Bēdīgā stāvoklī mans vīrietis izkāpa(jocīgi izklausās, zinot, ka mums ir matracis uz grīdas) no gultas, apskatījās spogulī uz visu Dievu radību meistardarbu, smagi nopūtās, gandrīz jau līda atpakaļ gulēt, jo jau "jau 30, tad kāda jēga esot iet strādāt", bet beigās to izdarīja. Pēc 4 h miega. Un diena tikai sākusies, jo programmā mums bija doties uz Deep Cove ar kanoe laiviņām vizināties. Izdzēris manu 2 litru soļanku, sapakots ar ūdeni, pierādīja, ka viņš to var un es ar viņu lepojos, jo nekāda airētāja es vairs neesmu. Paziņoju, ka bērnībā esmu pietiekami izairējusies Valdemārpils smailīšu pulciņā, un man patiešām ir problēmas ar diafragmu, tas viss vēsā mierā tika uztverts un mans Tomka pat atguva dzīvotprieku un smaidu, kā arī neatkārtojamo humoru un pat beigās savas dziedāšanas prasmes. Tas viss balstīts ne jau uz manu slinkum izgājieniem, bet uz Mātes dabas skaistumu un sprigano gaisu, kas lieliem malkiem ieplūda viņa krūtīs.
Pa vidu, kad uzspīdēja saulīte un Tomas jautāja, vai var dabūt savas saulesbrilles, gan nācās sabēdāties, jo es viņam atgādināju, ka 15.jūnija vakarā griežot danci ar mani, viņš pats paškājīgi sabradāja savas mīļās brilles. Tālākais gan bija bez īpašiem atgadījumiem, ja neskaita dūkurputna kauju ar vārnu cīņā par mazajiem dūkurēniem.
Un atradām arī savu sapņu namiņu. :)
Bet kā varonis atgriezās mājās mans trīsdesmitgadnieks, uzcepa vēl vistu, apēda ķiršus un saldi jo saldi aizmiga.
1 komentārs:
laikam jau ir pelnījis Tavu slavasdziesmu
Ierakstīt komentāru