Huligāns

Lai nerastos pārpratums par mana darba vieglo dabu... Vakar beidzot pienāca diena, kad man vajadzēja iedarbināt visas drošības sistēmas. Lai arī nakts bija nu ļoti lēna un vienīgais patiesais prieks bija garā vēsturiskā un politiskā saruna ar kādu Kosovas albāni, kurš bija nu ļoti pārsteigts par manām zināšanām (paldies topdocumentaries - manam un Tomkas hobijam), tad pārējā laikā laidu cilpas apkārt pa Granvill ielu bez lieliem panākumiem. Arī limuzīnšoferi pasūdzējās man. Ak, jā viņi pelna 12 h tikai 300$, par ko biju nu ļoti pārsteigta.

Nu un tad es paņēmu vienu jaunēkli pašās beigās, jo maizīti tak jāpelna. Manāmi apskurbis. Liek man braukt te un tur, bet pašās beigās neizturu un sāku viņu kratīt:

- Nu auns tāds!!! Kur tad īsti tevi vest? - slēpdama aiz pieklājības frāzes: So, where would you like to go?

Pēc krietnas pusstundas izmocīta ar to aunu, aizvedu viņu līdz zolīdai viesnīcai. Un te viņš sāk man dot 5$. Es viņam saku, ka viņš ar viņiem var .....(pī)...slēpdama aiz pieklājības frāzes: sorry, but it was at least 10$ ride (patiesībā 20$, bet tā bija taktika) :( Taktika nedarbojas. Viņš mani sāk vainot viņa apkrāpšanā. Mīlīt. Nabaga puika. Ierdies no Sietlas un es te viņu.

- Vari paturēt savus 5$, stulbais amerikāni - jau ļoti atvainojos, ka izmetu tik nacionāli kurinošus saukļus, bet es neizturēju. manas jūtas tika aizskartas līdz sirds dziļumiem. pagriezos un braucu prom. Tikai garāžā atklāju, ka tas lopiņš bija pamanījies viņus uzmest man uz sēdekļa..

Bet tad jau gandrīz pie garāžas mani apstādina vēl viens jauneklis. Izmisumā piekrūtu - aizvedīšu, lai jau ir vēls un gribu mājās. Pa ceļam kļūst neomulīgi. Viņš sāk rakāties pa jaku, nervozs, ved mani tumšās ielās un tad man iestājās drošības signalizācija. Rīkojies!! Un es sāku vaimanāt, ka man brriesmīga diena, ka tiko viens jaunietis nozaga man visu naudu...Viņš bija apjucis. Ko nu? Apzagt to, kas jau nozagts? Hmmm. Vēl pajautāja, lai pagaidu, kamēr viņa māsa atbrauks, varbūt ka man ir telefons - uzzvanīšot. Nu teļš tāds!!! Tikko man visa nauda atņemta un grib arī man telefonu atņemt. :) Pagriezos un devos mājās. Vēl spilktā atmiņā man ir jaunietis, kas ar manu superjauno mobilo ar atvēramo vāciņu un krāsaino displeju (pirmias tāda veida) ieskrien Mežciema mežā. Toreiz gan man bija tikai 19, bet atceros to muļķīgo sajūtu. Vēl ilgi nespēju garāmgājējiem savus sērkociņus iedot, kad svešie man jautāja pēc uguns uz ielām. ja nu aizbēg ar maniem sērkociņiem....

PS. Viss vienmēr beidzas labi. :)