Raudāšana

Gandrīz jau sabijos, ka viss brūk un vīzas beigās jāmeklē jauna dzīves vieta. Liquire store pie mājām aizvēra ciet. Šodien noskaidroju, ka pārcēla pa pāris kvartāliem. Nekas, izdzīvosim.

Esmu jau noskatījusies 4 filmas- izskatās, ka manam emocionālajam stāvoklim uzbruks ne pa jokam. Katra filma uzliek tādas emocijas, ka eh....Iesaku noteikti Kanādas The Neighbours, kas uzņemta Vankūverā. Kad uzdzisa gaisma un skatītāji atstāja zāli, ne viena vien sēdvieta bija izdekorēta ar saraudātu salvetīti. Tā ir filma par irāņu imigrantu sievietēm šeit Vankūverā. Un man ar sirsniņa tā iesāpējās - manējie jau ar tik tālu un laiks iet tik ātri... Un Liquire store tik tālu. (Uzdrošinos cerēt, ka mamma saprot, ka domāta ir saldējumbode).

Jā, šodien biju imigrācijas departamentā. Serbu vīrietis mani pakonsultēja. Uz jautājumu, vai varēšu vēl strādāt pēc vīzas, viņš piemiedza ar aci un nekautrēdamies norādīja, ka var strādāt zem galda (under the table). Tika arī dota atļauja iet svinēt vīzas atjaunošanu pie viņa. Tātad pēc mēneša pārtijs Seymore ielā!!!

VIFF

No 1.oktobra līdz 15.oktorim Vankūverā norisinās Internacionālais filmu festivāls. Jau laikus mans kolēģis Šons ieteica, lai piesakos brīvprātīgajos. Nesen man piezvanīja tantuks un gribēja uzzināt, vai tiešām runāju krieviski un vai nav problēmas runāt publikas priekšā. Jā, jā - es tak kā gide ar lietuviešiem un igauņiem runāju krieviski. Jā, jā. Tantuks vēl piekodināja, ka braucot promonentas personības - režisori utt, kas angliski nerunājot. Teicās pārzvanīt. Nolieku klausuli un sāku domāt, kā īsti krieviski runāju. Izmēģinu. Sasodīts. Puspoliski - puskrieviski....Cīnos, mēģinu mežģīties... Pirms 3 gadiem atceros - tikko atbraukusi no Polijas, kur 5 mēnešus nodzīvoju - intervija pie Spāņa, kurš grib cilvēkus, kas ar krieviem strādās Spānijā. Es pat neaizdomājos, ka kaut kas greizi var noiet. Spānis sāka ar mani milzīgā akcentā runāt krieviski, es veru vaļā muti un...viss nāk ārā poliski... Viņš saka, ka es krievu valodu nezinu. Saku, ka zinu gan - dodiet man biku laiku. Viņš nenoticēja un es pati biju 'sašauta'. Pagāja laiks un krievu valoda atnāca atpakaļ. Varēju pat brīvi pārslēgties no poļu uz krievu....Un atkal - vairāk kā gadu krieviski neesmu runājusi un es piesakos par gidi krievu publikai.

Šoreiz man paveicās, jo krieviem delegācijā būšot tikai viens, kas nerunā un tovarišķi izpalīdzēšot.:) Man būs jāskaita nodotās balsis par filmām. Apmēram 20 h divās nedēļās. Brīvprātīgajaiem ir noteiktas 30 h, bet dēļ mana inscidenta - noveicās. Pārējā laikā varu iet un skatīties jebkuru vai visu no vairāk par 200 filmām. Latviešu kino gan nemanīju sarakstā. :(

Te viss info viff.org.

Tūrisma grāmata

Izlapojot vietējo grāmatnīcu gaidot darba sākumu, atradu milzīgu grāmatu ar informāciju par visām pasaules valstīm. Protams, ka uzšķīru Latviju. Bildes tādas nekādas- apsnigusi padrūma Vecrīgas iela un protams mūsu lepnums Esplanādes katedrāle. Nu un kāpēc nevar ievietot smuku Rīgas panorāmu??:(

