Džungļi

Lienam iekšā jo dziļāk brikšņos. Kaut kā jau tās sliedes jāapiet, bet aiz sliedēm atkal brikšņi, atkal purvaine un tikai kalna galā var redzēt pāris mājas. Es pārliecinoši paziņoju Artiņai, ka noteikti zinu, kur mums jāiet, tāpēc nevaru atkāpties. (jo vairāk tāpēc, ka stundu iepriekš mēs skytrainā mazliet izskaidrojāmies pa šo tēmu un viņa apgalvoja, ka es vienmēr zinot, kur jāiet, bet beigās čiks). Un tagad vismaz debespusi es tiešām zinu, kur jāiet, bet nezināju, ka pilsētas vidū var būt nekuriene. Menedžeris tak ar apgalvoja- gājiena attālumā. Gājiena attālumā jau ir, bet cik stundu? Speramies pa sliedes malu un ceram ieraudzīt kādu taciņu. Nav jau tā, ka gribas sākt strādāt, bet jau iepriekšējo dienu mēs nošmaucām 2 h no darba.(mums jāstrādā 4 h) Brienam. Slāpst. Sagurstam. Kāds man blakus sāk čīkstēt. Pierimst. Es sāku čīkstēt un vainot Džastinu-menedžeri. Čīkst atkal kaut kas man blakus.Un tad es ieraugu mazu taciņu aiz sliedēm.

- Ejam?

- Ejam.

Un caur džungļiem lienam iekšā ar mazliet jau cerību kabatā. (ak, cik poētiski:))

Un tad....Mums priekšā kādi 8 acu pāri! Skatās un neko nesaka. No meža pēkšņi izlīdušas 2 freilenes un izskatās tik pat sabijušās. Apmēram kā indiāņi ieraudzījuši baltos cilvēkus. 8 acu pāri apstājušies apkārt savai būdai un uzmanīgi mūs vēro. Pēkšņi neviens nezin, kuru valodu izmantot. Uha uha vai vienkārši žestu? Mēs atkāpjamies.

Beigās es savācos un tomēr tiem 8 bērneļiem, kas taisīja savu štābu džungļos pajautāju, kā šķērsot šo nekurieni. Un vēl 20 min un bijām civilizācijā. :)