Klusums

Kāds laiciņš ir pagājis, bet viss ir kārtībā. Kā no zila gaisa atskrēja pie mums Kici ar Sanitu, un nu galīgi nesanāca laika. Viss vēl ir labākajā kārtībā. Nekas nav mainījies- pat īpaši silta vasara vēl nav iestājusies. Bijām uz Vankūveras salas apskatīt Viktoriju - beutiful British Columbia galvaspilsētu. Nu apskatījāmies. Satiku 3 latviešus uz Granvill ielas. Tādi jautrie puikas. Kad pateicu garāžā, ka satiku, tad kādi 4 pedicabisti noelsās:

- beidzot, citādi jau 3 nedēļas miera neliek un tevi meklē. :)

Un jā, pašlaik notiek džeza festivāls pilsētā. Gastown bijām uz diviem koncertiem. Smuki dzied. Atnāca Ādams un pēcāk paņēma mūs ar Tomku un Šonu un Stefu uz pokerspēli. Tur arī aizsēdējāmies, tur arī pēdējos 10 $ nospēlējām un tur arī sapratām, ka pokeri ar Šonu nespēlēsim.

Bildē no kreisās: Meksika, Anglija, Zviedrija, Tasmānija, Zviedrija, Kanāda.

16.jūnijs

Bēdīgā stāvoklī mans vīrietis izkāpa(jocīgi izklausās, zinot, ka mums ir matracis uz grīdas) no gultas, apskatījās spogulī uz visu Dievu radību meistardarbu, smagi nopūtās, gandrīz jau līda atpakaļ gulēt, jo jau "jau 30, tad kāda jēga esot iet strādāt", bet beigās to izdarīja. Pēc 4 h miega. Un diena tikai sākusies, jo programmā mums bija doties uz Deep Cove ar kanoe laiviņām vizināties. Izdzēris manu 2 litru soļanku, sapakots ar ūdeni, pierādīja, ka viņš to var un es ar viņu lepojos, jo nekāda airētāja es vairs neesmu. Paziņoju, ka bērnībā esmu pietiekami izairējusies Valdemārpils smailīšu pulciņā, un man patiešām ir problēmas ar diafragmu, tas viss vēsā mierā tika uztverts un mans Tomka pat atguva dzīvotprieku un smaidu, kā arī neatkārtojamo humoru un pat beigās savas dziedāšanas prasmes. Tas viss balstīts ne jau uz manu slinkum izgājieniem, bet uz Mātes dabas skaistumu un sprigano gaisu, kas lieliem malkiem ieplūda viņa krūtīs.

Pa vidu, kad uzspīdēja saulīte un Tomas jautāja, vai var dabūt savas saulesbrilles, gan nācās sabēdāties, jo es viņam atgādināju, ka 15.jūnija vakarā griežot danci ar mani, viņš pats paškājīgi sabradāja savas mīļās brilles. Tālākais gan bija bez īpašiem atgadījumiem, ja neskaita dūkurputna kauju ar vārnu cīņā par mazajiem dūkurēniem.

Un atradām arī savu sapņu namiņu. :)

Bet kā varonis atgriezās mājās mans trīsdesmitgadnieks, uzcepa vēl vistu, apēda ķiršus un saldi jo saldi aizmiga.

15 jūnijs

Tomka dzimumdiena. Mans vecītis iekāpa citā lauciņā un vairs neskaitās starp 20 gadīgajiem. Apēda manu soļanku, nopūta sveci uz manis radītajiem melleņu mafiniem un devās uz uzaicinātu koncertu. Līdz tam mēs lēnītēm iztukšojām Tomasa bosa dāvināto rumu, kas Kanādā ir īpašs Dārgums. Bosam arī dzimumdiena ir 15.jūnijā. Rums bija garšīgs un kola arī. Līdz koncertam nonācām pavēlāk un gājiens uz turieni manuprāt ir visspilktākais moments šajā vakarā. Par tālāko vakara norisi atbildīgs ir rums un Kanādas likumi. Jau vienreiz netiku iekšā bārā, jo man nebija līdzi personības apliecinoši dokumenti. Un no kļūdām mācās tikai reizēm. Mums abiem nebija dokumentu un vēl apsargs pateica, ka īpaši mani nelaidīs iekšā, jo izskatos jaunāka. Šis kompliments man izmaksāja 45 min braucienu uz mājām pēc pasēm un kad tiku atpakaļ bija jau vēls un es biju jau biku sadusmojusies uz sevi un Kanādas likumiem.

