3 lietas

Ir trīs lieta, ko es savam vīrietim nevaru teikt :

1. Nekādā gadījumā par to, ka ticu dvēseļu pārdzimstībai un ka pēc nāves vēl kaut kas eksistē. Tas, ka esmu redzējusi spokus. Hmmm. Tas smaids, kas ir Tomka sejā! Labāk uzreiz pāriet uz citu tēmu vai piedāvāt viņam uztaisīt tēju.

2. Cik patiesībā tev maksāja tā smukā kleita vai viņa jaunā cepure. Tomka dzīvo pēc poļu cenām un arī tad 5 gadus atpakaļ. Tomka gan neatceras, kad pēdējo reizi ir bijis drēbju veikalā. 8 gadus atpakaļ? Viņam tas ir tik svarīgi, cik aitai bendzīns. Toties par makšķerēm un āķiem orientējas ļoti.

3. To, ka es esmu izlasījusi no mūsu drēbēm nevajadzīgās lupatas labdarībai, lai atstātu pēc iespējas mazāk krāmu. Tūlīt acis iedegās un mans vīrietis ir pie maisiem un sāk vilkt ārā vecos šortus (droši vien pirkti tajos pašos 8 gados atpakaļ).

- Medutiņ, tie ir mani vienīgie!

- Tiešām? tev ir veseli 3 jauni.

- Nē.

- Nu bet dārgais, ar ko tad tu šovasar peldējies?

- ...

- Tādi melni ar puķītēm, tad orandži un vēl sarkani.

-...

Un tā pie katra veca krekliņa mans draugs kļūst nostalģisks un cītīgi stūķē atpakaļ drēbes skapī.

- Bet tu tak viņas nevelc jau mūžibu. Tev ir favorīts un tu pat aizmirsti par pārējām lietām.

- Bet ja nu man sagribās uzvilkt? Ja nu noder?

Un tā atkal tas viss sagulst atpakaļ plauktā, lai Tomka par to visu aizmirstu līdz nākamajam gadam, kad slepus centīšos to visu iznest no mājas. Eh, mīļie vīrieši!

PS. Beidzot man apstiprināja otrā gada vīzu!!! :))

Laikapstākļi

Pagāšgad olimpieši šļūca pa zaļu zālīti. Publikai tika aizvērts brīnumainais Cipres kalns, lai olipieši vismaz redz sniegu. Visu varēja apstaigāt tikai ar karogiem apsedzies tūrists. Ja bija laiks, tad pasauļoties. Laiks pat nomierināja krievus. Ja jau kanādieši var uzrīkot Ziemas Olimpiskās spēles, tad mēs Sočos arī kaut kur sniegu sadabūsim. Būs mums sniegs.

Un šogad...Nedēļu atpakaļ bija brriesmīgs negaiss. Viss zibeņoja. Ņemiet vērā, ka pie okeāna negaisa parādība ir kaut kas nebijis. Nav jau kontinents. Divas dienas atpakaļ puteņoja. Tad atkal viss nokusa. kaut kādi sniegpulkstēni jau ir izlīduši kopā ar krokusiem, bet ak tu žē.....Pagāšnakt vietām no Aļaskas atsteidzies vējelis atnesa -17 un pat pa dienu pieturas mīnusos. Cilvēku sejas savilktas krampī, mazie ķīnieši izvilkuši savus mutaizbāžņus un staigā tā sadugušii pa ielām.

Te protams neiet runa par 5% Vankūveras varoņu, kas vēl joprojām turpina staigāt šortos, t-kreklos un flipflopos. Varbūt ne tik izteikti varonīgu stāju..

Viva klimata izmaiņas. Bet neraugotos uz to visu, šogad vankūvera ieņem pirmo vietu kā Pasaules vislabākā pilsēta, kur dzīvot. Un lai gan man pilsētas nepatīk, tad šitā gan man nu ļoti ļoti. :)

Turpinājums

Sen jau nerakstīju, jo gaidīju ar ko beigsies mans trilleris. Biju jau paredzējusi jautrību nedēļas garumā. Jautrība ir ievilkusies. Galvenās stāsta tēmas būtu divas:

Pirmā: Kā Patriks gāja šaut zaķus. Un mēģināja nošaut divus zaķus.

