēl joprojām ir atvērtas sarunas par to, kurš īsti vadīs, un reizēm man jāsper papildus solis, lai man nesastampātu kājas, bet uz priekšu virzījāmies pietiekoši sinhroni. Problēma ir ar pusēm. Tomas ir kreilis un kad saka labo, tad viņš sper kreiso un vēl meklē attaisnojumus savai rīcībai.
Vēl 2 X nedēļā eju uz jogu. Jogā ieguvu sev 2 jaunus draugus. Zbišeku ar Aņu. Viņi nesaprot nevienu citu valodu kā poļu un tad nu pēc jogas esmu vairāk nogurusi no mēles mežģīšanas kā pašas nodarbības. Šodien esmu ielūgta pie viņiem uz kafiju. Programmā ir pīrāga ēšana un kaķu apskate. Cik man pastāstīja vietējie, tad dabūt ielūgumu pie viņiem neesot tik viegli. Viņi ceļas ar jogu, meditē un dzīvo diezgan noslēgti. Un kaķi ēd tikai tunčus.
Par pašu jogu. Skolotāja ir laba. Labi izskatās. Un pirmo reizi man liekas, ka meditējot man arī kas sanāk. Varbūt, ka tāpēc, ka es nesaprotu norādījumus, kas man tieši ir jāiedomājas vai jāatbrīvo, un man ir vairāk laika koncentrēties uz sevi. Zbišeks gan pagājušo reiz pirms meditācijas piekodināja mani, lai šoreiz nekrācot. ;)
Šodien uzzinājām, kas notiek ar Tomasa apmaiņas programmu Kanādai. Viss ir kārtībā. Kipra apsolīja, ka pēc nedēļas būs policijas ziņojums un Varšava teica, ka viss ir kārtībā, tiklīdz būs izziņa, tā vīza ir rokā. Un tad jau domājams oktobra beigās: Welcome Vancouver!!! :)

10 lietas, kas ir TO vērtas Polijā:

1. 01. Mans Tomeks :)

1. Coma – (Spadam, Sto Tysiecy Jednakowych Miast.....) man no viņiem tirpiņas skrien. Esmu bijusi uz 2 koncertiem un tā noskaņa ar ir tā vērta ;) Pieejams Youtube.
2. Bigos – kaut kas līdzīgs mūsu sautētiem kāpostiem, bet ar sēnēm un citādām lietām. Tos, kas restorānos gan nevajag pasūtīt, nav garšīgī.
3. Žurek – šito IR jāpasūta poļu ēstuvēs. Zupa tiek pasniegta uzkarsētā, izgrebtā maizē un ir tik laba!
4. Flaki- mūsu tālbraucēji cienot. Izskalotās zarnās sagatavots govs kunģis un sanāk tik īpatnēji asa zupiņa. Ņammm!!
5. Galomki- kaut kas līdzīgs kāpostu tīteņiem.
6. Czerna Fortuna- ļoti reti pieejams alus, Poznaņā tikai dažās vietās, otrais labākais - Lech alus.
7. 4 tankisti un Šariks.
8. režisors Romans Poljanskis (Chinatown, Pianist, Knife in the water, Tess,....)
9. Wielka Orkestra Swiatecznej Pomocy- visi staigā apkārt ar piespraustām sirsniņām, tiek rīkoti koncerti, kas var piedalās un tas, kas ir ziedojis bērniem, piesprauž sirsniņu.
10. Jānis Pāvils II

PS. Gulbītei viss kārtībā. Žilka vēl ir ap kāju, bet kāja ir dzīva.:) Toties nesaprotu, kas notiek ar mūsu kanārijiem. Tāda mīlestība bija. 5 bērniņus Karolaina dāvāja Matjušam, bet tagad....Teicu, ka viņš ir saslimis un jau kādu laiku nedzied. Un tai sievietei tak viss apnika. Sieviete tak ilgi nevar uzturēties klusumā. Tagad ir spalvas pa gaisu un nabaga slimais Matjuš tiek dzīts ārā no krātiņa. Sēž visu dienu sabozies virtuves stūrī. Te tev nu bija mīla kā veselībā, tā slimībā.:(

