Tests

Šodien devos likt tiesības. Īstajā laikā atrodos te. Manām tiesībām aprit 10 gadi un man tik ļoti negribas likt Latvijā grūto testu. :) Te tas viss ir tik vienkārši. Galvenais neatbildēt, ka gribi braukt gājējam virsū un zināt 2 galvenās atšķirības ar Eiropu:

1) pie sarkanā var griezt pa labi vai vienvirziena ielā pa kreisi;

2) Pretējās joslas atdala ar dzelteno un nevis balto svītru. Baltās ir atdalītājjoslas vienā virzienā braucošas.

Nu un nosēdos pie komja. Lai būtu iekaitīts - no 50 jautājumiem drīkst būt 10 nepareizas. Ja nezini atbildi, tad nospied pogu "izlaist" un sēdi vai stāvi vienatnē pie kompja - kaut grāmatu izvelc. Laika ierobežojuma nav.

Varētu būt vienkārši, bet es uz pirmajiem 4 jautājumiem pamanījos uz 3 atbildēt nepareizi. Rokas sāka svīst un drebēt...It kā jau tikai 15 dolāri par testa kārtošanu, bet nu tomēr. Atlikušās minūtes savācos un centos ielīst katra kanādieša vēderā, kā rīkotos uz ceļa. Noliku! :) Tagad tikai braukšana, kur jādabū no kāda mašīna, jo šeit uz eksāmenu brauc pats ar savu auto......16.maijā būs braukšana, bet līdz tam man izdeva dokumentu, ar kuru jau varu braukt, ja blakus sēž kāds ar tiesībām...Un gandrīz to dokumentu pazaudēju...

Tikko biju nopirkusi jaunas austiņas un baudīju pa ceļam uz 7eleven manu Mad World, kad pie man blakus aizrautīgi plivinājās tante un rādīja man papīrus. Ceru, ka viņa ar maniem papīriem, ko izkaisīju vējā, nebija skrējusi tālus ceļus. :)

Ierakumos

Darbā mums ir ienaidnieks. Sākumā vienojāmies, ka tas ir Patriks - Supermens. Pūlis vispārēji neapmierināts un satrakojies. Katrs ieņēmis savu pozīciju un cīnās vienatnē, bet neko nepanāk. Es tēloju Šveici, jo ienaidnieks man ir apsolījis cepumu - palikšanu šeit uz vēl vienu gadu. Pūlis saceļas savos ierakumos un nolemj, ka jāiet uzbrukumā. Bet ne pa vienam, jo citādi tiks atstumts ātri, ātri atpakaļ. Izlemjam ierakties dziļāk un izlemt mūsu uzstādījumus. Mūsu pusē esam kādi 10, bet ienaidnieks viens liels un apaļš un nekādās loģikās neiekļaujās - boss, Patriks, Minhauzens, viss, kas saistīts ar meliem, izlikšanos, mantrausību, resnumu, nekaunību un visām citām īpašībām, kas liek mums justies slikti, maziem, melniem un sevi neieredzēt, jo nespējam pateikt acīs neko. Tad nu pirmais protesta mītiņš tika noorgonizēts vienā no štābiem. Diemžēl informācijas nepilnības vai neizdarības dēļ, mēs nonācām katrs savā štābā un tālāk par salātu apēšanu, vīna izdzeršanu un tā pat parunāšanu pa dzīvi, netikām. Nākamā kara fāze bija kā iepriekš. Visi raušs naudu un visi melo, cik smags stāvoklis ielās un cik ļoti neiespējami ir nopelnīt. Un visi jūtas slikti, ka jāmelo, bet savādāk neviens nezin, kā vilku paēdināt un kazai palikt dzīvai. Ienaidnieks laikam ko nojautis uzaicina mani uz apspriedi un piedāvā man līgumu. Līgumu apskatu, bet īsti nesaprotu, vai tagad darbojos, kā dubultaģents, vai kā. Mans uzdevums no bosa puses ir piedalīties darba intervijās un teikt taisnību. Par to viņš man it kā dod atlaidi īrei. Aizgāju, pateicu visu kā ir. Pagaidām vēl nepieminēju, ka tas, kas tikko sācis strādāt pie Minhauzena- meļa tiks pārvilināts mūsu ierakumos un kad būs gatavs uzzināt patiesību, mēs viņam sniegsim morālu atbalstu. Un mūsu rindas tikai pieaugs. :) Redzēsim, kura ierakumi kritīs pirmie - mūsu vai mana bosa. Man viņš solīja pamatīgu cenu krišanos, bet pēc 2 h atsūtīja sms cenas, kas bija paaugušās par 10% nedēļas laikā. Summa ir skaista. Rokamies dziļāk ierakumos....

