Es te mētājos ar frāzēm un teikumiem, kā mēs kā īstenas bandītes izmantojam uzņēmuma labvēlību un šefa labos nodomus, bet kaut kā tas viss nonāca līdz pārdomām. Ceturdien neaizgājām uz darbu, jo Artai ir grūtības strādāt 12 h katru dienu - un kurš gan viņai var pārmest- un es vakar pirmo reizi piedalījos savā Adventure jobā, un precīzāk latviskotajā "Trakajā skrējienā" pa Vankūveras ielām. Forši jau, nekas galīgi jauns jau manā pieredzē tas nav, bet savādāks un kolēģi ar izskatās sakarīgi. :)
Neaizgājām uz darbu un mūsu boss Marks tak sabijies, ka mēs boikotējam darbu, jo pārāk tālu jābrauc uz Surrey dienvidu daļu. Artiņa vēl izteicās, ka prasīs otrā darbā likt maiņu no 6 no rīta, lai tik tiktu uz Surrey. Marks taču ir mums speciāli ielicis darbu Burnaby. Pārējie strādā tur tālumā, bet mums te pat, jo viņam esam vētīgas MĒS!!!
Un mēs abas sēžam ar sagrauztu sirdsapziņu. Kā reliģiskā stāstā - tu tikai dari sliktu un izmanto kāda vājuma, bet viņš tikai labu un labu līdz brīdim, kamēr sliktais salūzt..
Pielika vēl pie algas (jau tā maksāja ļoti labi) un mums nekas cits neatliks kā abām strādāt un savu sirdsapziņu nomierināt.
3 komentāri:
ko darīt,ja sliktais nesalūzt-tomēr gaidīt mūžību līdz salūzīs?
Ieteiktu piedomāt pie angļu vārda "job" lietošanu latviešu tekstā. Cilvēkiem ar nelielām krievu valodas zināšanām šis vārds vienmēr rada mulsumu. Piemēram, kāda darbā iekārtošanās firma Latvijā savai interneta mājas lapai deva it kā pavisam nekaitīgu nosaukumu "job". Tam papildus domeinam tika pievienots nevisai populārais ".net". Lasot šo vārdu salikumus kopā un "j" izrunājot kā pie mums ierasts, īsti nevar saprast ko ar tevi tajā firmā izdarīs :)
JB
nu redz, šito man mamma neiemācīja, tāpēc ilgi domāju, par ko tu runā. :D
Ierakstīt komentāru