Darba nakts

Tad nu beidzot esmu iznesusi Ziemassvētku egli no mājām, jo šodien gaismiņas beidzot izdega, norādot uz viņām atvēlēto laiku un ka kaut kas nav kārtībā ar mumsīm.

Vienu vakaru nolēmu beidzot veikt tādu kā hronoloģiju manām 5 darba stundām, lai tak arī atcerētos, no kurienes man tā naudiņa nāk. Šeit ieskats pagājušā piektdienā....

Izlēmu ar savu pedikabu aizbraukt līdz mākslas galerijai, kur Veronika bija izstādījusi savu animāciju. Piebraucu pie galerijas un hops manā kabā jau sēž 2 jaunieši un grib pie Džonija (bārs).

Es griežu riņķī un stūrēju pie Džonija. Protams, ka viens no viņiem pamana, ka es braucu ielai pretējā virzienā, bet teikšu atklāti - tā ir mana taktika, jo man sanāktu braukt pa kalnu lejā un tad mīties atpakaļ. Ja nav spēka, tad ir smadzenes un es parasti nogaidu brīdi, kad nav mašīnas un stūrēju pusbloku pa pretējo virzienu. Mazliet izceļas panika, bet mans skatiens viņus nomierina un braucam tālāk. Tālāk seko parastais jautājums, no kurienes esmu. Un tad nu viens no viņiem nerimstas visu ceļu un vēlas, lai es te dziedātu viņam visus Latvijas hokeja saukļus. Stāsta kaut ko par to, ka latviešu fani ir īpaši un viņam Olimpiādes laikā nu dikti paticis dziedājums, lai es tagad uzrauju kaut ko pa kādai. Svīsti un dziedi: Sarauj, sarauj. :) Izlaižu puikas pie Dzonija. Pēc pāris stundām satieku viņus jau mazliet pārgurušus un ne tik veiklus. Atkal man liek dziedāt latviešu burvīgos hokejsaukļus. Pieminēšu, ka kanādieš hokejfani tālāk par "aaaaaa" ūjināšanu netiek.

Pie krustojuma satieku savu draugu taksistu, kas saka, ka lai beidzot muļķoties un nākot pie viņa pa taksistu strādāt. Pelnot 600$ nedēļas nogalēs. Kamēr apsveru piedāvājumu, tad pie manis ieraušas 3 braši sauduarābieši. Ripinos pa kalnu lejā un labi, ka lejā, jo viens no viņiem ir labā maizē ticis un aizņem vairāk kā pusi kabīnes. Pārējie divi stāv kājās un apdzied savu dvēseli. Izdziedājās no sirds, bet arī manu kabīni saņurcīja. Stutēju atpakaļ.

Nākamā kliente bija kāda sagurusi jaunkundze, kura steidza uz nākamo tusiņu. Nu ļoti viegla naudiņa. Meitene kā puķīte un paviegla arī.

Un tad nāca kārta kādam pārītim. Nācās gan tūri pa vidu pārtraukt, jo pie manis piebrauca policista kungs, lai atgādinātu, ka pie sarkanā gan pāri nebraucot. Pamāju ar galvu, ka ziņojums saņemts un novēlējām viens otram jauku vakaru.

Pēcāk pie manis pienāca 2 amerikāņi no Sietlas. Tādi apaļīgi, bet uzskatīja par smieklīgu man paziņot, ka lai vairāk miņos, jo man atklāti runājot esot par daudz miesas. Tālākā saruna noveda līdz tam, ka viņi uzzināja, ka esmu sapinusies ar poli un par to viņi man kā sāpju naudu iedeva 100$. Paldies Tomka. :)

Vakara izskaņā pēdējie divi onkas, kuriem laipni ļāvu pavizināt mani pa sānu ieliņām. Tā nu viņi abi stūma un pūta, centās izrādīt, cik nu spēcīgi un atlētiski. Es tikām sēdēju aizmugurā un atpūtos, nepastāstījusi, ka man ir arī motors. Lai jau domā, ka es tāda atlētiska. Pēc 15 min jau zināju viņu dzīvesstāstu. Vienam nesen sieva nomirusi, otrs šķīries. Centos novirzīt sarunu par ko patīkamāku, jo viens no viņiem bija tuvu asarām. Šķīrāmies, kā labākie draugi. Ielūdza mani uz kaitošanu Okonāganā, kur vienam pieder tāds bizness.

Tā nu es raujos savā darbā. :)