Sirdsapziņa

Es te mētājos ar frāzēm un teikumiem, kā mēs kā īstenas bandītes izmantojam uzņēmuma labvēlību un šefa labos nodomus, bet kaut kā tas viss nonāca līdz pārdomām. Ceturdien neaizgājām uz darbu, jo Artai ir grūtības strādāt 12 h katru dienu - un kurš gan viņai var pārmest- un es vakar pirmo reizi piedalījos savā Adventure jobā, un precīzāk latviskotajā "Trakajā skrējienā" pa Vankūveras ielām. Forši jau, nekas galīgi jauns jau manā pieredzē tas nav, bet savādāks un kolēģi ar izskatās sakarīgi. :)

Neaizgājām uz darbu un mūsu boss Marks tak sabijies, ka mēs boikotējam darbu, jo pārāk tālu jābrauc uz Surrey dienvidu daļu. Artiņa vēl izteicās, ka prasīs otrā darbā likt maiņu no 6 no rīta, lai tik tiktu uz Surrey. Marks taču ir mums speciāli ielicis darbu Burnaby. Pārējie strādā tur tālumā, bet mums te pat, jo viņam esam vētīgas MĒS!!!

Un mēs abas sēžam ar sagrauztu sirdsapziņu. Kā reliģiskā stāstā - tu tikai dari sliktu un izmanto kāda vājuma, bet viņš tikai labu un labu līdz brīdim, kamēr sliktais salūzt..

Pielika vēl pie algas (jau tā maksāja ļoti labi) un mums nekas cits neatliks kā abām strādāt un savu sirdsapziņu nomierināt.

Partizāņu grupējums

Tā varētu nosaukt mūsu 4 otni Marceting reaserch darbā. :) Boss Marks, kurš ir tik ļoti čomisks un foršs, izsauca 4 no mums uz jaunu līmeni un jaunu klientu apstrādi. Nu ļoti jau nepatīkas man tie jaunie noteikumi, bet nu ļoti jau patīkas bosa attieksme pret tiem:

- ja jums nesanāk, nekas. Pirmo nedēļu var arī neiet vispār, kamēr piešausieties. Jūs tāpat esat brīnišķīgi un paši labākie. Man klienti stāsta, cik jūs labi utt...

Nu var jau to saukt par kārtējo kanādiešu pozitīvisma devu ar ko viņi te ir pārsātināti un smieklīgi, bet Marks ir no Austrālijas. Var jau būt, ka arī tur viņi ēd pozitīvisma hamburgerus. Bet katrā ziņā, mums tas der! Vienīgais, ka Marks jau mēnesi ieklemmējas ar mana vārda izrunu, bet kuram tad te Kanādā nav problēmas ar mana vārda izrunu.

Sarunājām ar Aidenu - starp citu, tas man patīk Kanādā, ka arī īri šeit skaitās iebraucēji un Aidens ir īstens īrs- ka nestrādāsim, lai rezultātu būtu bēdīgi un mūs atgrieztu vecajā sistēmā. Ceturtā brazīliete Vanesa nebija klāt, līdz ar to nepaspējām sarunāt.

Sēžam abas ar Artu parkā uz akmeņa un runājam par dzīvi. Jau pusotru h. Vēl paspējam uzpīkstināt Aidenam, kā iet. Arī viņš necenšas. Tā mēs kā partizāņi sēžam krūmos un neko nedaram. Atnāk īsziņa no Marka, ka apsveicam Vanesu ar pirmo anketu. Mēs savelkam seju, bet cenšamies mierināt sevi, ka tā tikai Vanesa.

Paiet stunda. Atnāk īsziņa, ka Aidens dabījis 2!!! bet boss tak teica, ka ja arī nebūs anketas nevienas, tas nekas. Kāpēc mums pūlēties, bet tas Aidens. Savācam ātri savas somas un jožam ielās. Laiks mums ir vēl to anketu dabūt. Pie pirmās mājas man uzspīd laime un neiespējamais kļūst par realitāti. man ir anketa!! Artiņš skraida un dara, bet nesanāk. Atlikušo stundu saprotam, ka ejam sēdēt parkā- pusstunda ir strādāta un anketa man ir. :) Marks protams sūta man apsveikumu.

