Raušos ārā

Raušos ārā, nokratu lapas un esmu apņēmības pilna šito izbeigt. Izbeigt nīkšanu un slinkošanu. Man pat seriāli ir aptrūkušies. Pāris grāmatas ar aizgāja vienā rāvienā un tagad, tagad es domājams sākšu kļūt sociāli aktīva. Pietiek man te tējas strēpt un kājas sildīt. Vakar bijām aizbraukuši uz makšķerēšanu. Ņēmām pelēko futrāli un uz foreļu dīķi. Dīvainā kārtā iegadījās, ka nelīst un nelija visu dienu. Gar dīķi sēdēja makšķernieki un viens gārnis. Un gārnis izrādījās tāds apķērīgs puika, bet paslinks gan pēc dabas. Brīdī, kad viena forele Tomasam jau rokā, tā gārnis klāt un tēlo mums baigo čomu. Loka kaklu un slidina vienu kāju gar otru - tā kautrīgi:

- Ei nu veči, kas jums žēl. Nu pacienājiet mani ar!

Bet mums večiem baigi žēl un mēs nekā. Otrā krastā onka sāka vilkt ārā vienu pēc otras. Gārnis izdomāja, ka mēs neesam viņa čomi vairāk un sāka piebraukt tam onkam. Un ņēmās viņš no visa spara. Veselu stundu. Bezmaz vai onkam padusē ielīda un pieglaudās:

- Nu iedod...Nu lūdzu. Nu es tak tāds foršs un smuks. Nu comon.

Vecis neko - plivināja savu makšeri tā patālāk dīķī iekšā. Gārnis ar - neko. Turpina vazāties onkam pa kājām. Diedelnieks. Mēs pa to laiku tā klusītēm klusītēm starp žagariņiem atradām zivju pulciņu. Un pa vienam, bez liekas trauksmes izvilkām. Sapakojām un vakarā apēdām.