Baigi stresīgi

Sakravāju visas mantas, lai ātrāk tā lieta ietu un pirms tam vēl parūpējos par ceptām un sautētām ribiņām buljonmērcē. Izgāju no mājām un iesēdos autobusā. ...Hm...es izslēdzu elektrisko plīti vai nē?...izslēdzu..Atceros, ka izslēdzu..Bet vai tiešām? Hmmm...eh, gan jau enģeļi mani pasargās...Jā, bet ja nu viņi grib konkrēti tagad mani izmācīt.....Braukt atpakaļ? Tā jau būsim pludmalē pēc 3, kaut kā negribās. Ar Šonu viss ir sarunāts un Tomas gaida.....Nu izslēdzu tak.

Turpmākās 5 h man šis dialogs maisījās pa galvu un deva nenormālas mokas vēderā un pakrūtē. Mēģināju strauji peldēt, nirt un vēl nez ko, bet no prāta ārā neiet. Zinu, ka Tomasam nu ļoti nepatīk piedeguma smaka un ja tā smaka tagad ir pa visu māju vai arī mājas vairs nav.......Tomas sākumā lika man braukt mājās un skatīt, bet prom atpakaļ- tās ir 2 h un diena galā. :( Piezvanīja Kristaps, lai apjautātos par auto eksāmenu. Un ko es. Savā izmisumā aizsūtīju nabaga latvieti ostīt mūsu durvis un lūrēt cauri aizkariem, vai viss ir kārtībā. Viņš neko aizdomīgu neatrada. Viņu par aizdomīgu esam arī neviens neatrada un policiju neizsauca, ka kāds staigā un ošņā māju. Protams, ka apsolīju iet un ostīt viņa māju šādā gadījumā.

Kaut cik nomierinājos un Tomas arī nomierinājās. Devāmies visi braukt ar windsurfing, kas otrdienās ir otra stunda pa brīvu. Biku pa vēlu izdomājām. Šonam un Stefānijai jau labi - viņiem pirmā reize un kā laikā, kad vēja nav, bet man...Tikai vienu reizīti uzņēmu ātrumu un pļurkts - zēģelēju tā pat pa līča vidu ar ātrumu 3 m 5 minūtēs. Toties varēju aplūkot smuko panorāmu stundas garumā un neiekrist ūdenī. Cilāju to buru, pumpēju, lēkāju, bet līcis jau sāk izskatīties kā gluds spogulis un vēja ta nav. Kaut kā atpumpēju līdz krastam, bet saule ar jau riet. Paceļu Tomasa telefonu. Neatbildēts zvans. Mājas saimnieki!!! Tomasam vaigs savelkas, man novelkas seja un izmisīgi mēģinu jautāt Tomasam, vai mēs vēl esam draugi, ja nu kas.......... Vaigs neatlaižas. Saimnieki mums tā pat nezvana. Neatceramies kad. Un pirms tam runājām, ja mājai kaut kas noticis, tad noteikti viņi mums zvanīs. Un redz, kur ir....Un kādas 20 min viņi neceļ klausuli. Tomas jau apgalvo, ka telefona vadi sakusuši un tāpēc nevar piezvanīt. Tad es ieraugu trušus:

- Tomy, skaties, pilns ar zaķīšiem.

Laikam nevajadzēja. Tomasa vaigs kļūst vēl pelēkāks un pat uz mani nepaskatās...Pārējiem gan zaķīši iepatikās. Yericho pludmalē redzējām kādus 20 skaridot pa zāli un ēdot noskraidīto zāli.

Un tad māja tiek sazvanīta. Klusums. Tomas klausās un tad pēkšņi atplaukst milzīgā smaidā.

- Medutiņ, es tevi joprojām mīlu!!!!:))) Nekad neesmu bijis tik priecīgs, kad man paziņo, ka īre jāmaksā nedēļu ātrāk, jo viņi braucot prom.

Man krampis vēderā atplaukst un esmu tik laimīga. Pannu var arī izmest, ja nu kas. Galvenais, ka ir mājas.

Tālākās 15 min paiet bez starpgadījumiem. Esam jau pieturā. Uzliekam riteņus uz autobusa un braucam mājās. Downtown pēkšņi attopamies, ka man nav maisiņa, kur iekšā bija mans hidrotērps un Tomka mīļotie šorti un čības!!!! Viņa dārgie šorti. Nēēēēē'!!!! Tomas paķer riteni un skrien pakaļ autobusam. Pēc 4 kvartāliem ir noķēris, bet maisiņa nav. Tātad esmu atstājusi pieturā( vai Tomas atstājis, bet es labāk neieminos, jo pēc visa, ka nav vēl viss beidzies ar pannas jautājumu....lauvu nekaitinam).

- Es aizbraukšu pakaļ, brauc mājās, - saku.

- Labi, tikai esi uzmanīga, bet štrunts ar visu - gan pārdzīvosim.