Otrā: Kā Patriks izmantodams visas filmās redzētās reketa metodes, iesēdināja sevi peļķē.

Iznākums man gan vēl nav zināms, bet ir zināma cerība, ka tomēr laimīgi pametīsim šo kontinentu mums izvēlētā laikā nevis Imigrācijas dienesta.

Pirmā stāsta lieta ir vienkārša un paredzama: Patriks saoda naudu. Smaržīgu lielu Kanādas dolāru, ar ko barot savu sievu Katlīnu un savu nevisai mazo vēderu. Var taču paķert kādu dolāriņu no apdrošinātāja un to pašu izdarīt ar mani, jo es tak ļoti gribu strādāt. Piespiedis mani ņemties ar policistu Reinardu un rakstīt protokolu, kas nesaskanētu ar apdrošināšanas interesēm, aizvazājis mani līdz uz policijas garāžu un beigās vēl licis to saplēsto braucamo atvest uz garāžu, izlēma, ka ar mani mazliet ir jāparunā.

- Ieva, es nevaru melo!. ( Nekas viņu līdz šim nav atturējis no melošanas. Hmmm. nez kādas tabletes atkal ir sācis lietot?)

- Es nevaru apdrošinātājiem melot, ka tu nebiji uz riteņa.

- Bet policijas protokolā tak tā stāv rakstīts. Pats liki rakstīt.

- Es nevaru melot (nu protams, Patrik, ka tu nevari melot - tu taču neproti - mēs visi pārējie esam apsēsti un nez ko salietojušies, ka sadomājamies, ka tu to vien dari, kā melo. Ak mēs riebīgie).

Viņš grib no manis 1000 $ (480 Ls) un es varu turpināt strādāt. Ja nē, nu tad neko Viņš neko nevar izdarīt man, naudu nevar piespiest maksāt - uz redzēšanos. Viņam manis nevajagot, esot daudz darbinieki.

Izvilkos no garāžas un 2 dienas domāju. Principā par to naudu es varu atvērt pati savu kompāniju.

Otrs stāsts: tauta, jums būtu jādzird mani autoatbildētāji!! :)) Viņš pēkšņi tomēr grib no manis naudu. Bet nu jau grib 1500 $ (to riteni varētu salabot par 300 $ un vēl kā). Un draud un solās iet uz policiju un 24.februārī zvanīšot Imigrācijas dienestam, ja naudu nedošu. Sāka zvanīt un atstāt ziņas Tomkam, lai tak to sievieti vedot pie prāta un liek man samaksāt to naudu.

Mēs sēžam un smaidam. Pirms nedēļas mums atnāca tūrisma vīzas apliecinājums. Ak, Patrik, lai tev beidzot dakteris izraksta pareizās tabletītes!! Ak, jā, un pēc mana incidenta visi pedikabisti pameta viņa ofisu. No money, no honey.

Trilleris

-Eh, šitā nē.

- a?

- Šitā riteni te labāk nepiesien. Šitā to stabu izraus un tici ma te ir kādi 10, kas saplēsīsies, lai tavu riteni paņemtu.

- Jā, bet viņš ir vecs..

- Viņiem taču vienalga - paskaidro man dīvaina paskata onkulis.

Kamēr es vazājos pa E Hasting ielu un pa Army un Navy, tikmēr piesienu savu veco ripojošo draugu pie staba. Katru reizi, iznākot ārā no veikala, mani sagaida kāds Hasting ielas radījums un sniedz mmazu ieskatu riteņa piesiešanas drošuma jautājumā. Kā vajag un kā nevajag, lai mazie nastrie radījumi neaizstumtu manu bērīti uz pārdošanu kādā no sava bartera veikaliem.

Priecīga to visu uzklausu un jau domāju, kā tie visi, kas raksta komentārus pa Hasting ielu un tās iemītniekiem ar šausmām. Naktī bieži sanāk braukt vienai cauri šiem džungļiem, kad vizinu onkuļus uz naktsklubiem. Parasti viņi mani sagaida ar gavilēm un jēēēē!!, tā kā jūtos nu ļoti droši. jau domāju, kā labāk pateikt, ka Hasting ir savāda, bet visai droša Vecpilsēta priekšpilsēta...

