Rietumkrasts

Vakar devāmies iekarot Rietumkrastu. Horseshoe bey un Lighthouse park.

Kaut kāda pārspēka rezultātā mēs izkāpām pareizajā vietā un kā vēlāk atklājām - pārspēks mūs nesa pareizā laikā un secībā, jo savādāk nāktos kāpelēt pa kalniem un ļoti sagurst. Kāpelēt tā pat jau sanāk un Tomeks pat izskaitļoja kuru muskuļu grupu mēs īpaši darbinām šajā procesā. Es toties atklāju jaunu un vieglāku veidu, kā kāpt kalnā. Man no staigāšanas un braukāšanas darbiem sanāk pamocīt ceļus un gadās, ka sāp biku. Tāpēc tagad pirms kāpiena kalnā, es izstiepju kāju, pavirzu uz priekšu un tad strādāju tikai ar muguru. Sanāk ātri un nesanāk ceļus piepūlēt. Tomeks gan saka, ka tas neesot labi mugurai, bet kamēr mugura man neko pretīm nerunā, es domāju, ka viss ir kārtībā.

Pārspēka vadīti, izkāpām īstajā vietā, lai tur pat jau nonāktu līdz baltajai milzu klintij, uz kuras var uzkāpt tikai tad, kad ir bēgums.

Man tur bija viena kastīte jāatrod. Jau no komentāriem zināju, ka viens pāris pārāk ilgi gaidījis un meklējis to kastīti, ka uznācis paisums un nācies brist pa ūdeni uz krastu. Mums bija bēgums, mums bija perējoša kanādas zoss, pāris neapmierinātu kaiju un pilnas spraugas ar krabjiem, bet kastīti neatradu.

Un tad man superfix Tomka ieraudzījas jūras lauvu vāļājamies saulītē.

Pa skaisto klinšaino parku nokļuvām atkal tā paša spēka vadīti īstajā vietā. Šeit tiek īpaši uzsvērts labvēlīgais spēks, jo nepareizie spēki parasti liek gaidīt autobusu 29 minūtes, saprast kartē, ka jau 20 min ej nepareizā virzienā un tieši tik pat daudz min nesaprast, kā tas atgadījies.

Nākamo parku arī izskrējām sprigani cauri. Izmantoju to pašu fizikas mehānismu, nelocot ceļus. :)

Nu skaisti te ir. Mums paveicās ieraudzīt milzu pūci, kas aplidoja mūs ar peļuku knābī, bet ar kastītēm galīgi neveicās. Tikai divas. Tādos mežos mans gps lēkā un maldina. :(

Rīt braukšanas eksāmens. Esmu ļoti sabijusies...Ja būtu Eiropa, tad tā, bet tie noteikumi man te nu nav līdz galam skaidri..

ps. bildītes pa labi