Howe sound

Šorīt piecēlos un sāku lēnām čāpot uz viesistabas pusi. Nu ļoti vīlusies savās fiziskajās dotībās. Apsēdos uz dīvāna vai pareizāk - atslīgu lēnām un pamazām ceļus nesalocot. Sēdēju un domāju. Ēdiens atrodas 3 m no manis - vai slieties kājās vai līst uz vēdera. Atnāca sms no Annas, kura domā, ka viņa izskatās kā staigājošs burkāns...Pēc brīža tāda pati atnāca no Šona.....

Kā var sevi pataisīt par fiziski nespējīgu? 2 dienas kāpelēt pa kalniem un lejām, katrā pa 11 h. Pievarēti 30 km. Sākām Cyprus kalnā un iznācām ārā tuvu pie Squamish. Varējām jau doties tālāk uz Whistleru, bet kaut kā.... nez, Anna negribēja. Teiksim, ka Anna vainīga. :)

Atklājums ir tāds, ka Šonam stundās ticēt nevar. Viņš ir no tiem pozitīvajiem, kas saka- te pat jau ir; tūlīt būs; vēl bišku; mēs to varam; Stefānij, uzmanīgāk; redzat to pauguriņu - tas arī ir šodienas gala mērķis. Un tādi pauguriņi kalnos izskatās ar roku aizsniedzami, bet faktiski kāpelē 2 h, lai pie viņiem nokļūtu. Elpu aizraujošie debess skati gan mazliet atvieglo tavu nogurumu....

Un kaut kādi nezināmi putniņi ar mūs mazliet aizkavēja, jo tiem sagribējās mūsu batonus un brokastis...Līdz atlidoja vanags un šie salidoja krūmos kur nu kurais.

Pa to laiku Anna atrada gredzenu. Nākamajā mirklī mums jau bija savi mērķi un uzdevumi. Anna oficiāli tika nodēvēta par Frodo un mēs bijām viņas palīgi pretī ļaunajam. Vēlāk viņa atrada arī saulesbrilles, kuras apsolīja man iedot nākamajā dienā, jo jau krēsloja un nekādi mums nevajadzēja saulesbrilles. Un kā mēs maldījāmies, ka man viņas būs vajadzīgas nākamajā dienā!!!

Mēs tik kāpām un kāpām, izrāpojām cauri Lauvas vārtiem, kas redzami no Vankūveras, nošlūcām lejā pa pārpalikušo sniegu un tur arī pazuda pēdējais skats uz civilizāciju.

Jau likā, ka nu jau jābūt mūsu patversmei - būdai, jo nu nekādi negribējās gulēt zem zvaigznēm un klausīties, vai lācis nenāk. Kārtējais Šona - te pat jau ir - un 2 h vēlāk mēs kāpjam jau 7 tajā kalnā un sāk krēslot. Nez vai noguruma vai kā cita dēļ, bet mēs redzējām 2 lāčus ielejā, kas knapi kustējās, tāpēc varētu arī būt, ka tikai koki...

Un mēs nonācām pie mūsu būdas ar sarkano jumtiņu un strautiņu blakus.

Sēdējām un laizījām savas vātis. Laimīgi. Tumšs. Čaboņa. Stefānija lec kājās, bailēs skrien uz būdu. Ar bateriju atradām, ka tas tikai briedis mūs apciemot atnācis un strautā nodzerties. Pēc brīža Gordons kliedz no būdas. Skrienam palīgā, bet izrādās, ka pele.

Un laimīgi aizmigām, un pamodos no tā, ka pa skārdu sitās ūdens.

Un te ir arī atbilde, kāpēc man nevajadzēja Annas saulesbrilles. Tā vietā es no viņas paņēmu zeķes - ieliku roku sildītājus un uzmaucu rokās. Drosmīgi čāpojām cauri Skaistajai Britu piekrastes zonas ielejai. Ezeri tirkīzzili, bet manas bikses spilkti slapjas. Gājām un gājām...Rāpojām. Iemācīju Annai 2 lietas. Ne vienmēr vajag izmantot homo sapiens 2 kājas - rāpot kalnā ir vieglāk četrrāpus. Un kad tev rokās ir zeķes, tad vari ēst mellenes pa lāču modei - tikai ar lūpām. Un mēs sasniedzām lielceļu. :)

Un tik laimīga sēdēju civilizācijas izgudrojumā- karstā vannā, un Tomiks bija man pagatavojis daudz lašu ar grieķu salātiem un kukurūzu..Žēl, ka viņš netika, jo viņam nācās sastapties ar ASV vēstniecību. Poļiem vajag tūristu vīzu ASV. Un viņam neiedeva. :( Iedeva, bet vispirms jāuzrāda Kanādas vīzas pagarinājums....

Un tagad es sēžu un nezinu, kā lai aizlāčoju līdz virtuvei.