Un tālāk teksts, ko jūs arī varat izlasīt. Pie filmām ir pieminēta "Cilvēku bērns", ko katrs varētu atzīt par nu foršu filmu un pat Tomasam patika ar visu manu tulkojumu (cik nu es pati varēju saprast, jo nu latgaļu dialekts man tāds pasvešāks.....)..Un ko raksta Kanādieši? Filma ir par Padomju Okupācijas laiku. Nu mīlīši!!! Kur ko tādu var aizdomāties ? Tikai kāds, kurš nesaprot, ka tajā laikā nebija saimnieka dēli un daudz govju vienā sētā...Eh, nu mulsina cilvēkus ar visu šito. Un tad mēs brīnamies, ka katrā vietā un valstī tiek rakstīta cita vēsture. Varbūt, ka Kartāgu nemaz Romieši nenodedzināja un tā ir tikai interpretācija par patiesi neredzēto. Varbūt, ka priesteris spēlējās ar sērkociņiem, kurus pats tikko bija izgudrojis, nejauši aizdedzināja milzīgos grāmatu kalnus un bāc- pilsēta nodega ar visu izgudrojumu. Viss. Pagāja n-tie gadsimti iekams atkal izgudroja sērkociņus. Bet Romieši tā arī nesapratuši, kur palika pilsēta un kamēr neviens neko nav redzējis un pierakstījis - hops, hops - Varenā Roma aizdedzināja, ar sāli pārklāja. Bīstieties varenās Romas! Mēs nākam!

Nu ja, bet Mihailu Barišņikovu gan mums "piesēja" tā patīkami, kaut arī viņš tikai Rīgā dzimis. Kerija gan izvēlējās Lielisko ne viņu, bet..eh....Boņuks nabags auga Padomju varā.:)

Strupceļš

Ko darīt, ja tavā telefona automātiskajā atbildētājā ir 10 min garš ieraksts, kur tavai priekšniecei vīrs veic masāžu? Varētu jau ignorēt, bet nenoklausoties līdz galam, ziņa nedzēšas ārā. Tomasa bāra priekšniece zvanīja sakarā ar maiņu, sagaidīja piiiiii....atstāja ziņu un nolika telefonu tur pat uz galdiņa....Amizanti...Nez ar ko tas beidzās? 5 min paklāusījāmies - palika neērti. Un ziņas tik krājas, bet līdz viņām netiekam. Lūdzu neatstājiet Tomasam ziņas automātiskajā atbildētājā...Atstājat, bet nepaļaujaties, ka viņas noklausīsies..

Man arī bija līdzīgi, bet šoreiz Artiņa man atstāja 10 min garu ierakstu ar ballīti, kurā tiek diskutēts, ko ar mani darīt...uzzināju, ka Ians ir īsts draugs. :)) Esam uzmanīgi ar šito.

Jā, pēdējā laikā ir tāds maziņš stress un strupceļš. Zinu, ka es pieteikšos jaunajai vīzai, ko atvērs Novembrī, bet vairāk tomēr paļaujos uz Tomka vīzu. Man nevienā darbā vīza nav nepieciešama, lai strādātu. Poļiem programmā, ko latvieši otrajā gadā izmanto ir 600 vietas brīvas un viņu politika ir tāda, ka meitene vēstniecībā nedrīkst teikt, cik vietas palikušas. Klusēšanas zelts-tā sakot. Bet Tomas jau nesēdēs mierīgi, kad stress dzenas pakaļ, cēlās 2 naktī augšā un zvanīja uz Varšavu, jo redz jāzina par kriminālajiem rekordiem utt....un.....

Bums!!!!...

Esam pie sasistas siles. Baltijas valstīm tika parakstīts līgums ar Kanādu vispirms un netika atrasts viens caurums likumā, ko latvieši te izmanto un, kad vīza beidzas, hops hops uz ASV robežas un tajā pašā dienā atpakaļ ar jauno vīzu rokās. Kad izskatīja Polijas jauniešu programmu, onkuļi kļuva uzmanīgi un....Tomasam ir jāpamet Kanāda uz pusgadu un tikai tad var iebraukt ar jauno vīzu....:(

Ps. Un vismuļķīgākais visā šajā lietā, ka poļu draugi - Universitātes profesore, kas arī Jahtklubā sttrādā skrien pakaļ Tomkam ar darbu, ko viņš ir studējis un kura noteikumi ir Fantastiski...Un jau sācis strādāt pa biku tur....Eh, un ko mums tagad darīt????!!!!

Vārnēns

-Krāk, krā...kkkk, krāv...- vārnēns sēžot uz jumta izmisīgi cenšas atkārtot tiešo runu vārnu valodā..

- krāaākk- bļaustās mazliet izpūrušais putnēns....

Es sāku vērot ar interesi vai lidos ar'.