Satiekam Aidenu pēc darba. Viņš kāp ārā no mašīnas un lūdz mums izmisīgi piedošanu:

- Es tiešām nestrādāju, es tikai joka pēc pajautāju vienā mājā un izrādījās, ka viņai kaimiņiene arī bija ieinteresēta. Nu piedodiet man.

Un tad mūsu grupu slavēja, ka esam labi pastrādājuši. Un šorīt no rīta Marks piezvanīja Artiņai, lai pateiktu, ka viņa vienalga ir brīnišķīga un viss būs kārtībā.

Tāds mums darbiņš. :) par pusstundas darbu saņemam 92 dolārus. Tikai tas ceļš ir garš un nākamnedēļ biedē mūs ar Langley..

Zobārsts

Pirms devāmies uz Kanādu, izgājām zobārstu, lai nekas nenotiktu, bet... Pēkšņi ne no šā ne tā Tomasam sākās nenormālas sāpes. Pie visiem zobārstiem jāpierakstās un bija doma apmeklēt pēc iespējas ātrāk, bet tas viss sakrita ar garajām brīvdienām. Tomas paspēja izlietot visas iespējamās pretsāpju tabletes un pārsniegt esošo daudzumu, bet sāpes nerimās. :( Viņš aizmigt nevar. Es aizmigt nevaru, jo es gaidu, kad viņš aizmigs. Un vienīgais, ko es redzu, ka viņa vaigs izskatās kā 2 Tomkas un mocās. Apdrošināti esam, bet zobārsts tur nav iekļauts un bail iedomāties, cik tas te maksā. Es neizturēju. Ja jārauj, tad tūlīt. Sāku meklēt visas klīnikas. Sazvanīju slimnīcas. Nekur nerauj. Raušot tikai otrdien. Saku, ka man blakus ir vīrietis, kurš ir krietni pārdozējis pretsāpju līdzekļus, bet sāp vienalga šausmīgi. Ko darīt?

- Gaidiet otrdienu.

- Bet tās ir 2 naktis!!! Jūs nekā nevarat palīdzēt?

- varat braukt šurp, iedosim vēl pretsāpju līdzekļus....!!!!!565890900-65213212435465

Sadusmojāmies ne pa jokam.

Un tad es izraku vienu klīniku pret 20 $ ziedojumiem. VNHS Dental Clinik uz Hasting ielas.

Tante no rīta ļoti laipni atbildēja, lai brauc tik šurp. Atbraucām. 2 mazi kabineti un tantes pašas izlemj, kuram akūtāks gadījums un paskatoties uz Tomka vaigu, nav šaubas, ka steidzami jāpalīdz. Sākumā mums jautāja pēc carecard. Nav? No problem.

- Sāpēm jau nav laiks vai piederība kādai valstij - atbildēja tante un aizgāja labot manu Tomku.

Uztaisīja rentgenu, sašpricēja, atsūca visas strutas, iztīrīja, sadeva 3 devas antibiotiku tabletes nedēļai un pat paturēja roku, kad špricēja...:) Un tas viss par 20 $ ziedojumu. Ā, un par to pašu naudiņu, ja jau es te esmu - arī man uztaisīja rentgenu un pierakstīja piektdien pie higiēnista. :)

Šāda klīnika esot vienīgā Kanādā, bet kas par attieksmi. :)