Nākamais rīts

Kamēr šorīt velku peldkostīmu, pie durvīm zvans. Atveru. Jehova. Un man ir vienmēr gatavs sakāmais šādiem gadījumiem –nerunāju poliski. :) Sasodīts!! Jehova nepadodas. Sāk runāt angliski. Tik reti viņi runā angliski, bet tieši šīm meitenēm ir jārunā. Nobeidzu sakāmo, ka neesmu īsta kristiete. Pasaule ir laba un skaista un man ar to pietiek. Tad nu tā, kas runā, apsolīja, ka tā otra iemācīsies angliski un noteikti kādu reizi mani vēl apciemos. Tā teikt-nolika jauniņo fakta priekšā, ka lai sēdētu manā virtuvē un dzertu kafiju, un runātu par augstām lietām, ir jābūt neatlaidīgai un jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Kā sacīt jāsaka: Naudiņa nenāk tā pat vien. Ir jābūt motivētai.
Līdz ezeram aizbraucu. No vakardienas mazs sagurums :) , tādēļ iegāju nopeldēties un tad jau Tomeks atveda atrādīt savu 2 kg līdaku.( 200 g viņš man palūdza pielikt klāt, bet es tāpat to darītu. Matemātikā taču pēc 5 visu noapaļo uz augšu). Līdaka ir bildē.
Pie saguruma laikam vainīgi vakardienas pasēdēšana. Nekas grūts jau nebija. Sēdi un klausies, reizēm pacel roku, lai kāds tevi sadzirdētu vai patulkotu, bet saguru. Vārds pa vārdam, neko gudru neizspriedām, bet šo to izlobījām. Kā jau mazos miestos pieņemts, tad tiek runāts par ap un iekš ciema robežām. Viena no vakara tēmām bija, kā tas var sagadīties, ka Pszczew centrā tieši gar Domenika mājām nav nokrāsotas ceļa svītras. 3 dienas atpakaļ tas tika izdarīts visā pilsētā un ap to, bet Dominiks pauda pilnu sašutumu, ka 200 m ir palikuši pliki. Mēs nonācām līdz pieņēmumam, ka tas, kas brauca ar to mazo traktoriņu, turpināja braukt, bet krāsotājs uz brīdi ieskrēja veikalā pēc bulciņas vai piena. Vārds pa vārdam- Ja jau reiz pieskaramies tematam par ceļiem, tad mums radās cits jautājums:
Kā tas var būt, ka Szarcz ceļa galā ir zīme „Lubikovo 3”, bet no otras puses Lubikovā „Szarcz 5”.Tomas turējās pie pārliecības, ka divas strādnieku grupas dzerot šnabi tuvojās viena otrai. Viena grupa spēja izdzert tikai 3 šņabjus, bet otra -5. Un zinot savu vidējo rādītāju (uz 1km-1 šņabis) veica aprēķinus. Mana pārliecība ir, ka divas poļu komandas neatkarīgi sāka mērīt no pretējām pusēm, lai kopīgi ātri paveiktu darbu. Kad abas puses satikās, tad viena puse aizmirsa pierakstīt otras puses km un iesniedza tikai savus
Tā mēs pārcilājām vienu tēmu pēc otras. Nonācām arī līdz slēdzienam, kādos gadījumos marihuāna nogalina, (Ja automašīna, kas piekrauta pilna ar zāli, ietriecas kokā), ka Martas Tomasz vēl joprojām redz dīvainus sapņus, ka Domenik beidzot ir sapratis, ka ir baigais ķēriens zaķiem, bet grib tagad un tūlīt apprecēties, bet nav ar ko, uzzinājām Polijas rekordu asarim (3.10 kg), nomainījām kopumā 18 kausus, 6 reizes apmeklējām labierīcības, vīrieši izgāja 6 reizes ārā parunāt par futbolu un sievietes 3 reizes zīmīgi saskatījās. Bet tad nāca galvenais stāsts. Cilvēki, kam nepatīk šausmu stāsti vai ar vājākiem nerviem, iesaku tālāk nelasīt.