- Ej!!! Neskaties, neskaties, Ignorē to mazo muļķi!!!!- bļauj mans pedicabdraugs Toms..

- Ko?

- Aizmirsti par to putnu! Tu iepīsies nepatikšanās.

- Ko?

- To putnu vēro mammas un tēti.

- Ko?

- Viņa vecāki novēro kā jaunēklis ievirzīsies putna dzīvē.

- Ko?

- Es šito ar nezināju-sāk skaidrot Toms- un veselus četru gadus man uzturēšanās Universitātes parkos bija apgrūtināta. Katru reizi man parādoties, vārnas sāka sacelt traci. Vispirms viena sāka bļaut:'re kur, re kur.....skat skat - tas tur - sliktais. Ej, uzmanību, uzmanību, vērotājs ir teritorijā!

- Vārna atceras visu, visu - turpina Toms.

Tad es atcerējos, ko biju lasījusi par eksperimentu, kur viens sliktais katru dienu bija slikts pret vārnām un pēc kāda laika tikai viņam parādotis jau, visas sāka celt traci un klaigāt- pat tad, kad šis bija maskējies.

Un tad es atcerējos, ko indiāniete Tofino stāstīja - viņa ar vārnām sasaucas visu laiku un dod šo to pagrauzt. Vienu reizi ogojot, vārnas sacēla tādu traci, ka viņa saprata, ka baumotājas un traču sievas ir kaut ko ieraudzījušas. Tikai vēlāk atrada kuguāra pēdas apkārtnē. Vārnas viņu bija brīdinājušas. Un kuguāru cilvēks parasti neredz - ja arī redz, tad tas ir pēdējais, ko viņš pamana. Kuguārs neuzbruka, jo saprata, ka ir pamanīts. Vārnu pamanīts.

Morāle: ļaujiet vārnēniem izpildīties, lai arī cik neveikli tas izrunātos vai uzvestos. Un esiet gudrākajam putnam pasaulē draugi.

Zilums

Visu laiku tik pa universitāti vien un galīgi nesanāk uzčibināt te...eh...Lai iet stāsts par mūsu jahtu braucienu. Stāstiet manai mammai, ka stāsts izdomāts un nekas izņemot laivas nav patiess. :)

Tomas ir tik ļoti sadraudzējies ar poļu jahtu komandu, ka arī mūs sāk visur aicināt un vizināt. Mēs agri jo agri izbraucām no Ladneras ar milzīgu burinieku, lai vakarpusē pievienos pārējiem Indian ārmā vai Indiāņu Rociņā. Atnāca kapteinis Aliks. Kamēr puiši devās pēc kanniņas ar dīzeli, es mazliet atlaidos kajītē. Un pēc pāris stundām pamodos...Izlīdu ārā un .... kapteinis jau bija paspējis izmalkot 5 pudeles alus. Nu nav jau nekas liels tādam lielam vīram un tad nu arī viņu sieva pametusi un tāda bēda un šitāda... Laipni piedāvājos pabarot ar savām sviestmaizēm. Laipni tika atteikts, jo kapteinis Aļiks ēd tikai vakariņas. Tomiks sāka izlikties, ka bauda dzērienu un mēs pa to laiku ātri iztaujājām kapteini par to, kā vadāma viņa laiva un navigācija... Brauciens bija pailgs, jo vietā, kur Fraser upe ietek okeānā ir jābrauc gandrīz līdz pašai Viktorijas salai, jo redz milzu upe nes tādas zemes un akmens krāvumus, ka mūsu kuģīts uzsēstos un paklausoties Aļika piedzīvojumos........Ja kāds atceras to laivu rudenī, pie kuras visi fotogrāfējās, jo viņa bija izmesta English Bayā....Nu tad mēs braucām ar to laivu...Un jā Fraser upe bija pilna ar lašiem. Un te redz strīpiņu, kur upe satiekas ar okeānu...

Un te Tomas lašo:

Uj, aizrunājos...Atgriežamies pie momenta, kad esam jau iebraukuši Vankūverā un dodamies cauri pēdējam tiltam uz Indian Arm...Es esmu nolikta pie navigācijas un stūres. Sāku domāt vai masts ies cauri vai nē.

