Daba uzbrūk

Šodien mēs ar Tomku bijām nolēmuši, ka jāsāk brūnēt un jābrauc apraudzīt Sasamat lake. Pa ceļam uz daiļo ezeru savilkās mākoņi un savilkās man lūpa uz augšu. Mazliet gan atvilku atpakaļ, kad autobus pabrauca garām alnim, kas tur pat ceļmalā mielojās ar lekno zālīti, bet diezgan drīz vilkās atkal atpakaļ. Tomas gan mani mēģināja visādi uzmundrināt, bet es saskumu, jo man likās, ka redz pašā Vankūverā tak palika saulīte. Ilgi domāju, kam to vainu uzvelt. Varētu jau uzvelt visu vainu dabai, bet tas mani neapmierināja un diezgan ilgi es mēģināju atrast iemeslu, kāpēc mans Tomka pie tā ir vainīgs. Tā nu mēs gulējām smiltiņās un gaidījām, kad no mākoņiem līdīs ārā saule. Veselu pusotru stundu. Man tas kaut kā atgādināja vecos Jūrmalas laikus, kad no rīta sparīgi met iekšā peldkostīmu somā, sazvani draugus un skrien uz vilcienu, bet tiklīdz nonāc galā, tā pļurkts un bērziņš- 20 minūtes sēdi zem mākoņa un 5 min ātri mēģini sasilt, lai galīgi nenosaltu... Tā nu pukojos.. Un vienu mirkli jau gandrīz manā uztverē Tomka nebija vainīgs pie mākoņiem...No viena meža malas pēkšņi izlīda 3 mazi muskatieri ar 2 lieliem muskatieriem un sāka mūs ielenkt. Šeit tiek fiksēts brīdis, kad viens no zošiem nav kautrējies iekāpt ar savām pleznām manā grāmatā un uzmākties manam pie mākoņiem vainīgajam.

Un tad pagāja 1.5 h un saulīte priecīgi izlīda un nepameta mūs atlikušo dienu. Un atkal mans Tomka nebija vainīgs un par savu pagānismu apsolījos uzvārīt kukurūzu.

Pagāja kāds laiciņš un pludmali ieņēma jau 15 putnu armija, kas vazājās pa pludmales paklājiņiem, ņurcīdami visu savā priekšā un dedzīgi prasīdami savu tiesu. Kāda kanādas jauna lēdija krita panikā un skrēja prom pa visu pludmali. Putni šo jaunavu pārprata un skrēja līdzi. Visi bariņā...Kādi trīs jaunieši savā bibliotēkas stūrītī turpināja baudīt savu triloģiju bez jebkādas trauksmes.

Mājās ejot gan nācās noiet kādus 4 km meklējot autobusa pieturu, pa ceļam saēdāmies avenes un sārti atgriezāmies mājās.