Stāsts ir reāls. Tas atgadījies ar Martas draudzenes brāļa draudzeni vārdā Agneszka. Viņa vakarā vēlu braukusi mājās. Braukusi cauri mežam. Skatās koks nokritis pāri ceļam. Apstājusies, lai noceltu koku. Tad kad kāpusi atpakaļ mašīnā, ieraudzījusi, ka furgons aiz viņas brauc, mirkšķina, pīpina. Sabijusies ne pa jokam. Brauc aizvien ātrāk un ātrāk, bet furgons tikai pīpina un mirkšķina. Zvanījusi uz mājām, ko darīt. Mājinieki ieteikuši braukt tuvējā benzīntankā pie citiem cilvēkiem. Tā arī izdarījusi. Ieskrējusi benzīntankā., bet furgona šoferis izlecis ārā un arī iegājis iekšā. Šoferis piegājis pie viņas un teicis, ka patiesībā izglābis viņai dzīvību, jo mirklī, kad viņa cēlusi koku, kāds iekāpis viņas mašīnas aizmugurē. Viņš to esot redzējis un tāpēc izmisīgi sekojis. Kad Agneszka esot iebraukusi benzīntankā, tad tas „kāds” esot izlecis ārā no viņas mašīnas un aizbēdzis.

99 km Latvijas

Vai man netrūkst Latvijas? Ir dažas lietas, kas man patiešām pietrūkst. Un pāris, kas ik pa laikam. Viena no visu laiku „pietrūkst lietām” ir latviešu valoda. Kad tu kādu laiciņu viņu nelieto, tad izsakot latviski kādu vārdu, tas sāk īpatni skanēt uz tavas pašas mēles. Un tu sāc vilkt saknes un aizdomāties, no kurienes tāds vārds ir radies. Gandrīz katrs vārds tad sāk skanēt īpatni un mīļi. Zinu, ka arī lietuvieši daudz jautrojas par mūsu valodu. (Ezis- adatu galva; Čūska – džungļu šnore.....).
Tagad, kad sāku skribelēt, ik pa laikam man tekstā parādās kāda sarkana viļņaina strīpiņa un es saprotu, ka nav tā, ka valoda ir paliekoša, ja viņu nelieto. Nu nav jau tā, ka es vienmēr esmu mācējusi ļoti literāri pareizi runāt. Es ļoti bieži sāku kādu teikumu, vidū izdomāju, ka to vajadzētu sacīt savādāk un nobeidzu ar otro variantu. Sanāk visai nesakarīgi. Atceros, kad Tunisijā strādāju par gidi, tad man viens latviešu pāris pajautāja:
- Sakiet, kur jūs esat dzimusi un augusi?
Mikrofons gan mazliet izskolo un izaudzina. Tu runā lēni un skaidri un brīdī, kad atkal man ienāk prātā pamainīt teikuma uzbūvi, tu iemāci sevi palikt pie pirmā lēmuma un pabeigt teikumu, kā iesāki. Bet, protams, gadās visādi. Reiz, kad mana mamma bija atbraukusi ciemā un vedu viņu pa Sahāru. Mamma bija spiesta meklēt rakstāmo un lapiņu, lavierēt pa strauji braucošu autobusu, nezin cik cilvēkiem uzgrūsties virsū līdz nokļuva pie manis ar zīmīti, kur bija rakstīts: „ Nu nevar teikt, ka kamielim patīk pakaļā”. Tādos brīžos ir vai nu jāietur ilga, ilga pauze, lai klātesošie aizmirstu, par ko bija runa, vai arī ātri, ātri jāmaina temats. Tajā reizē mana grupa bija lieliska. Nekādas citas piezīmes nedzirdēju. Vai nu viņi manī neklausījās un gulēja, vai latviešu pieklājīgums.:)
Nu, re, un atgriežoties pie pamatdomas. Man ir savs 50 x 50 cm gabaliņš Latvijas. Braucot uz Poznaņu un atpakaļ, man ir veseli 99 km latviešu valodas. Uz lūkas ir rakstīts „Avārijas gadījumā izsist avārijas stiklu”.:)
Sēžu un lasu. Apkārt skan poļi, bet tev ir savs stūrītis.