Skrējiens

Vakar nenormālīgi lija. Sacēlās tāda vētra, ka vai bļavuj, bet dzirdēt nevari. Tomēr cītīgi atspērusies strādāju. Uzvilku savu dzelteno pufaiciņu un mapi iebāzusi uz vēdera turpināju strādāt. Katru reizi pieejot pie durvīm, velku visu ārā. Viss kļūst tik mitrs, ka tinte jau sāk izplūst un bukletus ar negribas īsti dot tādus slapjus. Bet es turpinu, kaut kedas jau sāk žļurkstēt. Artiņa jau nedēļu kā biku apslimusi un no rīta uzvilkusi slapjas kurpītes un sapucējusies strādāja pa Bey. Tāda pati atbrauca uz Coquitlam priekšpilsētu. AAA, jā, viņai bija viens ierocis- lietussargs. Kādreiz drošvien varen iespaidīgs, bet nu tagad izskatās jau, ka nav nekādas vērtības. Spītīgi viņa ar vienu roku tur kladi, ar otru stutē lietussargu augšā, kurš labākā gadījumā atrodas tieši tādā stāvoklī, kā varat redzēt bildē. Uz maniem super gudriem ieteikumiem par Artiņas iepirkšanos kāri un daudzajām lietiņām, kas sapirktas, bet lietussardziņš šādā paskatā man jau mēnesi cilpo apkārt, viņa tikai klepo. (nez vai tiešām slima vai negrib dzirdēt mani). Un Kājiņās ātri izmirkst un balstiņa kļūst īdzīgāka un jau lūdzoša....Piekritu pēc 2 h darba doties uz kādu kafeijnīcu. Tā patālu sanāca, bet apmēram tur, kur pēc 2 h mums būtu jāsatiek menedžeris. Ielīdām stūrī un vērojām durvis. Pēc 45 min un apēstas sviestmaizes saprotam, ka ir garlaicīgi un uzspēlēsim kartupeļus. Sazīmējām skaisti...un te man atnāk īsziņa: Kur esat meitenes? Gribu jums visu jau tagad atdot, lai pēc darba nav jātiekas. Menedžeris. Visu sametam somā.Rašamies pa sētas durvīm ārā, skrējienā aizsūtam, kur apmēram esam...jožam. Un pat slapjās kājiņas vairs nesalst un neviens vairs nepīkst, ka grib cimdiņus. Jožam. Tādas aizelsušās stāvam pie stūra un sākam tēlot, ka ejam mājās iekšā. Piebrauc menedžeri - un ne jau ar to mašīnu, kuru mēs vaktējām - citu!!! Viņi vai nu tēlo, vai neko nav pamanījuši. Mēs tāpat. Mums ir aizdomas, ka viņi šmaucas un grib ātrāk mājās. Tik atklāti, bet mums jāturpina melot, ka strādājam. Sākam iet uz mājām un atklājam, ka šito ielu jau apstaigājām. Tas pats nelaimīgais suns uz balkona, kas lietū atstāts...Un velkamies lēnītēm prom un viņi kā nebrauc tā nebrauc prom, bet beigās..HUuuuuu....Bijām tik tuvu iekrišanai....

PS. Artiņa tagad slimo un kartupeļus pabeidzām autobusā, kur es vienos vārtos apspēlēju vājāko. :)

psssss. Izgāzos eksāmenā. :( Mana braukšana esot ekselenta un laba, bet neieraudzīju zīmi uz 30-braucu uz 44. Un nogriezos pa labi ne no autobusa joslas-dimantiņa, bet no mašīnu joslas. Bēdīgi...

Rietumkrasts

Vakar devāmies iekarot Rietumkrastu. Horseshoe bey un Lighthouse park.

Kaut kāda pārspēka rezultātā mēs izkāpām pareizajā vietā un kā vēlāk atklājām - pārspēks mūs nesa pareizā laikā un secībā, jo savādāk nāktos kāpelēt pa kalniem un ļoti sagurst. Kāpelēt tā pat jau sanāk un Tomeks pat izskaitļoja kuru muskuļu grupu mēs īpaši darbinām šajā procesā. Es toties atklāju jaunu un vieglāku veidu, kā kāpt kalnā. Man no staigāšanas un braukāšanas darbiem sanāk pamocīt ceļus un gadās, ka sāp biku. Tāpēc tagad pirms kāpiena kalnā, es izstiepju kāju, pavirzu uz priekšu un tad strādāju tikai ar muguru. Sanāk ātri un nesanāk ceļus piepūlēt. Tomeks gan saka, ka tas neesot labi mugurai, bet kamēr mugura man neko pretīm nerunā, es domāju, ka viss ir kārtībā.