Kapteinis arī attopas, atnāk, kaut ko izdara un Bums! Esam uztriekušies kaut kam virsū. Tilts tiek pacelts , bet mums nav stūres. Burinieks iet tikai uz riņķi un kapteinis ar nav saprotams, ko dara. Tomas atrod, kur ir rokas vadāmā stūre un stūrējam tālāk. Es pie navigācijas, Tomas stūrē. Sākās sazvanīšanās ar poļiem - kur mums jābrauc? Apraksts ir garš, jo tas notiek kādas 6 h, kuru laikā saprotam, ka Alikam rācija nestrādā un GPS arī nedarbojas. Es ņēmu savu telefonu, pārēķināju koordinātas manos radiānos un saku, ka esam 12 km no vietas, kur jābūt. Nevar būt, nevar būt. Un tad jau ir nakts. Kapteinis vēl joprojām izliekas, ka saprot navigāciju un vienā tādā momentā es lidoju, kastes lido, trauki lido, mans telefons ar koordinātām lido, bet laiva stāv uz vietas. Kapteinis nepamanīja salu. Šodien savam zilumam uzlīmēju smuku novelceni - kaut kas sakarā ar antivīrusu - to, ko dalu universitātē.... Un pēc tā lidojums, man smadzenēs ielidoja dusmas un visi pašaizsardzības instinkti. Burinieks tika noenkurots. Mirklī, kad iestājās nakts klusums, dzirdu:

- Kocham sie, sto lat sto lat, kocham sie (mīlu tevi simts gadus -poļ.val)

Pāris metru no mums ir poļi. Tos, kurus 6 h esam meklējuši. Un nākamajā rītā, pēc tam kad pazaudējām izmesto enkuru, Tomas noķēra rīta zivi un mūs apciemoja mazie ronīši, laimīgi nonācām pie dziedoņiem. Un rācijai arī vainu atradām - gumijas laiva bija uzlikta antenai virsū. Nekad neticēsi, ka kapteinis 20 gadus burājis pa Aļasku, bet fakts. Un jā - manas koordinātas bija pareizas. :)

Augšējā bildē mūsu burinieks, es un tilts pie kura stūre salūza.

Atpakaļ uz Universitāti

Jau otro dienu čāpoju uz UBC - Britu Kolumbijas universitāti. Vesela pilsētiņa, kurā no vienas lekcijas uz otru ir jāvelta 15 min pastaigā un zinot, ka Vankūverā līst-sanāk tāda rudenīga pastaiga . Bet nu LIELA teritorija. Mans Promotion darbs ir teritorijā. Dodu visiem pinus un novelcenes un tatoos. Un kā jau pirmā kursa studentiņi - tik ļoti priecājas par uz vaiga uzlīmētu ķeburu. Viss kā filmās. Nosļukuši frīki un baigās beibes - katrs pirmajā dienā cenšas atrast savu klubiņu, no kura atkarīga viņu nākotne. Tik sabijušām sejām čāpo gar garo prezentāciju rindām. Galvenais arī, ka jāatrod īstie draugi un jau pirmajā dienā, citādi izskaties kā vientulis - savās vadmalas ūziņās, kuru neviens nesveicina un negrib papļāpāt. Tad nu šitos uzrunāju un aicinu ielogoties bibliotēkā un online mācībās un dabūt bezvadu internetu universitātes teritorijā.

Un pa vidu atrodas vesela "Domina", un vēl tam pa vidu ir šķidrumu veikals, kurā es vakardien dalīju vīnu. Šodien sapratu, ka patiesībā vīnu uzsaucu studentiņiem. Labi, ka lētais vīns.... Sajaucu, kas man ir jādod nogaršot studentiņiem un devu gan šnapu, gan vīnu. Un šodien ar priekšnieci gari gari runāju. Metu visus savus: piedošanu, un esmu ļoti vīlusies sevī un tā vairs neatkārtosies. Un protams par vīnu samaksāšu. Priekšniece smēja, ka 5 gadu laikā nekas tāds ar nevienu nav noticis. Ieteicu, ka mani var minēt visiem jaunajiem par negatīvo piemēru. Smējāmies abas, bet es domāju - Priekā! Lai jums studentiņi veicas! Vai neesmu labais bērns? Tā teikt - izdari ko tādu, ko gribi, lai izdara tev vai arī: sāc dienu ar labu darbu.

Howe sound

Šorīt piecēlos un sāku lēnām čāpot uz viesistabas pusi. Nu ļoti vīlusies savās fiziskajās dotībās. Apsēdos uz dīvāna vai pareizāk - atslīgu lēnām un pamazām ceļus nesalocot. Sēdēju un domāju. Ēdiens atrodas 3 m no manis - vai slieties kājās vai līst uz vēdera. Atnāca sms no Annas, kura domā, ka viņa izskatās kā staigājošs burkāns...Pēc brīža tāda pati atnāca no Šona.....