Riteņdiena

Šodien viens no vājajiem dzimumiem pieveica 50 km, braucot ar riteni. Mans rekords gan vienā dienā ir 90 km(pēc tam, kad biju naktī nogājusi 30 km ar kājām), bet tas pieder agrai jaunībai, kad man likās, ka manai ārējai būtībai nav nekas par grūtu. Šie 50 km ir īpaši, jo tika veikti tikai pa meža un lauku celiņiem. Pat google.maps viņas neredz. Un tas viss 2 plastikāta kastīšu dēļ. Kas zina par šīm kastītēm, tad noteikti mani sapratīs. Pārējiem es dodu laiku. :)
Rīts sākās mazliet bēdīgi. Vakarvakarā vienā no ezeriem gulbītei ap kāju bija apmetusies resna žilka. Mēs ar citiem dabas draugiem štukojām, ko var izdarīt, un tika nolemts, ka šorīt mēģinās viņu saķert un darīt, ko var. Prognozes nebija iepriecinošas. Gulbīte jau pārāk ilgi vizinās ar žilku riņķī un izskatās, ka kājiņa būs jāamputē. Šorīt gājām palīgā ķert, bet viņa bija kaut kur paslēpusies. Nav jau neviena vaina, ka viņa neredz, kur pleznu sper, bet tomēr žēl. Un tas putns ir liels. Ar vienu spārna vicienu var pārlauzt tev roku, tapēc tik grūti to putniņu sadakterēt. Būtu pīlēns-iespied padusē un atsien žilku, bet 20 kg (Pieņēmums: vēl līdz šim nav ļāvusi sevi svērt). Braucot atpakaļ, redzējām, ka glābēju laiva braukā pa ezeru pakaļ gulbītei, tad rīt noteikti jāiet noskaidrot, vai glābta.
Nu, bet pārējais pārbrauciens bija tā neko. Sākumā lidojām cauri tauriņu kolonijām, kuri bija apsēduši gar ceļmalām sastādītās bumbieres un plūmes, un pļāpājām un pļāpājām. Pēc 4 h klusējām un klusējām. Laikam bijām izrunājuši visu.
Bet izdevās mums atrast abas kastītes! Pēc tam apsēdāmies apēst saldējumu. Blakus onkas sarunājās. Kaut arī es jau diezgan labi saprotu poļu valodu, bet šito sarunu nesapratu, un lai uzturētu sarunu, pajautāju Tomkam, par ko ir runa. Tomas teicās, ka īsti nevarot saprast. Starp visiem pī vardiem un k.... vārdiem esot dzirdami pāris vārdu, kas kaut ko nozīmē, bet par ko ir runa, grūti izspriest. Zinu vēl vienu tādu. Blakus mūsu laivas stāvvietai ir „K....” onkuļa stāvvieta. Pirms četrām dienām, lai savāktu pierādījumus viņa iesaukai, veicām skaitīšanu. Kāds bija iepinis viņa āķī citu āķi. 20 min viņš mēģināja tos atpiņķerēt. Minūtē viņš pateica 35 „k......”, tātad: 20 x 35 = 700!
Apēdām saldējumu un jautājām pēc kāda tuvāka ceļa uz Rokitno. Kā cilvēkiem laukos patīk pļāpāt!! Apmēram tā:
- Es atvainojos, vai nevarētu pateikt, vai nebūtu kāds tuvāks ceļš uz Rokitno. Pa šoseju īsti negribētos. Tie ir 20 km lieki.
- Un no kurienes kungi būtu?
- No Pszczew.
- Ak, no Pszczew, zinu, zinu. 80 gados mans brālēns tur strādāja, jā zinu, zinu...Un zinu tādu Borszczinski. Ak, pans nezin Borszczinski. Nu ja... nu ja..jūs jau par jaunu esat.....(tā kādu laiku, kamēr atgādinam jautājumu).............Ak, jā, ceļš....Grūti būs pateikt tagad. Cik atceros, tad gar Swasicki mājām gāja ceļš, bet Skvasicki laikam tur vairs nedzīvo un vai ceļš vēl ir? Jūs varat braukt caur mežu, bet noteikti apmaldīsieties. Ziniet, brauciet pa šo ceļu līdz Kaminski mājām- tām ar sarkano jumtu un pajautājiet viņam, noteikti kāds būs pagalmā..... :)

Rokitno atradām. Tas tāds liels klosteris, kur svētceļnieki dodas. Un šeit es uzzināju, kādos gadījumos Tomas dodas baznīcas teritorijā...Ja baznīcas teritorijā ir dīķis ar karpām. :)

