Slinkums paķēris mani aiz kājas un rausta. Ārā spīd saulīte un ķirši balti un rozā zied. Narcises jau gandrīz noziedējušas, pienenes arī. Tā spīd viss, ka es kļūstu vaļīga. Negribu neko, negribu šito un to. Jau Olimpiādes laikā mani paņēma tāds slinkums, ka es nu nekādi nespēju iziet ielās pie Supermena. Strādāju labāk parastu darbu ar parastu algu nevis sevi mazliet piespiedu uz kaut ko vairāk. Nu tā negribēju. Tā slinkums mani purināja, ka beigās vēl saslimu..Un tad, kad pēdējā dienā noslēguma ceremonijā atveseļojos, es neaizgāju mīties, bet izdomāju citus nedarbus. Luzanna to visu smuki sapakoja un nopublicēja Faceebook. Par to mans galvenais menedžeris izteicās, ka esot redzējis divas meitenes vērojot pasākumu no lieliskām vietām. Es viņam piekrītu. :0 neaitlaida. Pats ielīda Kanādas un Amerikas hokejspēlē, kur citi tūkstošus maksāja...
Šodien saprotu, ka slinkums ir jāravē!! Iestājos draugiem.lv fermas spēlē un sapratu, ka ir jārok. Nekas nenotiek, ja pienenes nerok un sēklas nepērk, tāpēc šodien eju pie Supermena naktī un turpinu audzināt savus Štefijas Grāfas (kā izteicās Tomiks) kāju muskuļus.
3 komentāri:
vai tad naktī arī braucat?organisms zina,kad viņam jāslinko,kad jāstrādā
Ferma ir slimība, bet ja no tā gūst kādu vērtīgu mācību varbūt arī ir jēga spēlēt. Galvenais ne tikai gūt to mācību, bet arī pielietot.
Darbs jau principā ir pa nakti.:) Nu re, šodien nostrādāju bez apstājas 19 h. Eju gulēt...
Ierakstīt komentāru