Velkoms

Nu pārkāpu sev pāri. rakstīju Velkom 2 h un beigās nekas nesanāca. Tagad, mazliet par to, kas bija pirms Mājas.

1. nenormāls pārgurums

2.Mošanās 3

naktī un neaizmigšana

3.Staigāšana un formalitāšu kārtošana.

Dzīvojām pie 2 latv.meitenēm un te pat pirmajā dienā bija forš pārtijs. Meiteņu sālsmaize. Bija 2 cauchsurferi no Spānijas - labie puikas- aizbrauca

ceļot pa kanādu ar teltīm. un daudz visādu cilvēku un cilvēciņu.

Man te ļoti patīk. Daba ir vienkārši!!!

Vairāk te bildēs. Apsolu ielikt draugos kādu bildīti ar. :)

Kā jau zivju valstī, dažai īpaš gods pašā centrā....

Šeit saruna ar jenotiem.

Un te es izklaidējos

ceļā uz Stenly

Park.

Te mans Tomka atradis savu spelmantiņu. Sushi zāli.

Un vēl te ir tāda maza aizspogulijā. pastaigā pa ielām un visur smaržo pēc Māra un Huāna. Ja dziļi paelposi, arī nonāksi aizspogulijā.

Tad vēl pēc JB pieprasījuma, lasītāju lūgumiem- atbildes uz dažiem jautājumiem.

Visus drošvien nomoca galvenais jautājums par policistu formām. Nē, nestaigā viņi sarkanās formās. Otrs jautājums bija, vai mūs latviešus mīl. Kā var nemīlēt? Mīl, nekož, nesit. Mīl.

Bet diemžēl pagaidām man nav nekādas informācijas par kļuškām.:(

Un tā dārgie, rakstiet, jautājiet. Atbildēšu uz labākajiem jautājumiem un interesējošām problēmām. :)

Mājas

IR!!! :) No paša rīta skrējām un meklējām. Izlavierējām caur daudzām adresēm un zvanījām agri jo agri. Ielecām autobusā. Vadītājs indietis ar turbīnu uz galvas. Visiem, kas kāpj ārā, uzsauc :”Have a nice day!!!” (Lai jauka diena) un pastarpus pļāpā ar mums. Tik ļoti aizrāvās, ka uzsauca „have a nice day!”pieturā, kurā neviens neizkāpa. Pašam jautri un mute smaida. Dzīvoklis bija labs, tikai paša rukša nebija mājās. Ruksis bija atstājis mazu taciņu dzīvoklī, laikam pats pa to pārvietojas un iestaigājis, jo uz sāniem nebija, kur soli spert. Žēl, ka nesatikām. Gribējās redzēt īstu kanādiešu cūku.

Otrs dzīvoklis bija vakarā. Pirms tam gan pamatīgi izmirkām (es izmirku, jo Tomas tik ļoti par kaut ko sadusmojās, ka lietussarga maliņa man iesprūda aiz jakas un viss slapjums starp lāpstiņām). Tādi sarūguši beigās ieradāmies pagraba apskatē. 3 meksikāņi nav kanādiešu cūka, bet smaržoja gan tā jocīgi. Tomas piezvanīja vēl vienam dzīvoklim, par kuru viņš labi jutās „feel good”. Uzstājām, ka gribam redzēt un viss. Džeks pirms tam mums neatzvanīja, bet mēs neatlaidīgi tuvojāmies vietai. Ķīniete ar savu dēlu izīrē mēbelētu pagrabstāvu. Tiešām jauku mīlīgu, jauniem paklājiem, kamīnu, kabeļtelevīziju, internetu, logiem. Un nekādi līgumi. Cik gribi, dzīvo. Tad nu izmantojām visu šarmu, smaidījām, jokojām. Es uzliku naudu uz galda, ja nu gadījumā viņi negrib mūs, bet naudai vajadzētu iedarboties. Un mēs dabūjām!!! Ķīnieši tā atplauka, ka beigās mums vēl iedeva lietussargu. Nostrādāja arī tas, ka ķīnietim, ak, jā, vārdā ir John May, arī ir alerģija no kaķiem un snowo pa kalniem.:) Eh, mums ir, kur dzīvot!!! Un ļoti tuvi centram un ļoti tuvi Artiņai, Evucim un Valdim!!! :)