PSZCZEW

Kamēr mēs vēl neesam sākuši krāmēt čemodānus, tikmēr gribu mazliet pastāstīt par šo vietu, kur dzīvoju. Vieta tiešām ir skaista. Saucās Pszczew Skatu parks. Apkārt ir tikai meži un ezeri. Un daudz. Pilsēta pirmo reizi pieminēta 10. gs, kas Romas Impērijā bija ļoti stratēģiska pāreja caur visiem ezeriem, purviem un upēm uz Ziemeļiem un Austrumiem. Gan jau, ka kāds alu cilvēks arī agrāk te dzīvoja, bet par cik apkārtnē nav uzietas alas, tad nav, kur rakt un rast pierādījumus. Pilsētele auga un cilvēki vairojās, karoja, strādāja, dziedāja tautas dziesmas, bet diezgan drīz gospeļus, jo nodibinājās te viena no lielākajām bīskapijām. Laiki gāja un skrēja . Viena no lietām, ar ko pilsētele vēl ir slavena- 19.gsapmēram 100 gadus te atradās ebreju zagļu koledža. Ēka vēl ir dzīva. Mācījās, kā apkrāpt un pievilt, izšmaukt no muižām un bagātajiem naudu utt. Par skolas programmu daudz nezinu, zinu tikai, ka pirmajās klasēs apmācīja kabatzagļus. Ieguvuši tehnikuma/koledžas grādu tad nu šie izklīda pa visu Eiropu. Un Betsche - Pszczew vācu nosaukums- Eiropā bija pazīstama zem šīs slavas. Pienāca bēdīgais 20.gs. Un Otrais Pasaules karš. Pēc sakāves, krievu armija uzsāka Vācijas Austrumu ciemu tīrīšanu. Un tīrīja no vāciešiem. Pszczew gan neskāra tik asiņains gals, bet pilsētele tika iedalīta paniem Poļu zemē. Vēl kādu laiku gan vācieši te uzturējās, bet pamazām aizgāja dzīvot uz Vāczemi. Vēl šur tur var šeit dzirdēt vācu iedzīvotājus, bet vairāk gan vasarās, kad viņi nostaļģijas vadīti vai dabas saukti šeit sarodās ar makšķerēm un sauleskrēsliem, lai izgultos pilsēteles promenādē blakus ezeram. Neesmu gan bijusi Abrenē un nezinu, ko esam zaudējuši, ja neskaita krievu tanti Annu, pie kuras dzīvoju Rīgā 12.klasē, žēlabās par skaistajām tēva mājām Abrenes pusē, bet nu es vāciešu vietā justos ļoti apbižota par šo zaudējumu. Bet kopš 60 jiem šo vietu par pilsētu vairs nesauc. Apmēram lielumā kā Kuldīga.
Tā māja, ko es noliku goda vietā sākumā arī ir leģendām apvīta. Tieši šī šoseja gar māju bija pirmskara robeža Polijai un Vācijai. Tā esot piederējusi kādam vācietim. Ērtības labam sauksim viņu par Hansi. Hanss esot bijis bagāts, bet nācies laisties prom pēc kara. Hansim bijusi meita, sauksim viņu par Hildu. Nu un Hilda ļoti gribējusi savas mājas atpakaļ, bet dokumentu nav bijis. Cīnījusies, cīnījusies, beigās esot nopirkusi no valsts pa lielu naudu. Uztaisījusi te pat viesnīcu ar jauku nosaukumu „Pod Lipami” – „Zem liepām”, bet tad nojaukusi visus četrus skursteņus, atdevusi māju valstij, un aizbraukusi. Neviens Hildu pēc tam nav redzējis. Un doma ir tāda: Hansi teicis Hildai, ka paslēpis 60 kg zelta vienā no skursteņiem. Tālāk ? Nu sievietes prāts reizēm ir tik paredzams :)