Pārspēka vadīti, izkāpām īstajā vietā, lai tur pat jau nonāktu līdz baltajai milzu klintij, uz kuras var uzkāpt tikai tad, kad ir bēgums.

Man tur bija viena kastīte jāatrod. Jau no komentāriem zināju, ka viens pāris pārāk ilgi gaidījis un meklējis to kastīti, ka uznācis paisums un nācies brist pa ūdeni uz krastu. Mums bija bēgums, mums bija perējoša kanādas zoss, pāris neapmierinātu kaiju un pilnas spraugas ar krabjiem, bet kastīti neatradu.

Un tad man superfix Tomka ieraudzījas jūras lauvu vāļājamies saulītē.

Pa skaisto klinšaino parku nokļuvām atkal tā paša spēka vadīti īstajā vietā. Šeit tiek īpaši uzsvērts labvēlīgais spēks, jo nepareizie spēki parasti liek gaidīt autobusu 29 minūtes, saprast kartē, ka jau 20 min ej nepareizā virzienā un tieši tik pat daudz min nesaprast, kā tas atgadījies.

Nākamo parku arī izskrējām sprigani cauri. Izmantoju to pašu fizikas mehānismu, nelocot ceļus. :)

Nu skaisti te ir. Mums paveicās ieraudzīt milzu pūci, kas aplidoja mūs ar peļuku knābī, bet ar kastītēm galīgi neveicās. Tikai divas. Tādos mežos mans gps lēkā un maldina. :(

Rīt braukšanas eksāmens. Esmu ļoti sabijusies...Ja būtu Eiropa, tad tā, bet tie noteikumi man te nu nav līdz galam skaidri..

ps. bildītes pa labi

Hipodroms

Svētdienās zirgi skraida un cilvēki brauc un liek likmes. Aizbraucām ar maniem pedicabistiem. Otrajā skrējienā es uzvarēju - man zirgs patiesībā uzvarēja. Mans Nr.5 ielēkšoja no pēdējās pozīcijas pirmais!!! Kā jau iesācēja - liku uz pirmajām trim pozīcijām. Un vinnēju veselus 80 centus!!! :)

Nospēlējām 8 dolārus. Laikam vairāk nelikšu uz zirgiem. Pats hipodroms jauks. Zirdzeļi skrien, gārņi atpūšas pa vidu riņķī starp skrejošiem zirgiem.

pie pirmspēdējā brauciena pamanījām, ka arī koijots ir izlēmis papļunčāties hipodroma dīķī, kā arī apmest kādu lociņu pa apļa skaisti iekopto puķu dārziņu.

Atbraucām mājās. Tomas ieraudzīja akvāriju:

- Nu un viņa ar savām atvasēm noēdusi pašu dārgāko kompozīciju akvārijā!!! (Domāta vēze Mērija ar saviem bērniem).

- Un es viņai meklēju jaunas labas mājas....

Nu nav taisnības uz pasaules.

Biku par Šonu

Vakar pārrunājām ar Šonu - kolēģi jautājumu, kāpēc Kanāda neskatās pasaules čempionu hokejā. Viņš it kā zina, kas un kā, bet tas arī viss. Viņš pat zināja teikt, ka viņa kursabiedrs - viens draugs spēlē Krievijas hokeja līgā KHL. Jautāju, kurā komandā. Īsti nezinot, bet kaut kas ar pingvīniem. Parādīšot Youtubā. Atveram Youtūbu un skatos, ka viņa draugs skraida pa laukumu Dinamo Rīga krekliņā. :) Runa esot par Martin Kariya.

Nu baigais špicpuks ir tas Šons. Viena no klasiskākām epizodēm attiecībā uz Šonu. Viņa ir paziņa Lucy, kas tiko sākusi satikties ar pedikabistu Dastinu.

- Hey, Dastin, tu vēl satiecies Lucy?

- Nu jā, šodien bijām pusdienās.