Skrējiens pēc skytrain

- Ej, cik maksā braukt?

- Kur?

- 2 bloki

- 5 dolāri

- mmm... labi, braucam

- Kurp?

- Nezinu. Brauc.

- Kurp?

- Uz priekšu.

- Tev vajag skytrain?

- Jā. Cik?

- Es jau teicu 5 dolāri. Tev ir?

- Brauc.

- Tev ir nauda?

- Uz kurieni mēs braucam?

- Uz skytrain tu teici. Tad braucam?

- Jā, brauc. Brauc, brauc... Pagaidi!!...Tev viss kārtībā?

- Jā, varu braukt?

- Jā, brauc!...Pagaidi! uz kurieni mēs braucam?

- Uz skytrain tu teici.

- Vai tu to vari?

- protams, ka varu. Tāpēc jau esmu te. Tad braucam?

- Brauc......ej, ej, griez apkārt!!! Uz kurieni mēs braucam?

- Ej, vai mēs braucam uz skytrain vai nē?!!?? man vest tevi atpakaļ, no kurienes paņēmu?

- nē, tev viss kārtībā? Tu vari pabraukt? Ej, kur mēs esam?

- Vecīt, mēs braucam uz kurieni? Es tevi nesaprotu? Tu gribi tikt mājās?

- Jā, jā skytrain

- Tev ir 5 min līdz pēdējam skytrain, mums jāpasteidzas.

- Jā, jā, ātri, ātri!!! Kāpēc viņi visi skrien?

- Viņi grib paspēt uz pēdējo skytrain.

- āā, brauc brauc... Pagaidi! paņemsim viņus arī...Ej, pagaidiet!

- Mums nav laika, braucam, braucam. Tev Expo line vajag?

- Jā, te pat būs labi. Cik?

- 7 dolāri

- Tu teici 5 dolāri! (pēkšņi prāts apskaidrojies. :) ).

- Vecīt, es jau ieslēdzu pa minūtēm, jo ar tevi nekādā skaidrībā netieku.

- Te būs. Pagaidi!!! man vajag skytrain, kur ir?

- Tu teici, ka te pat būs labi, es tevi varu aizvest.

- Cik?

- Tu jau samaksāji. Tas ir 25 m tālāk.

- Braucam, braucam!!! Pagaidi!!! Tev viss labi? Vari pabraukt?....

Skytrains jau bija ciet. Puika izrāpās ārā. Kamēr viņš attapās, ka skytrains ir ciet, es jau paspēju aizmīties 10 m patālāk- drošībai.

- Ej! Vari aizvest mani otrā pusē?! Te ir ciet!..Cik?

- Vecīt, otra pusi taisa ciet tieši tajā pašā laikā, kad šito pusi. Ej uz Seymore autobusu....- un ātri ātri minos projām.

Kalna galā vēl ieraudzīju šito:

011

Lai zvanītu uz ārzemēm ir nepieciešams priekšā likt kodu + un tad valsti. Jau vairākus gadus cītīgi lietoju aizvietotāju 00 un darbojas. Te kaut kas aizgāja tā , kā nekā vajaga. Atbraucu te un sūtu un sūtu brālim sms, bet atbildes nav. Jautāju, vai viņš saņem sms, bet atbildes nav. :( 2 mēnešus nekā, bet rēķinā gan iekļauj tos sms. Šodien man beidzot pietrūka pacietības un gāju skaidroties. Kad teicu onkam, ka rakstu 00 371 un tad nummuru, viņš brīnās un saka, ka es galīgi jau. 00 nekādīgi nevarot darboties un priekšā jāliekot 011. Un sms aizgāja. Mamma atbildēja. Bet nevar būt, ka Kanādā 00 nedarbojas.. Laikam es galīgi jau...