Krīzes likums

Lai tiktu uz Kanādu, mums vajadzēja izlemt par lidmašīnu ar pārsēšanos. Krietnu laiku kārtojām čemodānus, jo na jau viegli savu visu dzīvi salikt pāris somās, ja nezini, kad un vai atgriezīsies. Zinājām, ka pārsēšanās notiks uz kaut kādas salas. Izbraukšanas diena. Iekāpjam lidmašīnā un laimīgi nolidojam pirmo lidojumu pirms pārsēšanās. Zinām, ka lidosim ar to pašu lidmašīnu uz Kanādu, tapēc soļojam visiem izkāpušajiem rindā līdzi. Pats pilots iet visiem priegšgalā un ar trosēm pārvieto...mūsu raķeti. Viņš ir tāds pikts. Es jautāju vietējam, kas par vainu. Vietējais pastāsta, ka šodien ir traka diena visiem lidmašīnu pilotiem. Parasti šajā maršrutā ir nokritušas 3 lidmašīnas, bet tieši šodien jau sešas un piloti baidās lidot. Kapēc tas tā, nav zināms... Mani pārņēma panika. Sāku meklēt Tomasu. Nav. Viņš sarunu nav dzirdējis. Dzirdu tālumā viņš sarunājas ar poļiem, kuri dzīvo uz šīs salas. Eju atpakaļ pēc viņa, bet nevaru atrast. Ko man darīt??? Laika līdz izlidošanai ir ļoti maz! Vai riskēt un kāpt lidmašīnā un varbūt arī nokrist? Braukt bez Tomka? Kā viņš tiks uz Kanādu bez biļetēm? Vai palikt un mēģināt atrast Tomasu šeit uz salas un kopā izlemt? Bet koferi? Ko mēs bez naudas un savām mantām? Ko man darīt???!!...Un tad es pamodos...Vēlāk ilgi runājām, ko šādā situācijā darīt. Un viņš man teica: Vienmēr turies pie plāna! Tad es zināšu, kur tevi atrast. Paliec pie norunātā....Tas bija viens no retajiem teikumiem, ko atcerējos (man ir diezgan lielas problēmas ar uzmanības noturēšanas, kad saruna ir ilga, bet tas tā...nav jau nekas smags un neārstējams):).....
Un reāla situācija drīz pēc tam: esam pie meža ezera. Makšķerējam:) Tomas saka, lai saāķēju riteņus kopā, atstāju un sekoju viņam. Un nosauc man kodu. Sēžu, meistaroju..Nesanāk..Mēģinu, mēģinu...Saprotu, ka kaut kas nav kārtībā un jāiet pie Tomasa, jo jāturas pie plāna:). Abi riteņi pie katras rokas un aiziet pa šauru meža taciņu. Iet grūti, bet es tikko tikai sāku un spēka vēl daudz. Meklēju, meklēju. Nav viņa. Saucu...nav viņa. Ok, varbūt, ka virzienu sajaucu. Mazums, kas var gadīties. Žestu valoda tak nav pilnīga. Dodos otrā virzienā. Pēc 20 min esmu sākumpunktā. Eju uz otru pusi. 15 min. Saucu...nav. Un tā ir ezera mala, man noteikti viņš te būtu jāredz, tātad žestu valoda bija pareiza un man jāiet pēc dotā plāna. Mocos atkal ar tiem abiem riteņiem atpakaļ. Kājas saskrāpētas, brikšņi, jāceļ riteņi pāri nokritušajiem kokiem, man jau no dusmām sāk riesties asaras. Nu esmu es jūtīga sieviete, neesmu no vājajām. Viena pati varu sekcijas pārbīdīt, bet tie riteņi man sāk kāpt uz nervu stīgām. Pēc 30 min gandrīz vai esmu līdz otrajai ezera malai. Un tad!!!! Milzīgs spēriens. Spēriens otrs, trešais. Troksnis nenormāls. Un sāk tā gāzt. Gāž kādu pusstundu. Es stāvu zem priedes un vienā mirklī esmu līdz ādai slapja. Nevaru saprast, vai raudu vai nē. Viss ir tik slapš. Ūdens gāžas litriem no kalna lejā. Saukt ir bezjēdzīgi. Ir taču tāds troksnis. Un baisi ar. Plaukš! Dabūju vēl ar priedes zaru pa pakausi. Laikam tad gan sāku raudāt. :) Un saucu, saucu, bet nav Tomasa. Un tad es pieņēmu lēmumu mainīt plānu un atgriezties sākumpunktā. Ja viens plāns ir izpildīts un nav devis rezultātus, tad ir jābūt papildus plānam. Pēc 20 min stāvēju sākumpunktā: slapja, pārgurusi, saskrāpēta, dabūjusi pa galvu un nelaimīga.
Un tad parādījās arī Tomas: „Honey, couln’t tide up the bycickles?”, (Medutiņ, nevarēji saslēgt riteņus?).