- Tas ir forši, tas ir forši. Abi esat forši. Zinu Lucy nu jau 8 gadus. Viņa ir forša, ja vien....ej, nu atkal man jāsāk izrunāties, kapēc nevaru aizvērties. Un tagad jau sanāk nu ļoti neveikli un prasās pēc turpinājuma. Nē nu viss jau ir forši ar viņu...Nu vismaz, kad viņa augstskolā bija mana meitene. UN TIEŠI TĀPĒC MAN TAGAD BŪTU JĀAPKLUST!! Ej, nu kāpēc es vispār šito sāku!???

Foršs viņš. :)

Nu tā es joprojām rullēju pa ielām. Ārā ir silti un patīkami. Man ir piešķirts lielāks motors manam pedicabam. Gandrīz nav jāmin vairs.

Pēdējā laika klients - onka, kam darbs ir dzīvot viesnīcās. Tā viņš pa pasauli dzīvo pa viesnīcām kā slepenais agēnts un raksta atskaites, kāda ir un kā un šitā. Labi samaksā un naudiņa paliek cūciņai. Tā nu vizinu katru nedēļu uz citu viesnīcu.

:)))

Džungļi

Lienam iekšā jo dziļāk brikšņos. Kaut kā jau tās sliedes jāapiet, bet aiz sliedēm atkal brikšņi, atkal purvaine un tikai kalna galā var redzēt pāris mājas. Es pārliecinoši paziņoju Artiņai, ka noteikti zinu, kur mums jāiet, tāpēc nevaru atkāpties. (jo vairāk tāpēc, ka stundu iepriekš mēs skytrainā mazliet izskaidrojāmies pa šo tēmu un viņa apgalvoja, ka es vienmēr zinot, kur jāiet, bet beigās čiks). Un tagad vismaz debespusi es tiešām zinu, kur jāiet, bet nezināju, ka pilsētas vidū var būt nekuriene. Menedžeris tak ar apgalvoja- gājiena attālumā. Gājiena attālumā jau ir, bet cik stundu? Speramies pa sliedes malu un ceram ieraudzīt kādu taciņu. Nav jau tā, ka gribas sākt strādāt, bet jau iepriekšējo dienu mēs nošmaucām 2 h no darba.(mums jāstrādā 4 h) Brienam. Slāpst. Sagurstam. Kāds man blakus sāk čīkstēt. Pierimst. Es sāku čīkstēt un vainot Džastinu-menedžeri. Čīkst atkal kaut kas man blakus.Un tad es ieraugu mazu taciņu aiz sliedēm.

- Ejam?

- Ejam.

Un caur džungļiem lienam iekšā ar mazliet jau cerību kabatā. (ak, cik poētiski:))

Un tad....Mums priekšā kādi 8 acu pāri! Skatās un neko nesaka. No meža pēkšņi izlīdušas 2 freilenes un izskatās tik pat sabijušās. Apmēram kā indiāņi ieraudzījuši baltos cilvēkus. 8 acu pāri apstājušies apkārt savai būdai un uzmanīgi mūs vēro. Pēkšņi neviens nezin, kuru valodu izmantot. Uha uha vai vienkārši žestu? Mēs atkāpjamies.

Beigās es savācos un tomēr tiem 8 bērneļiem, kas taisīja savu štābu džungļos pajautāju, kā šķērsot šo nekurieni. Un vēl 20 min un bijām civilizācijā. :)

Canucks

Vakardien izglābuši sēriju, Vankūverieši sajūsmā. No 3-1 atspēlējuši sēriju uz 3-2. Vēl būs viena vai divas spēles. Vankūverieši nezin, ka ir arī Pasaules čempis. Viņiem pat nav sajēga par ko es runāju. Var jau būt, ka Canucks viņus nokdaunē vai saule apžilbina, bet rezultāts nu ir tāds, ka savilkuši Canucks krekliņus sēž visi pie televizoriem. Sīkie skraida pagalmos ar kļuškām un ir nākamie Smithi, Crosbiji un Sedini. Manam un Artas biznesam tas par labu nenāk. 6:30 pm i nemēģini klauvēt pie durvīm, lai alu sejā nedabūtu. Un mēs gozējamies saulītē. Tā pat komandā esam labākās un mūs neaiztiek. Ejam skatīties beisbolu parciņā atlikušo stundu. Kreklus viņi velk arī, ja sēž vienatnē un skatās. Arī bankā puse sēž kreklos nevis kostīmos. Šorīt cēlos arī es un izvilku savu LV kreklu, lai skatītos hokeju. Skatījos. Vienā rokā brokastu maize, otrā kafija. Tad es pabeidzu brokastis un pie rezultāta 4-0 saģērbos un devāmies tomēr uz nelaimīgo Lost ezeru.

