Vāciešu punktuālisms

Bija man sāpe, ka nenoskatījos atklāšanu, bet radās solījums, ka noskatīšos noslēgumu. Situācija izvērtās tāda, ka tas izskatījās mazliet nereāli, jo šoreiz man nebija maiņa stadionā un nebija man nekādas uzlīmītes uz caurlaides. Bet, sagadījās tā, ka sastrādājos kopā ar Ms.Herzog no Vācijas. Nu tā sastrādājāmies, tā aizpļāpājāmies, ka ķīniešu Dobie uzraugam sākās izmisums un nezināju, kur mūs sūtīt, lai izšķirtu mūsu pļāpas. Aizsītīja Ms. Herzog banānus grozos kārtot, bet es pa to laiku skatījos, kā Kanāda kļuva par hokeja lielvalsti un aplaimīgākā tauta pasaulē uz kādu laiku. Mums ar vācieti gan bija vienalga. Viņa:

- Mēs laikam esam vienīgā izlase, kas visiem zaudēja

- Nē, vēl bija Latvija

Un mēs tā sadraudzējāmies ar vācieti, ka.... Nu vieglāk laikam saukt vārdā. Tātad vāciete Lusanna....ka negribējās īsti braukt mājās pēc darba un aiziet - mēģinam tikt iekšā noslēguma ceremonijā. Mums vajag uzlīmi. Atcerējos, ka to kaut kur pie ieejas sargs deva. Stadionam ir 2 ieejas. Austrum un Rietum ieeja. Mums ie ieeja tikai un vienīgi no Austrumiem. Ejam. Pie ieejas ieraugam, ka vārti ciet. pieejam pie brīvprātīgā:

- Sakiet, kā mēs tiekam uz darbu Austrum ieejā?

- Tur vairs nedrīkst iet, sportisti pa turieni iet. Prasiet savam menedžerim.

Mazliet noraušamies maliņā un domājam, ko nu. Laikam jāiet mājās un jāskatās televīzijā. Sarunājam, ka ejam vismaz pamēģināt to Rietumieeju. Kartes mums nav, bet eh, tēlosim muļķa ārzemnieces, jo cita plāna mums nav. Ejam. Pie ieejas smaidot paejam garām 3 uzraugiem un tur ieraugam pēdējo brīvprātīgo, kam uzdevums ir pētīt kartes un tās uzlīmes, kuras mums nav. Kājas sastingst, rokas svīst, bet Lusanna jau skrien iekšā... un tieši tajā mirklī pie tā uzrauga pienāk onkulis kaut ko paprasīt un mēs esam iekšā!!! Tālāk kartes pagriežam otrādi un speramies apkārt uz mūsu Austrumbloka pusi, jo šinī pusē mēs nedrīkstam atrasties. Pa ceļam satiekam mūsu menedžerus, kas sveic mūs ar ierašanos darbā, jautā, kā klājas un vai esam gatavas darbam. Tiekam līdz mūsu reģistratūrai. Lusanna;

- Kur mēs varam tās orandžās uzlīmes kartei dabūt? Mēs nebijām, kad dalīja.

- Aizejiet līdz Austrumieejai un tur viens policists dala.

Aizgājām.:

- Mums teica, ka te esot tās uzlīmes. Mēs varam dabūt?

Uzlīmes ir!!!! Nu jau varam brīvi pārvietoties pa teritoriju, bet jautājums ir par menedžeriem. ja viņi mūs ierauga un mēs neesam formā. ieejam mūsu ģērbtuvēs atviklt spriedzi un izlemt, ko darīt. Apsēžamies. Ienāk mana paziņa. Viņa mums izstāsta visu par kartēm, ka mums vēl nepieciešama cita karte, lai atrastos viņas daļā. Tātad tas atkrīt. Viņas ierosināta, mēs nomainam apģērbu pret formas apģērbu. Apakšu slēdz ciet pēc pusstundas un slēgs vaļā pēc 4 h. Jākustās. iekāpjam liftā un esam augšā. Nākamais jautājums ir, kā tikt iekšā un palikt, jo brīvprātīgie uzraugi noteikti brīnīsies, kāpēc nestrādājam. Jāpārģērbjas, bet kur likt drēbes. Un alu. Mans uzdevums. Atceros par Evu. Viņa strādā. Lusanna:

- Kā tu iedomājies viņu atrast divos stāvos ar 20 darba stacijām.

- Jā, bet mums nav izvēles, ejam meklēt.

Pagriežamies apkārt, lai ietu meklēt, bet tur Evucis jau strādā.:) Nekas gan ar to plānu nesanāca, kā sabļaustīšanās un prieks draugu satikt.

Iegājām vienā no mūsu darba vietām. Pienāk menedžeris:

- Meitenes, tikai nesakiet, ka jūs pie manis. Man nav vairāk vietas šeit. Kur jūs strādājat?

- citur

- kur citur?

- kaut kur....- saruna sāk izklausīties neveikla, bet mūs izglābj viena kolēģe ar kuru sākam pļāpāt. Paņemam sulas un dodamies iekšā.

Sēžam hallē uz kāpnēm un vērojam publiku. Visiem ir mantiņas uz krēsliem. Kastītes. Priekšā puika apmāca, ko ar mantiņām darīt. Mums nepacietība. Iekšā esam. Viss ir labi, bet mums nav dāvaniņas. Visi velk ārā, priecājas. Kā bērnudārzā, visus apmāca, ko kad darīt ar mantiņām. Mums joprojām nav. Abas uzmanam katru beņķi, kuru skatītāji ieņem... Un tad sākas šovs. Mēs ātri, ātri uz brīvajām vietām. Ķeram savas kastītes, taisam vaļā. Man baltais svārcis jau mugurā, bet Lusanna izmisumā:

- Ko lai daru, ko lai daru? Es gribu filmēt, bet nav laika saģērbties? Un man nav laika kastīti atvērt!!!

Paķeru viņas kameru un filmēju, lai Lusanna var savest sevi kārtībā šovam. Esam maskētas un varam sākt elpot. Sajūsma ir neaprakstāma. Saukājam sevi par "Ocian 11" un veltam sev visus komplimentus, kas saistās ar gudrību un veiksmi utt... Un mums ir kastīte. Tā priecājamies, bet tad pamanam 6 cilvēkus tuvojamies. Šovs sācies, bet nāk uz mūsu pusi. Sastingums.

- Jūs te strādājat? Mēs arī. Šī ir perfekta vieta, lai iešmauktu noskatīties. Ja nu gadījumā kāds nāk, sekojiet mums. Mums ir plāns B.

Nevajadzēja mums plānu B. Mēs noskatījāmies visu šovu un vēl paņēmām kaimiņkastītes.

Kad viss beidzās, tad domājām. Varbūt iet pierakstīties, ka strādājam. Pilnai laimei vēl samaksātu, ka esam te..

- Zini Lusanna, es zinu, ka ir tāds steriotips par vāciešiem, ka viņi ievēro likumus un viss ir pēc plāna, bet te uzrodies tu....

- Jā, mums vāciešiem patīk organizētība un visam jābūt kārtība....Re, cik veiksmīgi mūsu organizētība nostrādāja.

Un tā laimīgas, smejoties abas nobeidzām vakaru...