Eiropas laika prognoze

Kas īsti noticis? Ne attapos, ka Lietuva ar Igauņiem mūs sadalīja. Ja tā, tad nav forši. Es kaut kā gribētu savas lauku mājas Igauņu pusē un mammu arī- varbūt kļūs prātīgāka....:), bet Kurzemi jau laikam nekad neiedala Igauņiem. Iedala vāciešiem, poļiem, beigās krieviem, bet pie Igauņiem un Zviedriem netikt. Vai pirms tam bija referendums?

Par nirshanu

Tie, kas pazīst manu Tomasu, tad zina, ka viņš ir liels un zaļš dabas draugs. Staigā, pēta un izzin visu dzīvo utt. Maģistra darbu rakstīja par stārķiem, tā kā pie viņa ir visi pierādījumi par to, ar ko patiesībā stārķi nodarbojas un viņiem ar nemaz nav laika tām lietām, ko mēs stāstām bērniem. Un viņš arī zina, kur vēži ziemo :)
Nu lūk, un viņš ir arī liels spiningotājs, vai vismaz šovasar ir nolēmis izvilkt savu lielo lomu. Redz, Kanādā jau nebūšot šito zivju, bet citu un laika ar nebūšot. Tā nu viņš ceļas kopā ar atmosfēras spiedieniem un guļas, kad tas atkal krīt. Šodien ir pēdējā diena lielā loma izvilkšanai, tad varbūt cilvēks beidzot izgulēsies. Es arī centos ar to aizrauties, bet vienīgais, ko noķēru- pāris asarīšus un vienu līdaciņu uz robežas, kad drīkst ņemt ārā no ūdens. Bet es ceru, ka viņš izvilks to savu lomu, savādāk mājās ir katrā kaktā pa pieciem makšķerēšanas žurnāliem un katrā kabatā pa āķim.
Bet nirt man patīk. Un vakar tas bija diezgan veiksmīgi. Pirmkārt redzējām daudz asarīšu, karūsu, vimbu un vēl šo to-zinu tikai poliskos nosaukumusL un vienu 1 kg līdaciņu. Skatījās uz mums, lūrēja un domāja droši vien, kurā sānā iekost. Šī iemesla dēļ es baidos viena nirt. Kad dzīvojām Kiprā, tad šī bija viena no mūsu pamatizklaidēm. Tomasam tik iedod kādu spicāku durkli vai harpūnu un viņš iet medīt. Vienreiz nebija nekā, ar ko durt, vienalga Four Season viesnīcas teritorijā starp tūristiem ar pliku roku izcēla astoņkāji. Jūrā es viena vispār nevaru nirt. Vienreiz pameta, jo aiznira kaut kur patālāk. Teica, lai es stāvot uz vietas. Pēc minūtes pie manis piepeldēja liela, liela zive, ar garu, garu snuķi, man jau liekas zobenzivs un sāka riņķot ap mani. Man uznāca panika. Zivs kļuva ar vien lielāka un lielāka, viņas acis ar vien lielākas un draudīgākas. Un tad es metos bēgt....Peldēju, cik spēka...Tomas mani pamestajā vietā vairs neatrada un pēc šīs peldes dabūju noklausīties lekciju par niršanas noteikumiem.
Kādā sakarā par šo stāstu? Tie, kas ir spiningojuši noteikti ir pazaudējuši nevienu vien āķi. Nu un mēs sapratām, ka nav vajadzības ik pa laikam iepirk plastika zivteles par 15 PLZ. Bildē ir redzams pusstundas vākums. :) Domājams, ka vēl apstaigāsim pārējos ezerus un tad jau jauni krājumi būs garantēti.

