Lāčplēša diena

Vakardien agri jo agri uzāvām ūziņas kājās, lai dotos uz centru darba medībās. Tikai viena lieta. Sapratām to tikai centrā. Viņiem 11. novembris ir svētki. Veterānu diena. Visi staigā piespraustām magonēm un piemin kara laikā kritušos pāris Kanādiešus. Būvē vēsturi. Un viss bija ciet. Nācās doties mājās, pukoties un mazliet nosnausties.

Pamodos un izdomāju, ka dodos beidzot apciemot draugus, jo Evucis un Artiņš jau sen kā aicina un aicina. Tomku atstāju mājās, jo viņš bija tik 1 h čučējis (gatavojies darba meklēšanas dienai, kura izgāzās). Pa ceļam pie pieturas izdomāju, ka vajag 1 alu. Tik sen neesmu dzērusi alu- VAJAG! Un alus te padārgs un tikai speciālos veikalos. Piedevām prasa uzrādīt 2 apliecības -pasi un vadītājapliecību (kura vēl joprojām ir pie tantes). Jautāju puikam, vai dos bez. Jā, jā, došot. Kamēr izurbos cauri buņžiņām, noskaidroju, ko var ņemt pa vienam, ko kastītē, saprotu, ka autobus tūlīt būs. Pieeju pie kases, iedodu naudiņu....Un tālāk viss kā trillerī..

Redzu - autobuss brauc. Es saku, ka, lai ātri, autobuss atbraucis. Puika pārjautā, ko lūdzu..Pēc 10 sekundēm saprot, ka gribu, lai viņš skaita ātrāk. Tā, atlikums man ir rokā. Kā tikt ārā no veikala?

Ķēdes un ejas. Lienu pa apakšu, no turienes, kur ienācu. Izlienu. Stumju durvis- nestumjās. Tik no otras puses var atvēr. Lecu pāri barjerai un ārā pa durvīm. Alus turziņā vienā rokā, autovaditāja mācība grāma otrā un jonī uz pieturu. Autobuss gabalā. 20 min jāgaida. Labi, ka man ir tā grāmata. Izlasīju.

Pie viņiem bija forši. Izsmējāmies, izpļāpājāmies, izēdāmies siermaizes, izpīpējām ūdenspīpi, izdzēru alu, izdzēru, ko tur Evucis vēl ielēja, izāzējāmies, izturējāmies forši, izrunājāmies ar Kici pa skype un beidzās visi iz... un devos mājās.

Mājās atradu savu Tomku vērojot kompī akvāriju.