Un tagad, cilvēkiem ar vājiem nerviem nelasīt..Mammu, tu vari šitā vietā palasīt kādu Regīnas Ezeras grāmatiņu. Pēc taviem ieskatiem....

....

Vakar bija Olimpiādes gadadiena, kad viss kanādas zoodārzs iziet ielās un sāk skaļi bļaut - aaaaaa, bez jebkādām dziesmām, saukļiem - aaaaa - stundām. Viesiem testesterona līmenis sakāpj galvā, alkohols iekāpj līdzi galvā, palīgā nāk sēnes u.c līdzekļi - mammu, ja tu tomēr turpini lasīt, tad kanādiešiem patīk ēst gailenes pirms tusiņiem - tad viņi jūtas spēcīgāki, nostiprinās imūnsistēma un dzīve kļūst manāmi pozitīvāka.

Arī Vankūveras kanaks parūpējās ar uzvaru tajā vakarā (izskatās gan, ka nu jau visi izlutināti - Kanaks ir stabila pirmā savā divīzijā), un tad nu sākās "dod man pieci"tusiņš. Pat policisti neskopojās ar roķeļu vicināšanu.. Ilgi gan nevicinājās, jo kāds ieklīdis tūrists no Albertas izšāva uz apsargu "Barselonā". Biju diezgan tuvu, lai redzētu, ka policista kungi bija visai aizņemti savās darīšanās...Un tad nu es...

Ieskrienu Mcdonaldā pēc ūdens un pēc 1 min jau esmu ārā un stāvu sastingusi. Nav vairs mana pedikaba.Stāvu un domāju, ka sapņoju. Te bija, te nav. Labi, ka paķeru savu jauno pīļu spalvu jaciņu ar kameru un telefonu. (Jaciņa, starp citu - Patrika -bosa dāvana - ar tāds jocīgs - nez uz kādām zālēm psihologs uzsēdinājis). Ariteņatanav....

Jautāju onkam ratiņos, kur mans kabs.

- Eeee, aizbrauca tajā virzienā - norāda man onka.

Un tad es ieraugu. Mans kabs jau sāk griezties ap stūri. Es uzņemu tempus, plivinos pāri visai Granvill ielai un skrienu pakaļ. Kā Holivudas filmā, tikai nevaru nokliegties :Cut!!'- "griezums" - ja nu mamma turpina lasīt.

Ritinu manas kājiņas lielā ātrumā, jau gandrīz, gandrīz...redzu mans kabs apstājies pie sarkanās gaismas. Esmu jau gandrīz blakus un turpat blakus stāv 3 lieli onkas.

- Ej, ķeriet, turiet viņš man pedikabu nozaga - kliedzu.

- Ja, ak tu nabadzīte - bet neizskatās, ka kādam būtu interese, bet toties zaglis mani pamanījis kliedzam kādu feminisku lamāšanos, uzņem tempus.

Kādus 3 blokus vēl skrienu, bet tad mans kabs ir pazudis. pa ceļam vēl uzgriežu 911, bet pusceļā satieku citus puikas, kuri neko nesaprot, ko es šokā rīstos. Sirsnīgi nolamājos. (mammu - tikai sasodīts un ak tu velns tāds) un man telefons nomirst. Tā nu es pazaudēju savu kabu.

kolēģi palīdzēja izmisīgi meklēt pa visām šķērsielām, arī policija uzradās, bet nekā. :(

Šorīt kārtoju visu atkārtoti ar policiju, kuri atrada vecu nakts ieraastu, kur skaidri angliski rakstīts: swearing - nu es esot lamājusies. Sirsnīgi atvainojos policistes tantukam, ka tas nebija domāts viņai un viņa to laipni nodrukāja.

Ap plkst. 10 manu kabu atrada uz..Hasting ielas. Bez aklumatoriem.

Ps. Kāpēc bildē Anistone? Tas ir kadrs no filmas, kur viņa nozaga pedikabu. Andžija gan tā nedarītu...