Basketbols divās istabās

Pēdējie divi vakari pagāja divās istabās un starp tām. Pirmo vakaru pievienojos viesistabā poļu faniem, kur šie smuki pievarēja Lietuvu. Pēc stundas jau biju savā istabā un pateicoties TV3 varēju vērot mūsējos internetā. Tā nu es sēdēju. Un visnepatīkamākais, ka no blakus istabas nāca ļoti pārlaimīgas balsis, bet es vēl joprojām sēdēju un baidījos par mūsējiem. Viņu spēle beidzās un pievienojās man. Apmēram brīdī, kad pateicoties Biedriņam mēs bijām izrāvušies, sākām jau kalt plānus, ko darīsim Varšavā, kad mūsējie tiksies finālā...eh, nu vajadzēja. Poļi apmierinājuši interesi par latviešu valodas translāciju un ”kā tu kaut ko vari saprast” devās skatīties savu volejbolu, atstājot mani ar visu manu nesaprotamo valodu. Nākamajā dienā, es cerēju, ka kaut kas mainīsies ar noskaņojumiem istabās. Bet, nē...Arī Bulgārus viņi..., bet es varēju grauzt spilvenu. Šodien laikam pārvietošos uz viesistabu.
Uztaisīju jaunu cachu. Atradu smuku aliņu un palaidu kastīti. Un kastīte pazuda. Kaut kā ar mokām sataustīju. Nu nevar kastītes bāzt, kur pagadās, nevar, nepārbaudot, cik dziļa ir aliņa. Tas zaķis tak pirms tam to aliņu bija racis un racis. Pat ar koku neaizsniedzu aliņas beigas. Un, ja nu es to kastīti pazaudētu. Ceri vien, ka tas zaķis iznesīs viņu virszemē. Bet labi, ka viss labi beidzies.

Nomas bizness

Temperatūra: +26
Debesis: zilas
Apetīte: laba
Ēsti: grills un grieķu salāti

Šodien ir neciešami karsti. Kamēr Tomas glāba mūsu putniņus, kam kaut kādi vīrusi uznākuši, nolēmu doties uz pludmali mazliet pabraukt ar buru. Nomā bija palicis viens puika. Pēc pāris nesekmīgiem mēģinājumiem atslēgt dēļu krātiņu, viņš saprata, ka neesot viņam atslēga. Teicās, lai es piebraucu vēlāk. Piebraucu. Neviena vispār uz vietas nebija. Nopeldējos un devos mājās. Pirms tam gan uzņēmu šito bildi, kas man liekas ir ar jēgu. Soliņš, kas pieķēdēts pie koka, ja nu kādam sagribas to pārvietot....

Nopirku divas jaunas kastītes mūsu geocachingam. Vakar paņēmu līdz Mateuszu un nu viņš nespēj nomierināties, grib jau braukt atkal. Es gan neteiktu, ka vakar bijām diez ko veiksmīgi. Nevienu no divām neatradām. Grūtības pakāpe gan bija viņām četras zvaigznītes, bet cerībai ar bija pāris. Smieklīgi viņi abi brāļi. Sākumā „bushits un vel šāds tāds š,,, bet nu jau plāno un štuko, kur varētu tās plastmasa kārbas iebāzt. Un vajagot grūtus un vajagot tā un šitā. „Šitiem” sāk rasties formas un aprises.
p.s. atradu sistemu, ka rakstit. Rakstu sava laptopa un tad parkopeju te.

manejiem

Tad nu par cik es jau kadus 4 gadus nedzivoju Latvija, tad es domaju, ka manejie butu pelnijushi sho te, lai vismaz varetu pasekot lidz, ka ar mani viss ir kartiba. Es jau ieprieksh atvainojos, ka vel kadu laicinju iztikshu bez normaliem, fonetiskiem latvieshu valodas burtiem, jo shi kompim ir tikai polju valoda un vismaz lidz tam kamer es izdomashu kaa to apiet vai paslepus te kaut ko ieinstaleshu jums naksies pieciest to burkstelejumu..
Vel joprojam neesmu shito bloggu apstaigajusi, lai saprastu, kuraa ruutinjaa kas ir rakstaams, bet ceru, ka aiz gara laika to visu izstaigashy un pieskanjosh vajadzibam.
Un jaaa...Shodien sanjemu viizu uz lapinjzemi, uz Kanadu.!!!!:)