Par tālāko vakara norisi - paldies, Artiņ, par tām pāris bildēm, ko tu nofočēji. Un arī tas galvenais dziedonis izklausās daudz foršāk kā vakarvakarā. Es pat saprotu viņa jokus. :)

Un te ieskats galerijā "Tomas fočējas".

Kalnā kāpēji

Jā, pedicabos ir sākusies sezona. Īstā sezona un visi laimīgi pelna naudiņu. Sabraukuši tūristi un par nieka nobrauktiem gabaliem dāvā naudiņu. :) Zināju, ka nākamā dienā mani sagaida 5 h kāpelēšana, tāpēc pabeidzu maiņu 2 h pirms beigām, lai paspētu izgulēties. Es biju gulējusi 5 h, bet Šons pedicabists tikai 3 h.

Artiņa bija kāpusi nedēļu iepriekš un biku mani sabaidīja, ka esot grūti. Bet nu nebija gan. Lieliska pastaiga pa kalniem ar lielāko Waw īpatsvaru uz cilvēku skaitu, kas kāpa. (Canada - the biggest squere meters of awsomness to amount of peopil!!)

Satikām čipendeilus, labradorus, buldogus un pat Artiņas Loti kalnos - nez kā viņi rāpās pa kalniem un trepēm? Izskatjās gan bezgala pārlaimīgi.

Un pagulējuši spicē, kāpām lejā. Un te sākās manas mokas. Man sāka sāpēt diafragma. Nezin kāpēc, bet katrs solis lejā man bija drausmīgas sāpes. Tomka domā, ka es esmu pārpūlējusi kaujā par karodziņu-pārāk augsti pacēlusi jaunieti un kliegusi. Nez, bet sāp jau otro dienu tā, ka nevaru pagriezties uz sāniem guļot, tikai izstiepusies. Kādam tā ir bijis?!! Ko, lai es daru? :( Katrs solis sāp.

Bet toties iepriecināja mājupceļā 2 lāči, kas katrs savā ceļa pusē sirsnīgi mielojās ar zālīti, nemaz nebēdājot par lielo automašīnu satiksmi, kas ar interesi braukāja turp un atpakaļ.

ps. Bildes pa kreisi

Karodziņš

Novembrī Supermens apvainoja mani, ka neesmu pienācīgi uzmanījusi sava takša karodziņi. Par to samaksāju 15 $. Pavisam nesen man sanāca maza vārdu apmaiņa ar kādu vīrieti, kas klīst pa ielām un neko nedara. Viņam redz nepatika, ka es izmantoju gājēja trotuāru un braucu pa to. Laipni palūdzu viņam uztraukties par savām lietām. Viņš tik pat laipni norakstīja mana taxa nummuru un jo laipnāk apsolījās sūdzēties policijai. Atlikušo vakaru ik pa laikam pabraucot garām vīrelim uzsaucu:

- Ser, lai Jums jauks vakars!!

Kādas 4 reizes. Par to vienā mirklī es atklāju, ka viņam ir rokās mans karodziņš. Par vēlu. Nesanāca savākt. Kad attapos, tad jau viņš bija gabalā.

Nākamajā dienā prasu viņam, kādēļ paņēma manu karodziņu.

- Es viņu atradu miskastē. Esi rūpīgāka ar savām mantām. Nogādāju drošā vietā- savās mājās.

- Ser, paldies par rūpēm. Vai varat atnest man viņu atpakaļ?

- Jā, protams.

Nu figu tev sagaidīju savu karodziņu atpakaļ.

Kāpēc to stāstu? Lai izskaidrotu savu rīcību vakarvakarā. Savādāk vēl padomāsiet, ka nu jau gan esmu galīgi jau.

