Skrējiens

Vakar nenormālīgi lija. Sacēlās tāda vētra, ka vai bļavuj, bet dzirdēt nevari. Tomēr cītīgi atspērusies strādāju. Uzvilku savu dzelteno pufaiciņu un mapi iebāzusi uz vēdera turpināju strādāt. Katru reizi pieejot pie durvīm, velku visu ārā. Viss kļūst tik mitrs, ka tinte jau sāk izplūst un bukletus ar negribas īsti dot tādus slapjus. Bet es turpinu, kaut kedas jau sāk žļurkstēt. Artiņa jau nedēļu kā biku apslimusi un no rīta uzvilkusi slapjas kurpītes un sapucējusies strādāja pa Bey. Tāda pati atbrauca uz Coquitlam priekšpilsētu. AAA, jā, viņai bija viens ierocis- lietussargs. Kādreiz drošvien varen iespaidīgs, bet nu tagad izskatās jau, ka nav nekādas vērtības. Spītīgi viņa ar vienu roku tur kladi, ar otru stutē lietussargu augšā, kurš labākā gadījumā atrodas tieši tādā stāvoklī, kā varat redzēt bildē. Uz maniem super gudriem ieteikumiem par Artiņas iepirkšanos kāri un daudzajām lietiņām, kas sapirktas, bet lietussardziņš šādā paskatā man jau mēnesi cilpo apkārt, viņa tikai klepo. (nez vai tiešām slima vai negrib dzirdēt mani). Un Kājiņās ātri izmirkst un balstiņa kļūst īdzīgāka un jau lūdzoša....Piekritu pēc 2 h darba doties uz kādu kafeijnīcu. Tā patālu sanāca, bet apmēram tur, kur pēc 2 h mums būtu jāsatiek menedžeris. Ielīdām stūrī un vērojām durvis. Pēc 45 min un apēstas sviestmaizes saprotam, ka ir garlaicīgi un uzspēlēsim kartupeļus. Sazīmējām skaisti...un te man atnāk īsziņa: Kur esat meitenes? Gribu jums visu jau tagad atdot, lai pēc darba nav jātiekas. Menedžeris. Visu sametam somā.Rašamies pa sētas durvīm ārā, skrējienā aizsūtam, kur apmēram esam...jožam. Un pat slapjās kājiņas vairs nesalst un neviens vairs nepīkst, ka grib cimdiņus. Jožam. Tādas aizelsušās stāvam pie stūra un sākam tēlot, ka ejam mājās iekšā. Piebrauc menedžeri - un ne jau ar to mašīnu, kuru mēs vaktējām - citu!!! Viņi vai nu tēlo, vai neko nav pamanījuši. Mēs tāpat. Mums ir aizdomas, ka viņi šmaucas un grib ātrāk mājās. Tik atklāti, bet mums jāturpina melot, ka strādājam. Sākam iet uz mājām un atklājam, ka šito ielu jau apstaigājām. Tas pats nelaimīgais suns uz balkona, kas lietū atstāts...Un velkamies lēnītēm prom un viņi kā nebrauc tā nebrauc prom, bet beigās..HUuuuuu....Bijām tik tuvu iekrišanai....

PS. Artiņa tagad slimo un kartupeļus pabeidzām autobusā, kur es vienos vārtos apspēlēju vājāko. :)

psssss. Izgāzos eksāmenā. :( Mana braukšana esot ekselenta un laba, bet neieraudzīju zīmi uz 30-braucu uz 44. Un nogriezos pa labi ne no autobusa joslas-dimantiņa, bet no mašīnu joslas. Bēdīgi...