Ned.nogales

Par mani - neticams slinkuma iemiesojums, kas nespēj neko ilgāk par stundu darīt, ko tādu, kas nesaskan ar interesēm. Un nepiespiest nekādi. Dzīve izmācīs...varētu teikt, bet nu neizmāca gan...Man vajag ļoti daudz brīvā laika, lai varētu to veltīt 10 h gulēšanai dienā, pāris stundu katru dienu kādai jaunai grāmata un hobijam, kaut kam jaunam... Nu ļoti izlaidies dīkdienis varētu teikt..

Un tad...Maizīte tak ir arī jāpelna... Nevar tā galīgi izlaisties. Un tad nu sanāk, kā sanāk manā gadījumā - 30 h darba divās dienās.

Svētdiena - wouuu, sāku atpūsties.

Pirmd - Cetd - turpinu atpūsties. Ceturdienas vakarā izdomāju, ka žēl, ka nav vairāk laika atpūtai. Tā satraucos par to, ka nu nekādi nevaru aizmigt un ar mokām pavadu tikai pāris stundas REM miega fāzē.

Piektd. - Saņemu sevi rokā un ar aukstu dušu atmodinājusi sevi, raušos ārā pa durvīm. Ir 7 no rīta un esmu vēl budzis - ar nevienu nerunāt, nemainīt sejas pantus - es taupu enerģiju. Sāku darbu poļu ceptuvē. Staipu paplātes, cepu maizi, taisu pīrāgus un skrubinu grīdu un pannas. Visa esmu notašķīta ar pončiku zapti, eļļu un miltiem.

Plkst. 2 pēcpusdienā, ietērpjos smalkā apģērbā, uzlieku kosmētiku, noslēpju jebkādas miltu paliekas, jo 3os man sākas darbs Šķidrumveikalā. Stāvu un visiem piedāvāju pagaršot lēto alkoholu. Kājās nostāvēt ir grūti, jo kopš piecēlos no gultas, neesmu apsēdusies, bet mierina doma, ka nākamais ir sēdošs darbs.

Šito pabeigusi, steidzos uz garāžu un pavadu visu nakti sviedros un pūšot un dzenot savu riteni pa kalnu, pret vēju, kādi nu vien tie laikapstākļi gadījušies.

4 naktī man darbs ir beidzies, bet diemžēl neiet vairs nekādi transporti. Sēžos uz sava bērīša - riteņa un minos uz 35tās Ave un Kingsway. Sanāk pamatīgs kāpums. Tāds smags pārbrauciens, bet neko darīt - gulēt tak gribas. Ja pagājušogad man tas prasīja 44 min, tad šogad - 30 min.

5 no rīta laimīga pēc padarītā esmu savos pēļos un bezspēkā aizmiegu.

Sestd. - ceļos laicīgi - 12os, jo jāpošas atkal uz to šķidrumveikalu. Nostrādāju tur un tad atkal mani pedikabi.

Un atkal minos 4 no rīta uz māju pusi.

Vakarnakt pusceļā - kaut kur pie 18tās ave saprotu, ka es tālāk vairs nevaru. Galva sāp nežēlīgi no pārpūles, ūdens nav. Sāku kampt lietu, bet pat no Vankūveras lietus nepadzersies. Nokāpju no riteņa un nevaru nostāvēt kājās - kājas dreb, spēka nav. Lēnām velkos kalnā aušā. Kaut kā nokļuvu līdz mājā, bet ilgi slēdzu durtiņas vaļā, jo rociņas tā drebēja, tā drebēja.

Un te nu ir atkal svētdiena un es atkal sāku savu slinkošanas kampaņu.

Visvairāk man žēl tā vakardienas vīna. Man tādas trīs jaukas meitenes gribēja vīna pudeli atstāt tējā. Tā sapriecājos, bet tad...

Meitene, kas man pasniedza vīnu, mazliet neaprēķināja manu sēdekli un aizlika vīnu garām. Pa tiešo uz asfalta.

Džinks, džinks un pāri palika tikai stikli.

- NO!!! - noelsās pūlis

- No - iekliedzos es.

Sīpols

- Nu medutiņ, pagaršo sīpolu - Tomeks pie brokastu galda pasniedz manis sagriezto sīpolu maizītēm.