Kā var sevi pataisīt par fiziski nespējīgu? 2 dienas kāpelēt pa kalniem un lejām, katrā pa 11 h. Pievarēti 30 km. Sākām Cyprus kalnā un iznācām ārā tuvu pie Squamish. Varējām jau doties tālāk uz Whistleru, bet kaut kā.... nez, Anna negribēja. Teiksim, ka Anna vainīga. :)

Atklājums ir tāds, ka Šonam stundās ticēt nevar. Viņš ir no tiem pozitīvajiem, kas saka- te pat jau ir; tūlīt būs; vēl bišku; mēs to varam; Stefānij, uzmanīgāk; redzat to pauguriņu - tas arī ir šodienas gala mērķis. Un tādi pauguriņi kalnos izskatās ar roku aizsniedzami, bet faktiski kāpelē 2 h, lai pie viņiem nokļūtu. Elpu aizraujošie debess skati gan mazliet atvieglo tavu nogurumu....

Un kaut kādi nezināmi putniņi ar mūs mazliet aizkavēja, jo tiem sagribējās mūsu batonus un brokastis...Līdz atlidoja vanags un šie salidoja krūmos kur nu kurais.

Pa to laiku Anna atrada gredzenu. Nākamajā mirklī mums jau bija savi mērķi un uzdevumi. Anna oficiāli tika nodēvēta par Frodo un mēs bijām viņas palīgi pretī ļaunajam. Vēlāk viņa atrada arī saulesbrilles, kuras apsolīja man iedot nākamajā dienā, jo jau krēsloja un nekādi mums nevajadzēja saulesbrilles. Un kā mēs maldījāmies, ka man viņas būs vajadzīgas nākamajā dienā!!!

Mēs tik kāpām un kāpām, izrāpojām cauri Lauvas vārtiem, kas redzami no Vankūveras, nošlūcām lejā pa pārpalikušo sniegu un tur arī pazuda pēdējais skats uz civilizāciju.

Jau likā, ka nu jau jābūt mūsu patversmei - būdai, jo nu nekādi negribējās gulēt zem zvaigznēm un klausīties, vai lācis nenāk. Kārtējais Šona - te pat jau ir - un 2 h vēlāk mēs kāpjam jau 7 tajā kalnā un sāk krēslot. Nez vai noguruma vai kā cita dēļ, bet mēs redzējām 2 lāčus ielejā, kas knapi kustējās, tāpēc varētu arī būt, ka tikai koki...

Un mēs nonācām pie mūsu būdas ar sarkano jumtiņu un strautiņu blakus.

Sēdējām un laizījām savas vātis. Laimīgi. Tumšs. Čaboņa. Stefānija lec kājās, bailēs skrien uz būdu. Ar bateriju atradām, ka tas tikai briedis mūs apciemot atnācis un strautā nodzerties. Pēc brīža Gordons kliedz no būdas. Skrienam palīgā, bet izrādās, ka pele.

Un laimīgi aizmigām, un pamodos no tā, ka pa skārdu sitās ūdens.

Un te ir arī atbilde, kāpēc man nevajadzēja Annas saulesbrilles. Tā vietā es no viņas paņēmu zeķes - ieliku roku sildītājus un uzmaucu rokās. Drosmīgi čāpojām cauri Skaistajai Britu piekrastes zonas ielejai. Ezeri tirkīzzili, bet manas bikses spilkti slapjas. Gājām un gājām...Rāpojām. Iemācīju Annai 2 lietas. Ne vienmēr vajag izmantot homo sapiens 2 kājas - rāpot kalnā ir vieglāk četrrāpus. Un kad tev rokās ir zeķes, tad vari ēst mellenes pa lāču modei - tikai ar lūpām. Un mēs sasniedzām lielceļu. :)

Un tik laimīga sēdēju civilizācijas izgudrojumā- karstā vannā, un Tomiks bija man pagatavojis daudz lašu ar grieķu salātiem un kukurūzu..Žēl, ka viņš netika, jo viņam nācās sastapties ar ASV vēstniecību. Poļiem vajag tūristu vīzu ASV. Un viņam neiedeva. :( Iedeva, bet vispirms jāuzrāda Kanādas vīzas pagarinājums....

Un tagad es sēžu un nezinu, kā lai aizlāčoju līdz virtuvei.