8080 km pārvietojums

Šķērsot šito maģisko bezgalības skaitli nemaz nav tik viegli. Kamēr sacepu pīrāgus, nomierināju mājnieku asaru plūdus un izrunājām, kas notiek ar Antonu, tikmēr vien jau spēks tiek patērēts pietiekami un ja vēl šī ir mana topošā garākā diena! 32 h –oficiāli un tāds mazs pārbrauciens pagātnē, vai vismaz mēģinājums apturēt laiku. Sanāk, ka izlidojām 15:00 no Frankfurtes (Eirāzijas kontinents) un 16:30 ielidojām Vankūverā(Ziemeļamerikas). Bet patiesībā sanāk 10 h. (to par kontinentiem labāk pieminēt, jo kad vakar spriedām, ko tik lēti biļetes dabūjām, tad nodomājām, ka varbūt plašajā Krievijā ir kāda Vankūvera)
AA..Antons. mēs nospriedām, ka nav īsti no inteleģentajiem putniem, grūtības sagādā tikt ārā no būra, lai palidinātos un vēl šis tas. Par iemeslu varētu būt pārāk ilgā gulēšana tieši dzeramtrauka tuvumā. Problēmas ar dzeršanu. Lai nu kā, bet ceru, ka Karolaina to ņems savos spārnos (vai paspārnē).......un tad mājās uzliku telefonā GPS un noteicu, ka Bird Rd(Putnu iela- kā jau teicu –ar putniem mums viss kārtībā :)) mūsu Vankūveras jumts ir tieši 8080 km pa taisno noPszczew. Un ja sākumā nenomaina Austrumu loku ar Rietumu, tad šis attālums sanāk Kulumpurs. Nu un šitas maģiskais 8080, kas varētu tā kā simbolizēt bezgalību, lika par sevi manīt.
PS. Tomas domā, ka tas, ka iepriekšējā vakarā Leons noķēra 1.88 kg lielu līdaku ar te iederas un simbolizē bezgalību. Lai jau. Es viņam apsolīju, ka tā domāšu.
Un ko tad šis 8080 mums nodarīja?Izbraucam no mājām un 20 km no Pszczew gribam uztankot benzīnu. Še tev-podziņa ieklemmējusies. Bāku nevaram attaisīt. Laiks līdz Berlīnes lidostai krasi rūk, bet vāciņš nekustas. Ar visādiem skrūvgriežiem ķimerējamies un krāmējamies, kamēr nolemjam neveltīt laiku tam, bet skriet atpakaļ pēc otras mašīnas- Bet tai nav tehniskā!!! Pa ceļam plāns tiek mainīts un Pszczewā izskrien Ādams ar ļoti lielu skrūvgriezi un ar „cik gan tāds vāciņš varētu maksāt” vāciņš tiek atvērts un vesels, nekas nav jālabo. Tātad nobraucām 40 km pēc lielāka skrūvgrieža, ko varējām arī tur pat Shell dabūt.
Esam atpakaļ tajā pašā benzīntankā. Laika nav, bet Goša ir izlēmusi pludot un visa viņas puse ir slapja. Ahā... 3 min un lieta skaidra, jo ne no šā, ne no tā lodziņš sāk pats virināties un aizvērt nevaram. Operatīvi sausinam stiklu un aizlīmējam ar skoču. Un cauri miglai cenšamies pieveikt tos 8080 km.
Iebraucam lidostā, bet nav tā, ka būtu daudz laika. man ir plāns lekt ārā un skriet skatīt, kur jāskrien, bet tas jādara caur Gošas pusi-manējai durvis neveras. Durvis nevaru atvērt. Pāris sekundes un atceramies par skoču. Lieta atrisināta.
Reiss paātrināts par 30 min. Labi, ka paspējām. Lufthans jūtas tik vainīgs, ka meitene apjukumā aizmirst nosvērt koferus. Tikai iznāk ārā uzlīmēt lentas. Tā arī nezinām, cik kg atvedām sev līdz. Tikai mani vēl savāc policija, lai aizietu datoru nopētīt. Stulbi pajokoju, ka es ar ceru, ka nesprāgs, jo labs dators. Kaut kādu smaidu tante izdabū un varam laimīgi lidot uz Frankfurti.
........ 30 min lidmašīna riņķo gar lidostu, jo miglas dēļ nevar nosēsties. Tādi bezgalīgi tie apļi atkal.:) Bet nu migla bija „uj”- par 10 m tālāk neredz neko. Mums ir 4 h. Izlemju izņemt EUR no kartes. Viens bankomāts nedod neko, saka, lai zvanot savai bankai. Atstāju Tomku rejam par mantām un dodos meklēt otru. Atrodu, izņemu naudu un uz info dēļa pamanu uzrakstu „Split..Un tad sāku domāt, kur es zinu šo te vārdu. Biku aizdomājos un man priekšā atvērās slīdošās durvis, es kā rūdīts viramo durvju iekšā gājējs arī speru 2 soļus uz priekšu. Un tad es attopos. Split bija Horvātijā un esmu kādus 20 m pa tālu aizgājusi. Tomas bija aiz tās sienas. Es griežos apkārt un...Sargi sāk nelabi kliegt, saka, ka nevaru iet atpakaļ (redzēja, ka tikko ienācu) un lai eju pie citām tantēm. Es eju. Sākumā mierīgi, jo vēl neko nesapratu. Tante saka, ka nedrīkst laist mani bez Boarding pases un policijas caurskates, lai eju pa jaunam taisu Boarding. Es eju, bet tad saprotu, ka man nav nekā cita līdz kā visa karte un nevaru to izdarīt. Eju atpakaļ. Lūdzos! Uzstāju! Nedarbojas. Vāciešu dzelžainie likumi. Es saku, lai atnāk līdzi līdz Tomasam. Nedarbojas. Nedrīkst un viss. Es mēģināju iešmaukt atpakaļ, bet biku sabijos lodi dabūt kaut kur, kur trāpa un tad nu ķēros pie slapjā sieviešu likuma. Ar tām tantēm tas nedarbojās, bet onka bija gatavs iet un meklēt Tomku, tikai nevar īsti viņa uzvārdu izrunāt. Tantes beigās viņu aizsūtīja prom un sāka domāt, ko darīt. Pagāja 20 min. Tad nu 2 policistu eskorta pavadībā gāju iekšā meklēt Tomasu. Man bija bail, ka viņš būs aizgājis mani meklēt, bet atcerējos „palikt pie plāna likuma” un labi, ka Tomeks ar to bija atcerējies, jo stāvēja un gaidīja satraucies. Bet es nācu divu ar automātiem apkrāvušos vīru eskorta pavadībā. Tā mēs pieveicām 300 km. Pašlaik esam virs Grinlandes un rakstu šo. Un te Grinlandes foto. Lidojums ir labs. Ierauudzījām lidostā daudz, daudz krievu un nospriedām, ka laikam tiešām Vankūvera ir Krievijā. Tie ir kādi 100 krievu sportisti. Dažus es pēc sejām atpazīstu, bet Man liekas, ka Miņins ir jābrīdina, ka krievi brauc iemēģināt Vankūveras trasi!