Stāvu ar savu kolēģi X (nezinu viņa vārdu) un pļāpājam pie Georga ielas. Te pēkšņi skatos, ka viens puika (ap 23 g) paķer X karodziņu un iet mierīgi tālāk. X stāv ar muguru un neko vēl neredz. Es nezinu kāda pašaizsardzības instinkta vadīta pieskrienu pie puikas un paņemu ar abām rokām viņu aiz krāgas un kliedzu:

- Ashole, give me back my flag!!! ( lūdzu, atdodiet man karodziņu:))

Atkārtoju to pašu 2 reiz. Vēl joprojām nelaižu viņu no kampiena vaļā un cītīgi skatos, kur ir policija. Policijas nav. Un tad es attopos, ka puika ir daudz garāks par mani, atrodos Georga ielas vidū un viņš skatās uz mani tik izbrīnīts, ka nevar neko pateikt. Izrauju karodziņu viņam no rokām, atlaižu viņa apkakli un dodos atpakaļ. Viņa draugi grib ko teikt, bet es:

- Take care of Your ashole!! ( pieskatiet savu draugu)

Aizeju atpakaļ. Mans kolēģis X(vīrietis)

- I would do it for You the same (es izdarītu tevis dēļ to pašu)- bet tāds manāmi sakautrējies.

Ieraugu, ka pūlis skatās uz mani. Sēžos uz riteņa un ripinos prom. Tā arī nesapratu, kā es ko tādu nostrādāju.

Bet galvenais jau, ka karodziņš izglābts.

PS. Tūlkojums speciāli domāts manai māmiņai

Lai ir

Kādu laiciņu atpakaļ es mocījos ar apziņu, ka nenotiek, tā kā notika pirms tam un naudiņa man viegli neripo kabatā. Arī anketas nenāk viegli. Tikai tad es aptvēru, vecenīt- tu tak esi bijusi neticami veiksmīga visu laiku, bet tu muļķā aitas galva to atkal nenovērtēji un uztvēri, ka tā tam jābūt. Tad nu centos to muļķo aitas galvu ielikt kaut kādos rāmjos un virzīt ar varu uz savas intuīcijas pusi. Smaidīju pozitīvo hamburgersmaidu un izlikos, ka nu te pat jau aiz stūra sēž tā mana veiksme atkal. Bet ne kā. Jo es vairāk kaut ko gribu mainīt ar savu domu spēku, jo vairāk laužu parasto tecējumu, man nekas nesanāk. Tikai slapja bez naudas vai arī bez anketām. Pagāja laiciņš. Zinot, ka man tā izslavētā pozitīvā domāšana nekad neko nav devusi, bet tikai sirdsmierīgs, eh, kā ir, tā ir- vismaz izbaudīšu šito visu. Esmu slapja- nu un - mans slapjais brīdis. Smiekli nāk, skrienu pa peļķēm un jauki aprunājos ar garāmgājējiem. Piebrauc taksists:

- Ej, beidz zaudēt laiku- šitas čurka (vai kā latvieši pieraduši lietot šito vārdu) tak tevi neīrēs, neko nenopelnīsi.

Pasmaidu. Vecīt, man šitas čurka ir vajadzīgs- jo tikai ar šitiem dīvaiņiem es uzlaboju noskaņojumu- viņi ir tik patiesi forši un patiesi sarunā. Viņu "Lai veicas" man dod tādu smaidu. Jau aiz stūra stāv vīrietis, kas pēc 5 min vizināšanās man saujā iespiež 100 $ banknoti un aizskrien. Man pat nav laika pateikt "paldies". paiet dažas minūtes un tāds pats onka man iespiež saujā 50 $. Un es tikai ļāvos plūsmai. Baudīt, vienalga, kas notiek un re, te tev ir:)

Vienu mirkli ar 2 klientiem iestrēgu auto stāvvietā. Kājās nostāvēt nevar, bet paliek man parādā 5$ Nu nekas jau, bet šie man ar savu pļāpāšanu 15 min nozog. Nejauki smaržojošā vārtrūmē. Velkos atpakaļ bez naudiņas. Nu nesamaksāja. Nu un? un ieraugu, ka zemē mētājas 5 $.

Eh, man patīk plūst, nevis trennēt sevi pozitīvi domāt. Tā pārpūlies sevi trennēt, ka neļauj notikumiem iedot visu vienkārši tev rokās. Lai dzīvo intuīcija!!!!!!

