Gabal slēpes

Viens zvans un Anna jau brauc pie manis. Nesās prāts uz sniegu. Anna bija paķērusi distanču slēpes. Vajag tikai zābaciņus. Kamēr cītīgi meklēju īstos uz pakarināmā, tikmēr patērzēju ar zābaku īrētāju. Runājam un runājam, kamēr attopamies no vienas valsts. Ja nu kāds īrē distanču slēpes Cypress, tad tur par instruktori strādā Māra, kurai dzimumdiena bija 1.janvārī. Vēl viens biedrs kuplajā latvieši dzimuši janvārī pulciņā. Vakar ienāca prātā - vieni dvīņi un mežāži. Tā ir tradīcija Latvijā septembrī un aprīlī talkas rīkot, ka tā..?.

Atpakaļ pie slēpēm. Cik atceros tad, kad pēdējo reizi līdu uz distanču slēpēm, tad zābaki bija jāiespundē starp drātītēm, zābaciņš stīvs un smags, bet pati slēpīte kādā noteiktā vietā tā smuki sanaglota ar mazām nagliņām un diklofosa alumīnija bundžiņu. Ielāps no laikiem, kad man brālis cītīgi pārliecināja, ka tramplīns ir forša lieta un manā vienīgajā lēcienā manas importa slēpes no Igaunijas - Visu laikam - pārlūza uz pusēm.

Šodienas zābaciņi mīksti, maza sasaiste purngaliņā, apakša rievaina, nevis gluda, lai labāk slīd un slēpotāja tāda attapīga un veikla.

Slēpes gan tā nedomāja. Pa kalnu nesa manas tievās līstītes katra uz savu pusi, es pa vidu - kājiņas cenšos salikt kopā, bet nu ni negrib tā gluži nākt kopā. Kalna beigās ir ar palēcienu atpakaļ jāsaliek. Izdomāju drosmīgi iet pa kupenām, kur sniegzābaki staigā - nu tādi kāpelētāji ar raketēm kājās. Pabraucām, pabraucām, bet slēpītes nu ļoti negrib griezt pa kalniņu lejā braucot. Nūju iespraužot zemē, tā tev ļauj padusēm sasveicināties ar kupenu. Toties silti. Neraugoties uz lietu un sniega kupenām krītam uz galvas, abas esam ļoti apmierinātas un noteikti tuvākā laikā brauksim vēl, jo man ir tāda sajūta, ka es beidzu tieši tad, kad sāku tā tīri profesionāli laist eglītē pa kalniņu un noliecos pa kalniņu braucot lejā arī tā tīri graciozi. Nu man jau liekas, ka īsta slēpotāja.