Un te Kanādas Ziemeļplašumi.
.... Nobeigumā. Vankūvera no augšas izskatījās tik mīlīga un mums bija tikai pozitīvas sajūtas. :) Lidostā ātri izgājām imigrācijas procesu. Ātri tikām aizsūtīti uz vetniāro pārbaudi, ātri mani pīrādziņi tika konfiscēti ( 2 gan paķērām apēst tupat) un kārtībā. Evucias ar Valdi bija atbraukuši mūs sagaidīt. To es uzzināju vēlāk, ieslēdzot telefonu pēc 3 h. 10 min taxī un bijām pie mūsu meitenēm dzīvoklī. 8080 km pieveikti.

Pēdējais ieraksts Polijā

Nu tā, laikam jau man vairs laika nebūs te rakstīt un nākamais sanāks Vankūverā. Vēl gan īsti nav skaidrs par vietu, kur piemetīsimies sākumā, bet mammu nesatraucies, sausiņi ir sapakoti, žāvēta gaļiņa un ādiņas, ko pazelēt arī ir līdzi, tā kā neuztraucies. Kā teica Artiņa, tad Vankūverā ir laba ielu zupu virtuve. :)

Sapakoju visus koferus un sakārtoju datorus. Kārtojot datorus, man radās jautājums. Cik sver 1 bits? Visam, kam piemīt enerģija vai informācija, taču ir kaut ko jāsver. Tad nu dzēsu ārā visus nevajadzīgos folderus, lai vieglāks dators. Varbūt, ka kāds zin atbildi uz šo jautājumu? Nesen noskatījos 1 filmu: 21 grams. Baigi labā, un tur teica, ka cilvēkam nomirstot, viņš kļūst par 21 g vieglāks. Ok. Tātad, cik sver 1 bits?
Par pašas svaru ar, šitā krāmējot un domājot, esmu kaut kur pazaudējusi 4 kg. Domāju, ka man nebūs laika meklēt un braukšu bez. Gan jau Sofija zinās, ko ar viņiem darīt. :)
Gala rezultāts ir redzams. Tie ir mūsu koferi (varbūt vienīgi makšķere vēl būs iepakota „Caution” lentē).

Mums ar Tomku ir tāda maza vārdu pārmaiņa, kuram ir sliktāka atmiņa. Viņam, manuprāt, bieži vispār nav izpratne par laika ritējumu un stundām, dienām, pat gadiem. Pie visa tā, viņš saka, ka patiesībā es neatceros. Es to izskaidroju tā, ka Tomeks vienkārši aizmirst to, ko es atceros un tad sanāk, ka viņš domā, ka es esmu aizmirsusi. Bet, lai būtu drošāk, es te nopublicēju bildi „es un koferi”, lai gadījumā viņš neaizmirst šito visu savākt no lidosta. Ja Jūs redzat šo te kaut kur vazājoties, tad noteikti rakstiet kādam no maniem radiniekiem, lai savāc. Un te būs otra bilde ar cepuri, jo nevar jau zināt, vai man būs cepure tajā brīdī vai nē.


Par to, vai es uztraucos, kā būs Vankūverā. Visi sākumi ir sarežģīti un pārsteidzoši. Vai baidos, ka nesanāks? Uj, vienmēr ir vēl viena izeja dzīvē- alkoholisms. :) (Mammu, te tiek jokots!!!!!)

Vēl tikai viens mazs padoms tiem, kas ceļo cauri poļu zemei un nākas komunicēt poļu valodā. Domājiet, ka līdzīga krievu valodai? :) te tikai maza vārdnīciņa:

Uroda – skaistums
Zapomnieč – aizmirst
Stroič – uzpost
Celovač – tēmēt
Drug – otrs
Ekler – rāvējslēdzējs
Gardzič – nicināt
Bez – ceriņi
Čista – tīrais degvīns
Balvan – elks

Un atcerieties, vai pastāstiet Latvijā dzīvojošiem Rekšiem, ka suņi šeit saka : Hov Hov nevis Vau Vau.

Un ja kāds grib, ko poļu versiju šaursliežudzelzceļam:

„Hšoušč bžmi tšcinie v tžebžeščinie a tšebrščin z tego slinie”.


PS. veltijums JB ir iegravets uz viena no kofera :)

Salmu maiss

Vienīgais, kas man te Polijas jogā nepatīk, tas ir darbs pāros. Laikam man latviešu mentalitāte vēl tomēr sēž kaut kur. Un vēl tā sajūta, kurš tev šodien trāpīsies un mana neveiklā izlikšanās, ka runāju un saprotu poliski. Tad parasti seko jautājums, no kurienes esmu utt. Un pēc tam es tieku pētīta un tāda Zoo sajūta. Vakardien man tika diezgan paliela tante. Es rakstu paliela, domāju - Paliela. Bija uzdevums vienam ieņemt zemo kaut kādu asanu, bet otrs uzguļas virsū. Nu kaut kā jau es noturējos. Biju maksimāli pieplakusi zemei un „izelpoju smagumu ārā”. :) Un tad nāca mana kārta uzgulties. Tajā visā procesā, kad rāpos augšā un centos norāpties, lai nenokristu vismaz pārāk sāpīgi, man kaut ko atgādināja. Kādu traumu no bērnības. Var jau būt, ka ne traumu, bet ļoti spilgtu momentu no manas bērnības, un ja jau to vēl atceros, tad tas varbūt mani tomēr ir iespaidojis. Centīšos atainot ar 9 gadīga bērna acīm.
Mana mamma tajā laikā bija ieņēmusi prātā veselīgu dzīvesveidu. Un āderes ļoti neiederas veselīgā dzīvesveidā. Visiem ir pazīstams kāds klūgu vīrs un jebkuram klūgu vīram ir kāds noderīgs padoms. Nu un es atceros sevi stāvot istabā un vērojam lielos salmu maisus, ko mamma veiksmīgi bija pašūdinājusi un piebāzusi ar salmiem, lai ādere neietu cauri mums ejot guļot. Vienvietīgie maisi mums ar brāli bija diezgan viegli iekarojami un ieguļami, bet tas skats, kad mūsu vecāki mēģināja uzrausties divguļamā maisa augšā man nāks līdzi vienmēr. Mammu tā ir bijusi līdz šim tava visģeniālākā doma. Un es no tā iemācījos vienu vērtīgu domu: labai veselībai nekas nav šķērslis. :)

