Sapnis

- Mēs vakar apspriedāmies un balsojām par to, kas paliek mūsu kafejnīcā, kas nē, jo savādāk jūs esat par daudz un sāksiet iet projām. Un diemžēl mēs izlēmām Jūs Ieva nepaturēt. Atzvanīsim, kad varat nākt pēc čeka.

Sēžu tramvajā un esmu šokā. Biju taču galvenajā trijniekā. Stafs bija jauns un drebošām rokām cēla krūzītes un man bija tāda sajūta, ka baidās pīkstēt. Man lika visus mācīt un izturējās godam un nekas par šito neliecināja. Kad esmu attapusies no pirmā šoka, nolemju aizrakstīt Lenkai- čehietei, kas vēl ir atlaists.

Vakarā, kad braucu ar riteni, man atzvana Lenka. Pirmkārt, viņai ir lielas grūtības saprast, ko es viņai prasu, otrkārt, viņas angļu valoda ir tik bēdīga, ka man nākas klausīties viņā 5 min, līdz es saprotu, ka vienīgā, kas ir atlaista, esmu es.

Vēl lielākā šokā izlemju noskaidrot, kas īsti ar mani ir ne tā, ka esmu atlaista. Tā teikt - nākotnei. Dodos uz kafejnīcu un priekšā redzu viņu sanāksmi.

- Sveiki visiem. Nolēmu jūs apciemot. Hej, un tu būtu tā mana aizvietotāja? Tevi gan neesmu redzējusi,- saku, ieraugot jauno meiteni.

Visi sēž un klusē. Alam, galvenajam bosam, tāds neveikls smaidiņš. Laikam īsti nevar saprast, ko no manis sagaidīt. Pieeju pie viņa.

- Ja nopietni, tad es labprāt tiešām uzzinātu, par ko mani atlaida. Es dzirdēju viedokli, ka nācās dažus atlaist, bet izrādās tikai mani atlaida.

- Tu biji pārāk droša. Nākotnē tas varētu radīt problēmas.

- Un tas ir viss? Tad kāpēc to nevarēja pateikt uzreiz. Kapēc jūsu menedžeris Brett zvana man un saka par kaut kādu balsošanu un pāris locekļu atlaišanu, ja tā esmu tikai es. Brett var tač cienīt vismaz cilvēku un nemelot viņam.

Brett skatās uz mani un man ir tāda sajūta ka ar skatienu viņš ir gatavs mani iznīcināt.

- Labi, lai jums veicās!. - un eju prom.

Tāds ir mans sapnis šonakt, bet tas viss ir rezultāts tam, ka pirmās 3 rindkopas notika patiesībā.