PS. Lūdzu lūdzu, kam vajag vēzīšus. Viņi aug un uzvedās barbariski. Svaida akmentiņus pa kaisu, kniebj viens otram un lēkā negauši kā tādi...Un ja kāds grib lielu vēzīti arī. Izklausīsies jau, ka mums nav sirds, bet... Mērija ir tā izaugusi, ka ir izrakusi ārā visus augus, apēdusi pusi no zivīm un izskatās, ka nekas no skaistuma akvārijā drīz nepaliks pāri....Steidzīgi vajag evakuēt.

visas 9

Kaut kā man ar tām kastītēm neveicas. Kaut kur nobāztas, un biezi meži...Bet šodien atradām visas, kas bija ieplānotas. Visas 9. Un arī vienu pie mājām, kuru gāju meklēt 8 reizes. Un beidzot atradu! Mežā gan skraida visādi un jāuzmanās, ka mūs nepamana, kastītes ņemot ārā no brikšņiem. Vienu brīdi aiz mums bija pat visas piecas astes . Suņu staidzinātāji...Vienalga - Mājās laimīgi braucām ar vienu geocoinu, jojo un rozā plastelīnu, no kura jau 41.autobusā esot uzmeistroju rozā siventiņu.

Bijām izbraukuši līdz okeānam pie Universitātes. Okeāns gan vairāk dīķi un purvu atgādina, un tādi džungļi. Vasarā te noteikti ir kazenes. Atradām arī mežā ierīkotu būdu ar šūpuļtīklu. :) Noteikti kādam bijusi jauka mājiņa kraujas malā ar skatu uz jūru un tur pat pie kājām ūdenskritums un saldūdens avots. Nezinu gan, kāpēc būtu jāpamet šis luksus nummuriņš, bet aizdomīgs likās caurums šūpuļtīklā. Un šūpuļtīkls ir virs kraujas...Cerams, ka tas kautkas mīksti nolaidās papardēs.

Un vēl - sen neesmu rakstījusi, kā Tomasam iet darbā. Paldies, labi. Nu ļoti viņam tur patīk un es pasēdēju pie viņa pusdienu un sapratu, ka man ar tur ļoti patīk. Piektdien abi nodziedājām "Happy birthday" Brian Adamsa mammai, kura bija kūku pasūtījusi pie viņiem. Pusstundu ņēmās pa veikalu. Tik foršs tantuks.

Un neko negribu teikt, bet laikam sanāks mazliet piepelnīties. Goša - Tomasa priekšniece ir ļoti atvērta visām idejām un aiznesām pagaršot manu soļanku. Viņa bija sajūsmā. Tagad es vārīšu zupas un viņi savā veikalā pārdos. Rīt gribu uztaisīt cepumdesu un aiznest nogaršot. Varbūt, ka poļu delikatešu veikals var lēnām rekonstruēties un es atrodu savu plauktu latviešu delikatesēm. Vēl jumtiņkūkas varbūt.... Es centīšos darīt, ko varu. Ja ir idejas, kā iekarot patērētājus, lūdzu, nekautrējaties. :) Arī, ja gribat uzzināt, kur var nopirkt patiesu soļanku, nekautrējaties....

Un jā, kurš mani brīdināja par draugu fermu?!!! Tagad man gandrīz bankrots. Nepārdomāti nopirku govi, nebija nauda sēklām...Knapi kūtij sanāca, bet nav zāles, kur govi likt. ..Tagad staigāju pa pagastu un zogu, ko varu. Nožēlojami, bet no dillēm nepārtiksi...pat bites mani pameta. Piedodiet, ja esmu bijusi jūsu fermā.

Lūgums

Lūdzu nebarojiet, nedodiet, nepieradiniet un citādi nelutiniet! Bomžus! Olimpiādes laikā te staigāja aktīvisti ar petīcijām, kas aizstāv tos, kam it kā nav mājas. Uzcēluši telšu pilsētiņu un aizstāv it kā vājos. Es ļoti gribu izvairīties izteikt viedokli, bet.... Jau strādājot Unibankā pie Mcdonalda vienreiz dzirdēju sarunu starp bomzi un puķu pārdevēju.

- Cik tu dienā pelni?- jautāja nošļukusi tante

- ap 15 Ls, - atbildēja puķu sieviņa

- Fuuuuu!!! par tādu naudu es nemaz no mājas ārā neietu!!

Un tas bija 7 gadus atpakaļ.