Svariņi

Biju lidojumā starp Rīgu un Vankūveru, bet atcerējos, ka Tomasa pasi biju iepakojusi savā koferī un nodevusi bagāžā. Centos visu laiku viņu sazvanīt. Kad beidzot sazvanīju un izstāstīju, ko esmu izdarījusi, tad man telefonā iestājās viens liels Pīīī!!!!!!....... Kā lai normāli izguļas, ja pa nakti jārisina šādi ekstrēmi gadījumi?..
Man atkal jāraksta par zivīm. Par Kanādu es vēl nevaru rakstīt, citādi naktī atkal risināšu kādu sasāpējušu jautājumu. Ar putniem mums viss kārtībā. Sēnes neaug, bet zivis ir. Nerakstīšu sīkumos, bet Tomas 20 min laikā atnesa mājās 5 kg asarīšu. 3 lielākas par 1 kg.

Bet stāsts šoreiz ir par ko citu. Lai aizsūtītu bildi uz Wiedkarz Polski (Polijas makšķernieks), ir jābūt precīziem svariem. Un mums radās ideja pārbaudīt uz veikala svariem. Lēnā gaitā devāmies ar asarīti maisiņā pa galvenās ielas veikaliņiem. Lēni, jo bija svarīgi, lai visi redz, ka Tomasam ir Tāds asarītis un arī tāpēc, ka beidzot silta diena. Nekur tālu jau ar nebija jāiet. Varētu teikt, ka dzīvojam tieši pašā pilsētas centra punktā. Atver logu un esi pašā epicentrā. Ziniet, cik tālu mums ir līdz autobusa pieturai? 1 solis. Atver durvis, un lēcienā vari ielēkt autobusā, pat neuzkāpjot uz asfalta. Te bildee tas dzeltenais aplitis.(mammu vari uzklikshjinat uz bildes ar bultinju).

Ir arī vēl viens plus šajā lietā. No rītiem mums nav jāatver avīze ar vietējiem jaunumiem, mums ir folklora pie logiem. Cilvēki gaida autobusu un pārspriež pilsēteles dzīvi. Zinām, kur lētāki tomāti, ko Andžejs sadarījis, zinām, kāpēc nav tā kā agrāk un kas kuram sāp utt.
Nu, lūk, tātad lēni soļojam pa Rynek (Rātslaukums) teritoriju. Iestaigājām 6 veikalos un nosvērām zivi. HMMM!!! Katrā vietā cits iznākums. Zive krasi mainīja savu svaru 200 g robežās! Tagad zinām, kur iet pirkt gaļu, kur dārzeņus, kur svērt zivis, lai rekords lielāks. :)

Iepazīšanās

Jau kādu laiku cītīgi meklējām piemērotu kandidātu kanārītei. Viņai jau 3 gadiņi un puikam vajag arī 3. Tad vēl gribējām ar cepuru un labu dziedātāju- tādu kā Matjuš. To sugu sauc „vācu cekulis ” vtml. Grūti tādu dabūt. Vācijā ir, bet par tālu. Apzvanījām tuvākos putnu kopjus un nekā, bet Karolaina to laiku tik skumst.. Nav jau viegli viņai, otra neizdevusies laulība, savas prasības jau radušās, priekšstati par būra dzīvi. Pēc ilgiem pētījumiem un meklējumiem izlēmām paņemt oraņdžo putna puiku. Cekula nav, bet saimnieks labi kopis. Vedām viņu mājās. Joka pēc ieteicu, lai sauc par Antonu. Visādi izmēģinājušies apiet Antonu, saprata, ka jau pierasts pie Antona un Antons palika Antons. :) Nu un putniņš piebrauca. Atveram kastīti. Karolaina sauc:
- ej, kas te? Kas te? Kas ir? Kas notiek?
Antons klusē. Sastindzis.
- varbūt kurls?, - prasa Sofija. Man jau uznāk bažas: ja jau kurls, tad nepiemitīs muzikālā dzirde un nedziedās. :(
Paiet pāris minūtes, 4 acu pāri vēro notiekošo. Nekas nenotiek. Viens no acu pāriem pieiet pie kastes un izber Antonu Karolainas būrīti. Klusums. Sastingums. Karolaina domā- Tā, būtu brūns ar dzeltenu vēderu, tad skaidrs, vīrietis, bet...Oraņžš???....!!!
- Ej, kas tu esi?
- Antons. Tā mani sauca. Un tu? Kas esi tu?...Ej, tu esi skuķis!!! Wow, kas par būri!!!! Zaļais ēdiens, graudi, ūdens. Wow!!!,.....lecam, lecam, lidojam!!!
- Ej, mierīgāk. Pagaidām tas vēl mans būris, ok? Esmu Karolaina. Šis te ir dzeramtrauks, lūdzu, ievēro tīrību. Piemenekļa mums te nav, kur aizlidot, bet toties tur tajā stūrī, cūkojies, cik gribi. Te ir graudiņi. Vari ēst, te visa kā ir pietiekoša.
Paiet kādas 5 min, kuru laikā Karolaina cītīgi sēž un pēta Antonu lēkājam pa zariņiem ap graudiņiem. Pielido pie viņa:
- Klausies, nebūšu cimperlīga. Esam tikai divi vien un neesmu nekāda jaunā. Tu esi vecis, es skaista izsmalcināta būtne, dzīvojam kopā būrī un nekādas dalīšanas.
Un abi reizē aizlidoja līdz stūrim un kopā sāka grauzt ābolu.