Ā, jā - vakar es pirmo reizi biju Amerikā (Sietlā)- pēc košlenēm, džinsiem un coka colas. :)

Leģenda par Vankūveru

Sen senos laikos, biezbiezos mežos aiz Rocky kalniem dzīvoja indiāņu ciltis saskačen(pieļauju, ka nekad neizrunāšu pareizi). Dzīvoja jau no 10 tk gada pirms mūsu ēras. Ēda lašus un foreles, kas te ir liela bagātība, kā arī papardes un dažādas citādas zālītes. Un izvēršas te tāds indiāņu apmaiņas punkts, mainīja, mija un tirgojās.

Meži bieži, koki milzīgi. Kā 8 ievas vajag, lai aptveru apkārt, bet nenovirzīsimies no tēmas, kur es sevi pielietoju kā mērauklu, un tātad...piebrauc te tāds spānis Hosē, gan ne pie nākamās Vankūveras, bet gan Vankūveras salas. Apskata, neko īpašu neatrod. Un tālajā 1792. gadā jau arī vēl Viktorija pilsēta nebija. Brauc tālāk. Pēc gada piebrauc brits Džordžs Vankūvers. Un izdomā mazliet pavirzīties pa Fraser upi. Atbrauc līdz nākamajai Vankūverai. Apskata, bet nu nav laikam tas, ko meklēja un īsti nav ko darīt. Krogu nav, izklaide nekāda. palaiž gan pāris savas avis ganīties. Avis šeit tēlaini tiek apzīmeti iedzīvotāji. Briti un spāņi satiekas kaut kur Eiropā un apspriež redzēto.

- Gribi to salu?

- Nu nē, gribi ņem. Tur nekā nav.

- Adios

- Buy

Tikmēr pāris iedzīvotāji mierīgi dzīvo. Cērt kokus utt, pat nenojaušot, ka tur pat mīt indiāņi. Kad sāk nojaust, tad nekas nenotiek. Turpina draudzēties, neviens otra darbos neiesaistās, bet gan sāk tirgoties ar precēm. indiāņi dod ādas, bet baltie citādus tehnoloģijas brīnumus.

Britiem tomēr nav miera un izdomā, ka te var uzsākt labu kokmateriālu tirgu. Sūtīt uz Āziju. Atbrauc. Satiek indiāņu virsaiti.

- Pasludinu šo zemi par mūsējo- saka sārtais rudvaidzis brits

- Pasludinu šo bālģīmi par savējo - saka indiānis.

Abi viens otra valodu nesapratuši nospriež, ka viss kārtībā un dzīvo tālāk. Līdz pat šai dienai šajās teritorijās nekādas rasistiskas lietas ap indiāņiem nav bijušas. Drīz vien indiāņi palīdzēja kokus gāzt un dzelzceļu būvēt, dzert viskiju un precēt baltās sievietes.

Dzīvo visi pa nomalēm, bet tieši uz salas Downtown nav nekā. No New Westminsteras iet taisns ceļš uz skaistajām pludmalēm Kitsilano, uz kuras vēlāk uzbūvēja Kingsway...

Un kā briti iekaroja pašu downtown?

Zelta medību laikos bija tāds Gassy Jacks, kurš paķēris līdzi muciņu ar viskiju, piepeldējis pie salas, atvēris pāris skvērmetru krodziņu (apkārt valda sausais likums) un aicina visus iekšā. Drīz vien ap viņu sāk veidoties ciematiņš, jo viskija muciņa tak laba lieta. Tā tas viss aug un vietu sauc par Gass townu. Vietā, kur bija krodziņš ir Gassy Jack statuja. Kad domāja par pilsētas nosaukumu, tad sākumā tā bija Granvill- par godu kaut kam, bet par cik ārpusē visi zināja vairāk Vankūvera salu, kur Viktorija ir, tad lai kāds arī zinātu, kur ir mazais miests, to nodēvēja par Vankūveru.