Saldējumauto

Mūs izšķīra. Mūsu ankešu darbā izdomāja, ka neesot labi, ka kopā strādā un tagad mēs visi katrs savā stūrī uzbrūkam mierīgajiem iedzīvotājiem. Galīgi nepatīk. Skumīgi. Nav ar ko parciņā pasēdēt un papļāpāt, nav kas iebaksta sānā vai uzrūc, kad vajag. Tiec ar savu garastāvokli galā pati.

Vakar gar mani brauca saldējumvāģis. Tādi jocīgi ar mūziku braukā pa ielām un piedāvā saldējumus. Es nofiksēju vienu tādu. Aiz nākamā stūra saldējumonka ieaicināja mani savā auto un pavizināja. Pat iedeva saldējumu. Tā es braukāju ar saldējumu rokā pa Surrey. Pašās beigās viņš pat gribēja mani precēt. Un kurš saka, ka bērnības sapņi nepiepildās??!!!! Iedomājieties, man būtu vienmēr saldējums. :)

P.s. šodien biju pie tā higiēnista pa 20 $. Tā ar mani strādāja- visu pastāstīja, kas un kā, nospodrināja un beigās iedeva vēl zobu birsti, zobu pastu un zobu diegus.

PSS. Paldies par paciņām. :) Un paldies par Lieldienu apsveikumu no Alisītes!!!

Sezonas atklāšana

Kādu laiku te pieturējies auksts laiks, bet nu jau saulīte sāk līst ārā. Nav jau karsts, bet tie paši 17 grādi degunu jau sasildīt var. Pirmdien Anna - pedicabiste mūs izrāva no Vankūveras. Saulains. Jābrauc peldēt. Nu ja jau jābrauc, tad jābrauc. Iekāpām viņas spožajā milzu auto (bildē) un devāmies uz Maple Ridge. Pirmās 10 min logi vaļā, mums karsti, paņēmām vēl alu pēc peldes. Nākamās 30 minūtes braucām cauri lietum. Tad nākamās 10 bija gan lietus, gan saule un tas bija tieši tad, kad nonācām pie brīnišķīgā Aloutte ezera. Padrēgns, bet ja jāiet, tad jāiet. Anna skrēja sagaidīt Alisteru ar draudzeni, es pārģērbties. Nav diez ko omulīgi iet vienai mežā, ja zini, ka katrā krūmā var būt kāds pekainis..Mierina , ka nu tie milži jau klusi uzvesties nemāk un noteikti pamanītu viņus, bet ko tālāk, nezinu. Tomas gan švilpoja un bļaustījās, lai aizbaidītu, bet apēstās avenes man likās aizdomīgas. Lācis mielojies vai cilvēks?

Tad nu visi noģērbāmies un Anna atrada burvīgāko vietu visā ezerā. Tur, kur aukšā mūžīgie tūkstošgades ledāji lēnām kūst, tur tek ārā ūdens. Un tas ūdens apmēram pēc 20 min nonāk tur, kur Anna bija izdomājusi lēkt. Saulītes nav. Ir lietus un auksts un viņa atrod burvīgas klintis ūdenī. Mēs tak ar Tomku nevaram atpalikt no kanādiešiem. Kājas krampjos jau iekāpjot ūdenī, paelpot nevari. Nomierina, ka blakus divi ūdens dzīvības glābēji- abiem 7 gadu pieredze, un aiziet. Elpa aizraujas, muskuļi saraujas un tu zini- tev ir 20 sekundes, lai izkāptu, citādi tādā aukstumā ilgi nepakustēsies. Izlec ārā un gaidi, kad asins sāk atkal riņķot. Paliek tik silti. Wow!!! Ielecām 3 reizes. Man iepatikās.

Laika prognoze

Laiciņš mūs galīgi negrib lutināt. Visu maiju līst un augstāk par +17 termometrs nekāpj. Apskatīju prognozi jūnijam un gandrīz apraudājos. Tas pats sagaida jūnijā. Varbūt tikai 3 dienas, kad +20, bet visā visumā lietus un +16. Brrr...Sēņu valstība. Varētu jau neticēt tai prognozei, bet maija sākumā apskatīju to pašu lapu un sanāca, ka viss bija salikts naglai uz galvas.

