Pūderkaralis

Te nu ir karte. 1000 km uz Ziemeļiem, lai nokļūtu pūderī.

Sapakojāmies un devāmies 12 h braucienā. Kanādā nav lielu šoseju, ir ceļi un ātrāk pa 110 nepabrauksi, kaut pēc likuma ārpus pilsētas var tikai braukt ar 80 km/h. Ceļi nav slikti, bet pašauri. Un cauri Britu Kolumbijai ir viens galvenais, kas 2 vietās atzarojās, bet citu ceļu nav. Tom Tom galīgi nav vajadzīgs. Un visi dzīvo gar ceļiem, jo tālāk atrodas tikai meži un kalni, bet ceļu ta nav... Un tam visam vēl piedevām klāt var likt galveno pilsētu, kā Prince George, kas kartē apzīmēta kā lielākā Ziemeļpisēta BC, bet vairāk gan izskatās pēc šķūņu izkārtota, ieskauta ciemata. Es pat teiktu, ka Vandzene izskatās vairāk pēc pilsētas, bet te jau ir tā Kanādas burvība. Un pa ceļam ļoti smuki - upītes un kalni, govis, aitas un pat milzīgs pustuksnesis ar kalniem, kas man Tunisijas Matmatu atgādināja. Ielikšu bildītes labajā malā, kad sanāks laika.

Tātad, sakrāmējāmies un devāmies ceļā. Mani kolēģi Alister un Ian un mana draudzene (Arta). Mašīna bija tā piekrauta, ka 3 nācās sēdēt priekšā. Alistera mašīnā priekšā var sēdēt 3. Centāmies pa nakti gulēt, jo no rīta jau bijām uz kalna. Līdz mirklim, kamēr Alisters vadīja auto, viss bija kārtībā, bet tad šoferi apmainījās un pa miegam sapratu, ka Ians ir pie stūres. Un tad liktenīgais Iana: "O my God!"(Ak, Dievs!) un es biju augšā un aizmigt vairs īsti nevarēju. Šoferi nedrīkst tā vienkārši klaigāt tādus teikumus. It sevišķi braucot gar kraujainu ceļu!

Un tad mēs jau bijām Pūderkalnā. Pateikt, ka tādu pūderi nebiju redzējusi, ir teikt, ka es meloju, bet tie, kas mani zin, saprot, ka neesmu melotāja. Uj!!! Kalnā ir tikai 2 pacēlāji - Kanādiešu stilā - desas žāvētājs un starp kājām plastamsas ielicējs. Viss. Apakšā tikai noma un mūsu hostelis. 1 mazs bārs. Uz kalna kādi 100 cilvēki, bet kad tu tiec augšā, tad.....

Brauc, kur gribi, kaut 3 km pa labi vai kreisi un būs tādi jauki meži un izcirtumi, kur nav neviens NEVIENS braucis, nevienu nesatiksi, pazaudēsi savus draugus, ja nu vienīgi dzeņus satiksi kā manā gadījumā un ērgļus, bet grizliji guļ. Un tā nu mēs tur dzīvojām savā vaļā. Klusumā ar dēli pa mežu un cepumiem kabatā. Un labi, ka cepumus paņēmām, jo Ians kaut kā visu pārtiku aizmirsa Vankūverā......%%%$$$.....Un hostelī mums nebija virtuves, kur ūdeni uzsildīt. Ians bija paņēmis mazo gāzes plītiņu. Iekšā it kā dedzināt nevar- par to sods, bet mums kaut kā piemirsās...Izcēlās lielas liesmas, kas sāka dejot pa paklāju un gandrīz jau paķēra Artiņas brūno segu, bet kaut kā savaldījām to liesmu, tikai sirēnas nesavaldījām ( Es kaut kad nesen rakstīju par sevi un ugunsgrēkiem?)....Zibenīgā ātrumā(neraksturīgi Ianam) viss tika paslēpts, bet durvīs parādījās liels stāvs - komendante. Un tad Iana runa:

- Piedodiet, esmu idiots. Rādīju meitenēm triku ar degošu papīru.... piedošanu, piedošanu....bla bla.

Komendante neko tā arī nesaprata, jo dūmi tak ne pēc kā nesmaržoja. Bet kur ir papīrs? Tur jau arī ir tas triks - papīra tak nav vairs.

Izlēmām sildīt tās zupas augšā kalnā pēc pēdējās uzbraukšanas. Tikai.... Pēdējā braucienā uzbraucām mēs 3, bet Ians kā nebija, tā nebija. Gaidījām pacēlāja augšā. Vienu brīdi jau parādījās cerība, ka brauc, jo lifts tika apstādināts un par cik viņš vienreiz novēlās no lifta pēc tam, kad es nobļāvos:

- Ian, palikuši tikai 10 m, tu to vari!!!

- Ko? - un Ians nokrita......- tad turpmāko laiku mēs viņu saucām par kritēju...

Bet viņš neparādījās. Viņam bija gatavs stāsts par to, kā plecu apdauzījis un mēs viņam atkal piedevām. Mums joprojām patīk Ians.

Sestdienas vakarā vienīgajā bārā bija paredzēts St. Patrik dienas svinības, kad visi ietērpjas zaļā. Nolēmām nosnausties. Plkst.9 puikas nāca mūs modināt. Izkustināja mūs un deva mums laiku saposties. Pēc 15 min atgriezās, lai paziņotu, ka bārs ir jau ciet. Nav te nekāds Apres Ski.

Nācās atvērt logu un ar striķīti vilkt augšā alu. Mans lepnums. Ledusskapja nav, bet istabiņā pirts. Striķītī iekāru alu un nolaidu sniegā. Esmu patiesi lepna. Tikai jāuzmana striķīša gals, jo, ja Arta ver durvis ciet un es tajā laikā veru logu vaļā, tad sanāk, ka es pazaudēju striķīša galu un nākas sodīties..%%%$$$

Ceļojums bija milzīgi foršs un lēts. Es par visu kopā ar liftiem, dzīvošanu un benzīnu samaksāju 200 dolārus, kas ir apmēram 80 lati. Un par benzīnu runājot...Vankūverā tas maksā 1.102 dolāri, bet ārpus pilsētas 99 centi, kas ir 46 santīmi.