Ielecu atobusā un braucu atpakaļ. Izbraukāju visu pludmali. Stress tāds, ka knapi pamīt varu. Iedomājos visus varianatus ar pannu un dzīvokli, ko Tomas ierauga dzīvoklī un maisiņu ar vajag atrast. Viņa mīļotie šorti...

Un tad ieraugu pieturā glīti noklāti viņa šorti un blakus čībiņas. Hidru gan lohi paņēmuši. Bet Tomasa šorti!..

Zvanu ar bailēm Tomasam, bet viņš vēl nav mājās. Zvanu pēc 10 min, bet viņš neatbild. Vai nu ir nenormālīgi dusmīgs, ka negrib runāt ar mani vai arī ir toaletē. Bija toaletē. Un panna vietā un biju tomēr elektrību izslēgusi. Atbraucu laimīga mājās. Tomas izsaka līdzjūtību par hidras zaudējumu, bet tāpat gribēju nopirkt biezāku un ar kapuci... Viņš cenšas mazināt man stresu, jo nākamā dienā man eksāmens uz ceļa. Veselu nedēļu meklēju variantus, kur dabūt mašīnu, jo uz sava vārda nevaru izzīrēt- manas tiesības Kanāda atņēma brīdī kad sāku likt viņu tiesības, jo viņas te bija derīgas tikai 3 mēn. Meklēju visus, kas palīdzēs. Tā baidījos un uztraucos un viss beidzās ar to, ka viss bija tik sarežģīti un pārāk liela atbildība uz Artiņu, ka galu galā viņa atteica un man nācās atteikt to mašīnu. Sazvanīju skolu ar instruktoru. 75$ par iedošanu tikai uz eksāmenu. Sarunāju ar kolēģi, kurš ar prieku aizlienēšot mašīnu. Fhuuuuuu...

Nākamais rīts: 11:15 man eksāmens.9:45 zvana kolēģis un bēdīgs paziņo, ka viņa darbs viņu nelaiž un palīdzēt man nevarēs. Ko darīt!!!???Internets neiet- nevaru atrast citu skolu, kas palīdzētu uz sitienu. Atrodu uz lapiņas nummuru ar to 75$ variantu. Džeks palīdzētu, bet atrodoties Coquitlamā. Otrā pilsētas galā. Mēģināšot. 11:00 vajadzētu būt pie manis. Nolieku klausuli un divu dienu stress izlaužas pār mani. Nokaucos kā tāds lauvēns. Kāpēc!!!!!!!!!!*&^%$$%

Atsēdināju sevi un nomierināju. Ja nesanāks, tad viss vairs nekad nemēģināšu nolikt. Džeks paspēja uz 11:00 Apsēdināja mani pie stūres. Es braucu kā apsēsta. Viņš kliedz, ka šitā nekad nenolikšot tiesības. Es saku, ka nepaspēsim. Viņš saka, ka es vispār noteikumus neievēroju. Man vienalga. Samaksāju tos 100$. Ieejam iekšā. Viņš man parāda:

- Ja tev būs tas jaunais aziāts- nenoliksi, Viņš ir stulbs un gāž ārā par neko. (kā reiz iepriekšējā reizē man viņš tika)

- Ja būs tas tumšais, noliksi.

Pats vēl pieiet pie viņiem un iestarpina, ka esmu ņēmusi mācībstundas pie viņa (kā tad!!!).

Nokavējām 5 min, bet atļāva likt. Tika man melnais. Izdarīju 3 kļūdas:

Pirmā- pirms iebraucu aplī, parādīju, ka braucu pa labi- kā jau Latvijā. Šeit- tikai ja aplī brauksi pa labi

Otrā- Uz kalna, kad apstājos- pavilku "roceni', ko viņi nedara. To viņš novērtēja kā super labu pozitīvu aspektu un pajautāja, vai tik neesmu no valsts, kur nav kalnu un katrā kalniņā rauju roceni uz augšu. Lai tik tā turpinot.

Trešā - intersekcija pa kreisi izbeidzās. Iedegās dzeltenais. man jābrauc pa kreisi. Luksoforā deg zaļā gaisma un aiz manis ir auto. Domāju, drīkst braukt vai nē. Latvijā ja ir intersekcija, tad jāklausa tikai intersekcija, bet šiten te - ej nu sazin. Stāvu. Baidos kustēties. Auto pīpina. Es stāvu. Inspektors:

- Jā, ko mēs gaidām?

Pārbraucu, bēdīga, bet izrādās, ka noliku un mani vēl slavēja par braukšanu un par tik ļoti maz kļūdiņām. Pat teica, ka esmu pārāk uzmanīgs braucējs. es māju ar galvu. (ja viņš zinātu manu braukšanu aptiesībā). Man ir tiesības!!!!! Un 24 h murga beigušās. :)))