Sēdēju un domāju. Re, kur putnu lēdijas ar mācās no kļūdām. Matjušu Karolaina trenkāja un nekad neļāva viņam ēst ar viņu kopā. Vienmēr visu, ko gribēja, dabūja, dzenāja to savu vīrieti. Un tad pēkšņi vīrietis aizgāja....Tagad viņa ir mācījusies. Lai laimīga kopā dzīvošana!!

Operācija

Tomasam bija jātaisa kājai griezums. Kaut kas bija ieperinājies uz kreisās kājas. Tas kaut kas kādu laiku nēsājās līdz, bet nu tagad nolēmām doties uz slimnīcu un izgriezt to.
Tomas apsēdās uzgaidāmajā telpā. Māsiņa sēdēja pie recepcijas galda un šo to skribelēja. Durvīs parādījās dakteris. Daktera raksturīgākā pazīme bija ap galvu apsiets melns lakatiņš ar pirātu skeletgalviņām.
- Māsiņ, man šodien pietiek. Es pieņemu tikai tos, kam testikulas griežam...Jūs pie manis?...Derēs?
Tālāk māsiņa ieveda Tomasu medicīnas kabinetā. Lika novilkt bikses.....un....Ha! ...lika uzgaidīt. Noskuva!
Otra māsiņa atnāca un jautāja:
- Ko mēs darām?
- Testiklas griežam - atbildēja Tomas.
- ?
- Ok, es tikai cenšos uzturēt daktera radīto noskaņu. Šito griežam.
- Lietojam Lidokainu?...jautāja māsiņa.
- Nu vispār jau Lidokoins ir muskuļu atslābumam.
- Tiešām?..Tad jau laikam lokālo anastēziju.

Kamēr Tomas jau grasījās sniegt māsiņai kādu izsmeļošu lekciju, ienāca dakteris ar skeletgalviņu lakatu un masku uz sejas.
- Dakter, tas esat jūs? Nepazinu ar masku.
- Ziniet, kapēc dakteriem ir maska? Lai atturētos no kārdinājuma nolaizīt nazi pēc griešanas...Tā, nu, re, iespricēts ir, griežam.- nenogaidījis zāļu iedarbību, dakteris sāka griezt kāju.
Tomas sakoda zobus. Tad pamazām nomierinājies:
- Labi, ka tik mazs griezums. Nav jāuztraucas, ka Jūs kaut ko atstāsiet manā brūcē.
- Vecīt, nevar zināt, nekad skaidri nevar zinat ......

Un tā Tomas laimīgs pārnāca mājās. Zirnis palika pie daktera un skalpelis, cerams arī.

Ciemiņš

Jau krietnu laiku pie manis ciemoties laužas Stresiņš. Atnāk un klauvē pie durvīm, laužas iekšā. Es cenšos viņu ignorēt, bet viņš tik gaida brīdi, lai iespruktu mājās un sēdētu man blakus. Tomas jau pie tā ir pieradis. Viņa Stresiņš jau bija atnācis agrāk, abi sadraudzējās un sēdējā virtuvē, dzēra tēju, abi skatījās kopā filmas, un man pat liekas, ka viņi kopā makšķerē, jo mājās viņš pārnāk krietni pēc tumsas. Man jau nav aizspriedumi pret tādu draugu, jo redz Stresiņš ir atturībnieks. Bāros viņš uzturas pirmās 5 min un tad, kad tu sāc cilāt kausu, tad Stresiņš uzmet lūpu un aiziet citur. Laikam tāpēc es negribu ar viņu draudzēties un cenšos izstumt ārā. Šis tik sauc:

- Ieva, Ieva, es esmu te!!! Es zinu, kas pašlaik tev ir ļoti svarīgi!! Nu padomā par to, ielaid mani, aprunāsimies, kādas vēl varētu būt tev problēmas Vankūverā. Nu nesēdi tik mierīgi. Domā. Domā!!!

Viens no paņēmieniem bez alkohola, kā tikt vaļā no uzmācīgā drauga, ir pakāpties kaut kur un paskatīties no augšas uz Stresiņu. Es kāpju uz ķeblīša, bet tas sprukstiņš kāpj līdz. Es apguļos, viņš apguļas man blakus un pļāpā. Un pēdējās dienās viņš ļoti daudz man stāstīja par Evuci un Artiņu. Uj, viņš ir tāds pļāpa! Kā palaid tuvumā, tad atradīs, par ko parunāties. Un kad vēl Tomas paņem savu Stresiņu un iepazīstina ar manējo! Tad mēs abi sēžam un noskatāmies, kā tie abi atrod, par ko parunāt un diskutēt, un mēs zinām, ka Stresiņu ir jāmet ārā pa durvīm aukstumā, jo savādāk mums grūti sarunāties, dzirdam tikai viņus, vairs ne pašus. Un mums izdodas. :)

Batteria Koncert Batterii w 4 Różach dla Lucienne podczas Afro Party. www.4roze.pl

Vakar bija pedejais meginajums. Tadi traumeti visi atnaca. Lemonam cauri rokai nagla izgajhusi, tagad izskatas, ka viens liels akmens...brrrrr....otrs dzeks kaitojot galvu atsitis pret zemi, un mums aizvakar bija afterparty, kura beigaas neatceros, vai maz atvadijos. ;) Katra zina tiku pie bungam un man tieshi, kad jabrauc projam, iepatikas un sanaaca.....Ceru, ka kadreiz veeel.
Mammu, te ir apakshaa taads raamiitis. Raami aizej ar kursoru, to balto bultinju ekrana, uz raamiiti un uzspied labo peles podzinu tristuritim. Gaidi, kas notierk.Tie ir vinji.