Ķīnieši te ieplūda agri, kad lielo Kanādas dzelzceļu būvēja. Panamas kanāla kaujas palīdzēja pilsētai attīstīties. Un tad kaut kad 21.gadsimta sākumā krīzes dzīti te ieradās latvieši. Un dzīvo vēl tagad.

PS. Galvenā bilde, kur es uz riteņa ir vēsturiska ar to, ka vēl var redzēt Olimpiādes atklāšanas vietas stadiona kupolu. Kupolu pāris dienu atpakaļ noņēma. Pilsētas ierastā aina ir mainījusies.

Spoku stāsti

Vankūvera ir otra lielākā kruīzkuģu piestātne aiz Ņujorkas. Tūristi ar savām jostas somiņām un ērtiem apaviem piestāj atceļā vai uz ceļā uz Aļasku. Tad, kad ledus ir apskatīts un bērneļi pamatīgi sabozušies (jo cik dienas tad var skatīties uz ledu), tad kāpj ārā un skraida pa pilsētu. Laika nav daudz, jo galvenais, kur viņi grib skriet ir Vankūveras sala ar Viktoriju, kas ir nopietni vecāka par samērā jauno Vankūveru.

Uz vasaru pedicabi var nu ļoti labi nopelnīt uz vēsturiskām tūrēm. Un es kā veca vēsturniece rokos iekšā interesantajās vēstures lappusēs un atklāju, ka patiešām ļoti interesantu faktu ir šajā meža nostūrī bijis, bet visstindzinošākie fakti man nāca no Clinta, kas ir mans kolēģis un arī sirsnīgi gatavo vēsturiskās tūres. Viena ir Gastown un Chinatown tūre, otru izdomājām, ka būs olimpiskā tūre un protams spoku tūre. Ja jums ir idejas, par tūrēm - lūdzu! :) Izvizināšu!

Un te mazliet zosādai:

1. spoku stāsts.

Visa Pender iela līdz Caraal un Abbot ielai ir spoku apsēsta, bet vissmagāk iet vienai birojēkai. Šī ēka ir 100 gadus veca. Viss ir kārtībā, ja neskaita trešo stāvu, kur jau gadiem apsaimniekotājs nespēj izīrēt ofisiem. Stāvs stāv tukšs. Katru reizi, kad kāds ievācas, nav iespējams izturēt ķēžu zvadzoņu un auras, kas atskan pat skaidrā dienas laikā.

2. spoku stāsts

Viesnīca Vancouver, kurā kā pastāvīgā īrniece bijusi kāda Jeny Pearl Cox jaunkundze. Dzīvojusi, dzīvojusi, kamēr 1940 nejauši uzskrējusi virsū kādai automašīnai un vēlāk savā viesnīcas istabiņas #408 aizgājusi viņā saulē. Un tad nu sācies. Ir bijuši pāris gadījumu, kad lifts pēkšņi apstājas 4.stāvā, atveras un liftā esošie redz sievieti sarkanā kleitā ieslīdam 408.nummuriņā. Vienkārši cauri durvīm.

Bet vislabākais stāsts manuprāt ir ar šo pašu Pearl jaunkundzi........Viesnīcnieki esot iedevuši 408.nummuriņu kādam pārim, kas pēc kāda laika atnākuši un sūdzējušies, ka istabiņa nav tukša un kā tā var izīrēt citiem un iedot viņiem to pašu. Kad recepcijas darbinieks lūdzis aprakstīt esošo viesi, tad pāris esot teicis, ka persona esot - sieviete sarkanā kleitā! Lieki teikt, ka pāris Vankūveras viesnīcā neesot palikuši.

ps. Tas viss man atgādina manuprāt labāko LABĀKO spoku filmu 412. :)