Lai ir

Kādu laiciņu atpakaļ es mocījos ar apziņu, ka nenotiek, tā kā notika pirms tam un naudiņa man viegli neripo kabatā. Arī anketas nenāk viegli. Tikai tad es aptvēru, vecenīt- tu tak esi bijusi neticami veiksmīga visu laiku, bet tu muļķā aitas galva to atkal nenovērtēji un uztvēri, ka tā tam jābūt. Tad nu centos to muļķo aitas galvu ielikt kaut kādos rāmjos un virzīt ar varu uz savas intuīcijas pusi. Smaidīju pozitīvo hamburgersmaidu un izlikos, ka nu te pat jau aiz stūra sēž tā mana veiksme atkal. Bet ne kā. Jo es vairāk kaut ko gribu mainīt ar savu domu spēku, jo vairāk laužu parasto tecējumu, man nekas nesanāk. Tikai slapja bez naudas vai arī bez anketām. Pagāja laiciņš. Zinot, ka man tā izslavētā pozitīvā domāšana nekad neko nav devusi, bet tikai sirdsmierīgs, eh, kā ir, tā ir- vismaz izbaudīšu šito visu. Esmu slapja- nu un - mans slapjais brīdis. Smiekli nāk, skrienu pa peļķēm un jauki aprunājos ar garāmgājējiem. Piebrauc taksists:

- Ej, beidz zaudēt laiku- šitas čurka (vai kā latvieši pieraduši lietot šito vārdu) tak tevi neīrēs, neko nenopelnīsi.

Pasmaidu. Vecīt, man šitas čurka ir vajadzīgs- jo tikai ar šitiem dīvaiņiem es uzlaboju noskaņojumu- viņi ir tik patiesi forši un patiesi sarunā. Viņu "Lai veicas" man dod tādu smaidu. Jau aiz stūra stāv vīrietis, kas pēc 5 min vizināšanās man saujā iespiež 100 $ banknoti un aizskrien. Man pat nav laika pateikt "paldies". paiet dažas minūtes un tāds pats onka man iespiež saujā 50 $. Un es tikai ļāvos plūsmai. Baudīt, vienalga, kas notiek un re, te tev ir:)

Vienu mirkli ar 2 klientiem iestrēgu auto stāvvietā. Kājās nostāvēt nevar, bet paliek man parādā 5$ Nu nekas jau, bet šie man ar savu pļāpāšanu 15 min nozog. Nejauki smaržojošā vārtrūmē. Velkos atpakaļ bez naudiņas. Nu nesamaksāja. Nu un? un ieraugu, ka zemē mētājas 5 $.

Eh, man patīk plūst, nevis trennēt sevi pozitīvi domāt. Tā pārpūlies sevi trennēt, ka neļauj notikumiem iedot visu vienkārši tev rokās. Lai dzīvo intuīcija!!!!!!