Vaarna

Vakar sāku krāmēt un šķirot drēbes, kas nepieciešams un kas nē. Darbiņš nav grūts, bet atbildīgs. Tomas teicās, ka lai es izlemju, kas viņam vajag, kas nē, bet pēc pāris veciem T-krekliem, kas tika atlikti malā, viņa izmisīgiem skatieniem, es sapratu, ka mūsu domas krasi atšķiras un nācās pieslēgt viņu pašu. Kā saka: „labāk ar vīrieti nestrīdēties, tāpat viņiem nav taisnība” :) paldies Krista, šo te noteikti paturēšu prātā dienās, kad melni mākoņi staigās pār manu galvu.
Mums pievienojās Sofija-Tīrītāja un piedāvāja vispirms visu to veļu izmazgāt, pirms liekam čemodānos. Tās drēbes visas vēl smaržo pēc pulvera un mīkstinātāja, bet ja nu gadījumā kāds policists atver pārbaudei čemodānu un drēbes nav pirmā svaiguma!!! Un pēc tam, protams, Vankūverā pēc lidojuma atkal izmazgāt.
Kopējiem spēkiem izstūmām Sofiju no istabas. Daļu salikām pa maisiem. Pārējo pēdējā vakarā, kad zināsim, cik mums kg ir atlikuši.

Gāju ārā gaidīt Aņu ar Zbišeku uz jogu. Palikušas vēl bija 5 min. Sēdēju uz soliņa un gaidīju. Pie manis pienāca pusmūža blondīne:
- Gaidi uz Anu un Zbišeku. Es arī. Parasti braucu piecos, šodien nesanāca......Ak, Jūs poliski nerunājat, ak, tad jūs esat tā, kas ieprecējusies te no ārzemēm,..jā man jau stāstīja...mana draudzene ar bērniem atbraukusi no Francijas...mazais tikko var paiet...izkurināju māju, bet uznāk šitāds karstums, mājās kā pirtī....kādreiz gāju pie fizkultūrieša uz airobiku, bet nevarēju izturēt viņa treniņbikses......tik apspīlētas, ka jādomā pa ko citu.........eh, smieklīgi...braukšu uz to Franciju, tikai tā pārsēšanās....es taču skolā mācījos krievvalodu, bet neko neatceros...tā jau nebūtu bail.......................................................nu un mans vīrs saka, ka zinot ceļu uz Miendzyrzecz caur mežu. Braucam. Tumšs. Bet viņš turpina apgalvot, ka zina ceļu......................................Un tad nu es būšu krustmāte............................Mazais tak dzīvu pīli nav redzējis.......................Skumst pēc Polijas...........................................................aj, un ja mēs tā turpināsim jogā locīties, iedomājies, mēs tak ar to mašīnā, braucot atpakaļ uz Pszczew, varēsim stāvēt uz galvas.........nu nav jau kadiljaks, bet tikai iedomājies.....................visu mūžu šeit esmu dzīvojusi...........................................es jau saku, ka vēl tik jauna un sprigana..........................
Un tad jau parādījās arī Aņa ar Zbišeku. Visu atlikušo ceļu turpinājās viņas monologs, bet es pie sevis domāju, ko es pateicu nepareizi. It kā jau teicu, ka poliski nesaprotu. Katrā ziņā 5 min var tik daudz ko pateikt. Ja ir vēlēšanās, protams. Un 5 min var arī nepateikt ne vārda un darīt otru cilvēku laimīgu. Uzklausīšanas trūkums. 5 min rehabilitācijas un cilvēks ir laimīgs.

Kapeec attela ir vaarna? Mana bernibaa teetis zjigulii pretii mammas seedvietai uz kapota uzlimeja vaarnu. Man taa ideja iepatikaas. Un maneejie sapratiis. :) Mammu, tikai neapvainojies, jo isteniba vaarrnas ir otrs inteligentakais dzivnieks aiz pertikjveidigajiem.

1 laimīga ziņa, 1 nelaimīga

Parasti uzdod jautājumu, kuru pirmo grib dzirdēt. 90 % gadījumos grib, lai sāk ar nelaimīgo. Šoreiz jums ir izvēle. Ja gribat sāk ar bēdīgi, tad ejat uz otro atkāpi un pēc tam atgriezieties sākumā.

Laimīgā: Bērzlapes ir ēdamas. Sacepu ar olu un miltiem un tik garšīgas. Un visi bija laimīgi.

Bet patiesībā tas nenotika tā:
Uzliku vārīties. Pēc kāda laika atskrēja Mateusz un milzīgi izvalbītām acīm kliedz:
- Ko tu dari? Tu ko? Tās tak ir indīgas!!!

Skaidrot kaut ko? Vēlāk, kad sēnes bija uzvārītas. Apēdu pusi, jo gudrās literatūrās ir rakstīts: Ieēd drusku un tad pagaidi, kas notiek un ja ir viss kārtībā, tad ēd. Tā arī izdarīju. Aizgāju līdz datoram, lai nopublicētu „Sēņošana” un tad......Sākās Placebo efekts. Ja nu tiešām...., ja nu viņiem taisnība, varbūt, ka Polijā cits klimats un viņi zin, ko saka, un es savas spītības dēļ ievedīšu sevi kapā. Man sāka paniski reibt galva. Palika karsts. Sirds dauzās, kā neprātīga. Kaut kā aizklumburēju līdz Sofijas istabai, paņēmu spiedienmērītāju: 160 uz 89, sitieni 79. Tad sāku lēnām nākt pie apziņas: bet tās sēnes tak smaržoja pēc bērzlapēm, un vispār: kāda ir pazīme, ka esi saindējies. ....Gulēju un domāju, skaidrs, ka neesmu saindējusies, tikai pārbijusies. Dakteri atrodas stāvu augstāk, tā kā nevajadzētu baidīties. Un ziniet, kas patiešām mani nomierināja? Dziedniece un astrologs, pie kuriem es kaut kad jaunībā biju aizstaigājusi, abi apgalvoja, ka dzīvošu ļoti garu mūžu. Tad nu varu teikt, ka dziedniece mani izglāba. :) Minūtes laikā spiediens bija normalizējies. Vakarā vēl aizbraucu uz jogu, lai relaksētos. Nekāda lielā relaksācija gan nesanāca. Mana kaimiņiene relaksāciju ņēma pārāk dziļi sevī un aizmiga. Un krāca!!!!!! :)