- Uj, rūgts!

- Un kāpēc?

- Nu Tomka, nezinu, nezinu.

- Bet medutiņ, es tak tev stāstīju par fermocīdiem un to izraisīto ķīmijas īpašībām sīpolā.

- ?

-Neatceries?

-?Fermocīdi, ko?-jau sāku saprast, ka esmu atkal palaidusi kaut ko garām un bez lekcijas man neizsprukt.

- Tad, kad tu paņem sīpolu un sāc to griezt no apakšas pie saknēm, tad sīpols kā aizsargreakciju izdala fermocīdus. To pašu vielu, ko augļi, kas ir rūgti, izdala aizsardzībai pret kukaiņiem. Ievča, es tak tev teicu, ka sīpolu nekad nesāk griezt no apakšas.

- Kur tu visu šito zini?

- Un kā tu domā?

Domāju vai nedomāju, bet es šito nesaprotu. Nekad nebūtu zinājusi, ka konservu bundžas ar kaut mazāko punu veikala plauktā ir jātstāj, jo aizmirsu jau to lekciju, bet ēdiens ir jau puna rašanās brīdī sa..... kaut kas ar ķīmiju saistīts.

Zinu arī, ka krējuma kārbā nedrīkst likt jau lietotu karotīti, pat ja rūpīgi nolaizi to, jo baktērijas baktērija produktu samaitā ātri. Atkal kaut kādu tur ..... (ķīmijas, bioloģijas) rezultātā.

Tā es pavadu savu ikdienu ķīmijas, bioloģijas un ģeoloģijas lekcijās. Ja jums ir jebkādi jautājumi, kā uzvesties ar savu pārtiku, kā glabāt, stutēt leduskapī, lietot un aizvietot, jautājiet - Tomeks palīdzēs. :)

PS. 29.martā izbraucam uz Jamaiku un 9.aprīlī esam Eiropā. Skaitu dienas.:)

Mēģinājums

Saskatījos dokumentālās filmas par kovārņu īpašām dotībām un nolēmu, ka jāpamēģina arī man, galu galā izmaksas nekādas (ja nu vienīgi šilingi) un man un varbūt arī kādam kovārnim prieks.

Kovārņiem esot laba atmiņa un tad nu man ļoti sagribējās viņiem patikt, jo nav nekas patīkamāks, kā kad kāds tevi uzskata par tik pat burvīgu un jauku personu, par kādu tu uzskati sevi esam. Kas vajadzīgs kovārnim? Ēdiens. Plāns bija bezgala vecs un neorģināls. Iebarot mīlestību pret mani. Jau iztēle redzēju kovārņus plivināmies ap mani un ķērcot man slavas dziesmas.

Nopirku banānu (tiešām vienīgās izmaksas un pusbanāns man tika vēl pašai) un pa ceļam no mājām noskatījos vienu laimīgo. Pametu gaisā, bet kovārnis nepaspēja, ne nolaisties, ka no sētas sprigani izskrēja tāds pats radījums un žigli apēda manu banāna gabaliņu. Mēģinu vēlreiz un no otras puses atlido jau cits negausis. Manis noskatītais tikai plāta spārnus, bet nava gana apķērīgs, lai dabūtu savu kumosiņu. Domāju, ka paiešos tālāk un gan jau šis mani atradīs. Aizeju gandrīz jau līdz mājām un redzu, ka viens ir klāt. Sēž un mani vēro, paslēpies aiz staba. Nometu banāna gabaliņu un izliekos, ka aizeju. Atveru vārtiņus un sāku gaidīt. Pastiepjos un skatos, ko dara putns. Putns pastiepies skatās, ko daru es . Es demonstratīvi aizveru vārtiņus un nogaidu. Veru vaļā, bet banāns vēl stāv un kovārnis skatās uz mani izbrīnīts:

-Tiešām? Tu to domā, ka man ir 3?

Vēl brītiņu nogaidīju, bet tad aizgāju. Tagad nezinu, vai tas putns mani tagad atpazīs un vai es pazīšu starp visiem putniem. Tā kaut kā muļķīgi.....