Pagājušo piektdien ap plkst. 2 naktī man pēkšņi viss apnika uz mana pedicaba. Aizbraucu uz garāžu, noparkojos un devos mājās. Tas man patīk tajā darbā- dari, ko gribi un kad gribi. Un tas man nepatīk darbā, ka man sāk tracināt Granvill iela. Un īstā laikā beidzu - sāka nenormālīgi atkal līt. Vienīgā kaut cik mazlietaina diena bija Evas dzimšanas diena, bet vienalga auksti palikās....Un es paspēju izvilkt ārā visas savas vasaras drēbes, kuru man ir daaaaaudz, par cik dzīvojos pa siltajām zemēm. Un tagad stāv unkaitina mani. Gribu sauli!!! Pirmdien ar Tomku aizstaigājām līdz antropoloģas muzejam. Wow!, kas tur tik nav?! Visa Okeānija ar saviem fetišiem un maskām un protams kvakvakva indiāņu cilšu maskas, kas apdzīvoja Viktorijas salu utt. Un ir arī Slovākijas šķīvju ekspozīcija, kuras kontekstu tā arī nesapratu tajā visā.

Un tad mēs ar Tomku izlēmām aizsšaut līdz okeānam, kas ir kādus 30 m lejā pa kalnu.

Nu ļoti smuki un kā gadījusies kā negadījusies, saule izlīda no mākoņiem. palika pat karsti. Izbradājāmies pa jūru. Smilšaina pludmale..krabji, gārņi, mazi sušļiki skraida...Un tad vienā mirklī uznāca paisums un līdām skatīt, kā okeāns skrien uz krastu, bet līdz ar okeānu kādi 15 roņi. Skrēja uz krastu un spēlējās, asti pa gaisu, plunčājās. Esam atraduši savu pludmali. :) Man gan likās aizomīgs tas uzraksts pie trepēm atpakaļ uz pilsētu -kaut kas, ka bez drēbēm labāk nerādīties. Aizdomīgi bija tie 2 plikie, kas peldējās okeānā, bet es tiešām ceru, ka tā nav viena no nūdistu pludmalēm.

PS. tāds ieteikums - ja nu gadījumā Latvijas presē arī nonāk tulkojums tām 41 lapaspusēm ar šausmām pirms poļu prezidenta lidmašīna krita, nelasiet!!!!! Mums ar Tomku tagad tas pa galvu maisās...:(

Taisnība

Kad dzīvojām pirmo reizi Kiprā, tad mums bija dzīvokļa biedrs lietuvietis Tomas. Mans Tomka uzreizki izteicās, ka gejs. Nu, kā tā var?!! Mēs visi pretī, ko tu te...Nu beidz un izbeidz, vienkārši savādāks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam bija draudzene līdzi, kura ar viņu jau 3 gadus kopā. Pašķīrās gan abi pēc pāris mēnešiem. Lietuvietis Tomas mūs krietni pārbiedēja, jo sāka uzvesties ļoti depresīvi. Viņam apkārt bija visādi kipriotu jaunieši, kas man un Ancei pat uzmanību nepievērsa. Var jau teikt-sadomājušās, bet tie, kas zin Kipras nācijas vīriešus, sapratīs. :) Un Tomas (lietuvietis) mums jautāja:

- Nesaprotu. Viņi man visu laiku visu ko pērk un es neko nesaprotu, kāpēc. Kad es gribu, ko nopirkt, tā neļauj.

Beigās viņš ņēma un uz mums apvainojās par kaut ko un pazuda- tālu, tālu. Tā arī vairāk nesatikām. No kolēģiem gan uzzinājām, ka darbā ierodas- tā kā viss kārtībā.

Nesen uzzināju no veca lietuvieša drauga, ka Tomas dejojot Rīgā klubā. Pats arī biežs viesis.

Un tad vakar es uzzināju, ko vēl...Ance-meitene, kas ar mums bija Kiprā, sāka skatīt kasjauns.lv lapu un uzgāja mūsu Tomasu starp 6 top Baltijas gejiem. Manam Tomkam izrādījusies taisnība. Jau atkal. Kā mani tas biedē. :D