Sliktā ziņa: Matjusz nomira. Mājās ir tik skumji. Karolaina lēkā un čivina, bet otra putniņa vairs nav. Pēdējās dienas viņš kļuva tik aktīvs un valdonīgs. Pirmo reizi ‘put the trausers’-uzvilka bikses. Dzenāja Karolainu, lidinājas, bet tas jau laikam bija izmisums. Tagad tik žēl, kad atceros, ka bieži lūdzu Matjuszam dziedāk klusāk, jo nevarējām sarunāties. Tagad ir tikai izmisīgas Karolainas klaigas. :(

Sēņošana

Vakar gājām sēnēs. Viņu meži ir tādi monokluturāri, rokām priedītes sastādītas. Gailenēm ļoti labi, bet pārējās sēnes mazāk. Tādu lielu skaistu beku var reti atrast. Tomas pat sajūsminās, ka mūsu meži nav rokām stādīti, bet dabiski izauguši. Un ir sēņu dažādība.
Staigājām, līdām, maz to sēņu. Tik maz, ka sāku lasīt bērzlapju podiņus. Pienāk Sofija.
- Tev ir apšu beciņas?! Ak, dievs, ko tu lasi?! Tās taču indīgas!!- un met zemē visus manus smukos podiņus. Es pacietīgi uzlasu un skaidroju, ka tās ir ēdamas. Pēc acīm var nolasīt, ka netic.
Vasarā, kad ar Tomasu braucām nedēļu pa Odru, tad ar vienreiz noplūcu bērzlapi un domāju vakariņām. Viņam acīs bija šausmas un sēne tika bargi nomesta zemē. L Teica, kamēr Ādams(tētis) neapstiprinās, ka ēdama, es nedrīkstu viņas lietot. Bet tāds podiņš ar sāli ir taču tik garšīgs!
Atpakaļ mežā. Stāvam ar Sofiju un gaidām Ādamu. Kaut kur aizklīdis. Sofija:
- Celij Adam (Viss Ādams). Vienmēr kaut kur aizklīst un mums jāgaida.- Un aiziet patālāk vēl pasēņot. Atnāk Ādams:
- Celij Sofja. Vienmēr kaut kur klīst un visi gaida.
Atnāk Sofija atpakaļ un panikā stāsta, ko es esmu izdarījusi. Ādams paskatās un saka, ka, protams, ka ēdamas tikai mazvērtīgas, un viņi tādas nelasot.
- Sofij, ja tu neesi ēdusi, tad tas nenozīmē, ka nav ēdama!!

Scēna mājās. Atskrien Sofija pie Tomka un stāsta un stāsta par tām sarkanajām sēnēm, un lūdz, lai mēs nemēģinot, lai vedot mani pie pilnā saprāta. Tomeks arī pārliecināts, ka tā būs mana pēdējā reize.
Tad nu mīļie. Tas jau ir principa jautājums. Sēnes ir notīrītas un ieliktas vārīties. Ja nu vairāk ierakstu neparādās, tad viņiem bija taisnība un bērzlapes ir indīgas. Bet es nevaru nemēģināt pēc visa tā, kā viņi mani ir centušies apstrādāt.

Ps. Es jūs visus mīlu :)

Legenda

Ziniet, kapec sunji aposhna viens otru no aizmugures?
Sen senos laikos visi sunji bija sanakushi kopa uz lielu mezja apspriedi. Viens no sunjiem palaida gaaziti. Tad tagad vinji iet un mekle, kursh bija vainigs.

Bet tie logi!!!

Arābiem Tunisijā ir tāda tradīcija, ka pirms kāzām pie nākamās līgavas ciemos ierodas līgavaiņa māte un māsas. Tad nu viņas nedēļu dzīvo pie līgavas un apmāca visā, kas patīk viņu puisietim – kā jērs jāvāra, olīvas jāsāla, kuss kuss jāvāra utt. Tradīcija nav slikta, ja nu vienīgi beigās tie hennas zīmējumi, kas it kā uzlabojot vīrieša potenci, bet izskatās kā nemazgātas rokas un kājas.
Nu un es tagad ar it kā sanāk esmu apmācības programmā, bet uz mazliet ilgāku laiku. Te nu es izdabāšu mazliet stereotipam par vīra mātēm un pasūdzēšos.....
Sofijai piemīt tīrības fobija. Man nav nekas pret tīrību, bet nu man ir nolaidušās rokas. Atkal jāmazgā logi. Viņa nesaka, ka vajadzētu to man darīt, bet gan kādam no mums. Kad mēs sakām, ka tas nav normāli, tad viņa algos kādu par 10 Ls, lai to izdara. Un satraukt ar negribas - cilvēks tikko pēc slimnīcas un ilgi jau vairs te nebūsim. Ja kāds domā, ka mazgāt logus ir normāli, tad pasaku, ka atrodos šeit tikai 3 mēnešus, bet visas mājas 7 lielos logus esmu mazgājusi jau 4 reizes. Vasarā pēc katra lielāka lietus (labi, ka bija pasaulaina vasara), bet nu jāmazgā tāpēc, ka jāliek mazie rāmīši ar stiklu atpakaļ, kas tika izņemti pirms vasaras, lai svaigs gaiss ieplūst istabā, nomazgāti, nosusināti, iepakoti un novietoti pagrabā. Tagad jāpako ārā un jāmazgā atkal mazie rāmīši kopā ar logiem. Kur ir loģika???!!
Sadzīvojam jau tīri labi, bet arābu tradīcijai ir priekšrocības – tikai nedēļa, kuru laikā diez vai logi nosmulēsies!!!

