Zilums

Visu laiku tik pa universitāti vien un galīgi nesanāk uzčibināt te...eh...Lai iet stāsts par mūsu jahtu braucienu. Stāstiet manai mammai, ka stāsts izdomāts un nekas izņemot laivas nav patiess. :)

Tomas ir tik ļoti sadraudzējies ar poļu jahtu komandu, ka arī mūs sāk visur aicināt un vizināt. Mēs agri jo agri izbraucām no Ladneras ar milzīgu burinieku, lai vakarpusē pievienos pārējiem Indian ārmā vai Indiāņu Rociņā. Atnāca kapteinis Aliks. Kamēr puiši devās pēc kanniņas ar dīzeli, es mazliet atlaidos kajītē. Un pēc pāris stundām pamodos...Izlīdu ārā un .... kapteinis jau bija paspējis izmalkot 5 pudeles alus. Nu nav jau nekas liels tādam lielam vīram un tad nu arī viņu sieva pametusi un tāda bēda un šitāda... Laipni piedāvājos pabarot ar savām sviestmaizēm. Laipni tika atteikts, jo kapteinis Aļiks ēd tikai vakariņas. Tomiks sāka izlikties, ka bauda dzērienu un mēs pa to laiku ātri iztaujājām kapteini par to, kā vadāma viņa laiva un navigācija... Brauciens bija pailgs, jo vietā, kur Fraser upe ietek okeānā ir jābrauc gandrīz līdz pašai Viktorijas salai, jo redz milzu upe nes tādas zemes un akmens krāvumus, ka mūsu kuģīts uzsēstos un paklausoties Aļika piedzīvojumos........Ja kāds atceras to laivu rudenī, pie kuras visi fotogrāfējās, jo viņa bija izmesta English Bayā....Nu tad mēs braucām ar to laivu...Un jā Fraser upe bija pilna ar lašiem. Un te redz strīpiņu, kur upe satiekas ar okeānu...

Un te Tomas lašo:

Uj, aizrunājos...Atgriežamies pie momenta, kad esam jau iebraukuši Vankūverā un dodamies cauri pēdējam tiltam uz Indian Arm...Es esmu nolikta pie navigācijas un stūres. Sāku domāt vai masts ies cauri vai nē.

Kapteinis arī attopas, atnāk, kaut ko izdara un Bums! Esam uztriekušies kaut kam virsū. Tilts tiek pacelts , bet mums nav stūres. Burinieks iet tikai uz riņķi un kapteinis ar nav saprotams, ko dara. Tomas atrod, kur ir rokas vadāmā stūre un stūrējam tālāk. Es pie navigācijas, Tomas stūrē. Sākās sazvanīšanās ar poļiem - kur mums jābrauc? Apraksts ir garš, jo tas notiek kādas 6 h, kuru laikā saprotam, ka Alikam rācija nestrādā un GPS arī nedarbojas. Es ņēmu savu telefonu, pārēķināju koordinātas manos radiānos un saku, ka esam 12 km no vietas, kur jābūt. Nevar būt, nevar būt. Un tad jau ir nakts. Kapteinis vēl joprojām izliekas, ka saprot navigāciju un vienā tādā momentā es lidoju, kastes lido, trauki lido, mans telefons ar koordinātām lido, bet laiva stāv uz vietas. Kapteinis nepamanīja salu. Šodien savam zilumam uzlīmēju smuku novelceni - kaut kas sakarā ar antivīrusu - to, ko dalu universitātē.... Un pēc tā lidojums, man smadzenēs ielidoja dusmas un visi pašaizsardzības instinkti. Burinieks tika noenkurots. Mirklī, kad iestājās nakts klusums, dzirdu:

- Kocham sie, sto lat sto lat, kocham sie (mīlu tevi simts gadus -poļ.val)

Pāris metru no mums ir poļi. Tos, kurus 6 h esam meklējuši. Un nākamajā rītā, pēc tam kad pazaudējām izmesto enkuru, Tomas noķēra rīta zivi un mūs apciemoja mazie ronīši, laimīgi nonācām pie dziedoņiem. Un rācijai arī vainu atradām - gumijas laiva bija uzlikta antenai virsū. Nekad neticēsi, ka kapteinis 20 gadus burājis pa Aļasku, bet fakts. Un jā - manas koordinātas bija pareizas. :)

Augšējā bildē mūsu burinieks, es un tilts pie kura stūre salūza.