vējadēļošana

Pirmdienās un otrdienās Yericho vari visu ko izīrēt un otrā stunda ir par velti. Vakardien man tas ievilkās 2 h vietā gandrīz uz 4 stundām un pie vainas ir eh - paisums. Paķēru vēl līdz Ditu, Lucius un Steavu. Nomā puika gan brīdināja, ka vēja drīzumā nebūs. Bet es tā gribēju. Gudrākie no mums uzreiz pārorientējās ar dēli stāvus braukāt un irties, kas te diezgan populāri, bet mazliet neapdomīgākā - nē, ja jau atnācu, tad gribu braukt. Palūdzu vēl izcil šauru dēli un milzīgu buru. Tīrā izrādīšanās. Un tā tas viss iesākās. Atnākot uz pludmali bija liels bēgums. Bildē var redzēt plostu, no kura mēs ar Tomku lēkājām ūdenī, bet tagad tas stāv tādā akmeņainā vietā. Windsurfot pa ezeru nav nekas grūts, bet neviens man nebija apskaidrojis par straumes esamību okeānā. :( Vējš bija tik maziņš, ka no straumes nocelt mani nevarēja un tā es pamazām burāju no Yericho uz Downtown pusi. Tikai vienu mirkli noķēru milzu brīzi un sāku tempā doties atpakaļ- prom no straumes. Un tieši tajā mirklī atbrauca pie mani puika, lai pateiktu, ka lai laižu buru zemē - viņš man palīdzēšot. Saku, ka nevajag, jo te ir vējš. Viņš saka, ka neesot. Jopcik, ko tad es pati tai burā pūšu? Beigās aizvilka mani it kā atpakaļ un atstāja. Auns. Atstāja vietā, kur vēja nav un teica, lai ar rociņām aizairēju līdz brīzītei. Airējos, airējos, bet straumīte mani kā ezīti tikai nesa prom un prom, jo bija iesācies bēgums un ūdens straumes nesa mani tuvāk Downtown. Nesen jau biju lasījusi, ka tieši British Colombia straumes esot bēguma laikā tik spēcīgas, ka zvejnieki gaidot, kad tas beigsies un tikai tad nāk krastā. Bet es pa to laiku tik peldēju tuvāk Kitsilano. Izmisums. Neviena, kam lūgt palīdzību. Un tad vēl tas ronis, kas divreiz izbāza savu ūsaino galvu, lai mani no 8 m attāluma appētītu. Mazuļiem vakariņas? Beigās es sapratu, ka nav ko gaidīt palīdzību. Esmu aizmirsta. Lucious gan mēģināja mani aizvilkt, bet nekā - brauca pēc Steava. Es pa to laiku satiku vēl vienu nelaimīgo bēdabrāli, kam viss ekipējums izskatījās profesionālāk, bet viņš no līča vidus peldēja lēnām uz krastu un stūma dēli līdz. Es darīju tieši tā pat. Un tad gar krastu pa akmeņiem, koraļļiem un asiem gliemežvākiem vilku dēli atpakaļ. Tiku līdz Yericho un puikas atnāca palīgā. Ir te džentelmeņi. :) Toties es vēl vakarvakarā no pēdām akmeņus vilku ārā. Un tagad zinu - windsurfing - tikai no rīta.