Tātad 24.10 :)

Šodien izlasīju 2 pretējus viedokļus par kanādiešiem un viņu laipnību, un pieklājību. Laikam jābrauc pašai noskaidrot. Gribētos jau vairāk ticēt Evucim, bet cik es sapratu no Valda, tad Evucim arī īsti līdz galam nevar ticēt, jo pirmajā dienā Vankūverā viņai sienas šķības rādījušās. Varbūt tāpēc, ka atradās citā leņķī uz zemeslodes. ;) Es ceru, ka līdz mirklim, kamēr mēs nokļūsim tur, ar Evuci viss būs kārtībā, dzersim tēju un čalosim par kanādiešu laipnību.
Šodien mūsu dzīvē ir ienācis priecīgs notikums. Pirmām kārtām, bijām pie zobārsta un mans vīrietis to izturēja. Māsiņa viņu sauca par eņģeli, un tas laikam viņam palīdzēja. Otrām kārtām: šodien pastkastītē bija ieripojusi Tomasa vīza. Oficiāli esam derīgi Kanādai.
Vakardien kā nojautuši pasūtījām biļetes uz Kanādu. Nejauši uzgāju condor.com akciju, ka no Berlīnes (no mums 200 km) līdz Vankūverai ir 232 EUR biļete. Palikušas 9 vietas. Un tad sākās operācija, „ķer ciet”. Mums nauda ir tikai uz rokas skaidrā. Manā kontā Latvijā būs tikai 6.oktobrī. Tomasz tieši todien kontu slēdzis. Plāns A:
1.Sofijai (Tomasa mamma) ir nauda uz konta, sarunājam dot savu skaidro pret karti.
2. Sofijas kartei virsū nav drošības koda.
3. Zvans manai mammai. Ignorē mani.

Plāns A atkrīt.

1.Mateusz aizdod savu karti. Dodas uz Miedzyrzecz (15 km) uzlikt naudu uz konta. 2.Pēc pusstundas, uzlikts. Veram vaļā lapu, bet sistēma pieprasa internetbanku.
3. Mateusz dodas uz banku pieslēgt internetbanku
4. Tomasz ar Mateuszu bļaustās
5. Vainīgs tomēr ir Mateusz, jo apgalvoja, ka viņam ir internetbanka.
6. Internetbanka ir pieslēgta.
7. Mēģinām veikt operāciju netā. Nesanāk. Lec ārā kaut kāds kods, ka nav iespējams.
8. Zvans Mateuszam. Info apmaiņa.
9. Tomasz zvana uz banku un sakās esam Mateusz. Limita nav nekāds kontam, bet sistēma turpina atteikt.
10. Zvans manai mammai. Ignorē.

Plāns B tiek iesālīts. Internetā parādās, ka palikušas 8 biļetes.

1.Izmēģinu savu karti. Tieku līdz internetbankai. Tātad LV sistēma strādā, tikai man nav naudas uz konta.
2. Zvans brālim. Šoreiz nekā.
3. Zvans mammai. Turpina ignorēt.

Plāns B atkrīt.

1. Zvans uz uzrādīto info nummuru. Minūtes laikā tiek atņemts viss kredīts, tā arī netiekam līdz kādam, kurš ko paskaidrotu.
2. Veikals ir ciet, tātad kredītu arī nevaram vairs nopirkt.

Ir pagājušas 4 h kopš sākām. Beigās lapa sāk rādīt trūkstošo lauciņu, kurš jāatķeksē. Tātad tā bija sistēmas vaina. Atgriežamies pie plāna B.

1.Sistēma saka, ka nevar to izdarīt ar karti.
2. Zvans bankai. Izrādās kurss mainījies, kamēr cenšamies nopirkt. Trūkst apmēram 12 EUR. Jau pāri pieciem. Jāatrod kādu ar WBK banku.
3. Zvans Bengalam
4. Zvans Gavronam
5. Zvans Domenik
6. Zvans Munecam
7. Pēc pusstundas nauda ir, bet sistēma atkal nestrādāL.

Pulksten 21:00 beidzot sistēma atļauj izdarīt operāciju. Biļete mums ir kabatā.
Saņemu mammas zinju: ”Tu gribi, lai es tev piezvanu?”

Poļiem ir nafta!!!

Šo jaunumu uzzināju nejauši. Blandījāmies pa dziļajiem mežiem meklējot plastmasa kastītes. Un tad nu es uzņēmu šo te bildi . Caur logu, jo bija brīdinājums, ka teritorijā nevar uzturēties. Cerams, ja nu kaut kādā veidā foto nonāks atklātībā, mūsu diplomātiskās attiecības ar šo valsti nesabojāsies. Cerams, ka brāļi Kačinski man šo mazo sānsoli piedos. :)
PS. Brāli Kačinski ir ļoti svarīgas amatpersonas. Abi ir viens otra kopija. Viens ir prezidents, otrs galvenās partijas „PIS” vadonis. Iespējams, ka viņi ik pa laikam viens otru aizvieto. Ja kas, tad Kacinska seju varat redzet uz LECH bundzinjas, kur rakstiju par alu seja.