Vakar braucu ar savu riteni un paņēmu vienu tādu - jaunieti manā vecumā, nebija slikti ģērbies, bet mazliet nošņurcis. Un viņš man pastāstīja, ka viņam ir 2 darbi. Viens bija Olimpiādē rikša - ķerra, ar kuru iedzīvotāji par velti vizinājās, jo sponsors maksāja( līdzīgi kā manā darbā, tikai mēs bosa nekaunības dēļ tomēr prasījām naudu). Uzzināju, ka sponsors makāja 50 000 par tām 3 nedēļām!!!! Un pie visa tā Supermens nekaunējās no mums iekasēt 1500 dolāru pa dienu.....

....Un otrs darbs tam puikam bija....Pastiept rociņu..Olimpiādes laikā viņš esot tā pelnījis 350 dolārus dienā, bet tagad klusākā periodā 170!!!! Tie, kas nezin algas te, tad ļoti daudzi strādā pa minimālo algu - 8 dolāri/stundā. Es minos un svīstu un pēdējā laikā vairāk par 140 pa 5 h darba man nesanāk.:(

Un pirmajā mēneša nedēļā visiem alkohola veikaliem ir tik aktīvs laiks. Valsts par to parūpējas, dodot pabalstus...

Lūdzu, nebarojiet, nedodiet, nepieradiniet....Arī savvaļas dzīvnieki ātri pierod, ka te pat ir cilvēks, kas baro un aizmirst, ka ir arī jācīnās pa barību. Ja cilvēks aiziet, tad šie dzīvnieki ne vienmēr paspēj adaptēties jaunai dzīvei un aiziet bojā...

Dodiet to naudiņu talantīgiem ielu māksliniekiem. Un Vankūverā tādu ir daudz!! Dodiet reperim Jesusam, supervirtuozam Elvisam, žonglieriem, bungotājiem, kāršu triku meistaram un citiem Granvillas spožajiem meistariem. :)

Laiskais pavasaris

Laiskojos. Strādāju. Laiskojos. Pēdējās nedēļas te ir tik skaisti. Saulīte spīd un viss zied.

Bijām makšķerēr Rīsu ezerā. Kamēr es meklēju kastītes, tikmēr Tomas velk foreles. Vienas vakariņas jau bija ar pašu samakšķerētām zivelēm. Mana kastīšu medīšana gan ir neveiksmīga. Caur biezajiem mežiem satelītsignāli ir tik vāji, ka koordinātas lēkā 25 m rādiusā un es staigāju un bubinu. Gaidu, kad kāds satelīts lidināsies virs Kanādas, bet nez kur lidinās......

Vienai kastītei jābūt pie šitā strauta, bet nav. Kamēr meklēju, tikmēr noskatījos, kā 3 spāņu jaunekļi braši atklāja peldsezonu. Kalnu strautā, kur pat vasarā ir + 4.

Šitādas kallas visā mežā saziedējušas. Daudz jo daudz. :)

Un vāveres kokos smej, izrakušas savus riekstiņus. Šī bija īpaša pozētāja. Izraka riekstu, saprata, ka ir pamanīta, ieskrēja saulītē un nostājās pozā- fočē nu.

Nu tāds pavasaris!!!

Pūderkaralis

Te nu ir karte. 1000 km uz Ziemeļiem, lai nokļūtu pūderī.

Sapakojāmies un devāmies 12 h braucienā. Kanādā nav lielu šoseju, ir ceļi un ātrāk pa 110 nepabrauksi, kaut pēc likuma ārpus pilsētas var tikai braukt ar 80 km/h. Ceļi nav slikti, bet pašauri. Un cauri Britu Kolumbijai ir viens galvenais, kas 2 vietās atzarojās, bet citu ceļu nav. Tom Tom galīgi nav vajadzīgs. Un visi dzīvo gar ceļiem, jo tālāk atrodas tikai meži un kalni, bet ceļu ta nav... Un tam visam vēl piedevām klāt var likt galveno pilsētu, kā Prince George, kas kartē apzīmēta kā lielākā Ziemeļpisēta BC, bet vairāk gan izskatās pēc šķūņu izkārtota, ieskauta ciemata. Es pat teiktu, ka Vandzene izskatās vairāk pēc pilsētas, bet te jau ir tā Kanādas burvība. Un pa ceļam ļoti smuki - upītes un kalni, govis, aitas un pat milzīgs pustuksnesis ar kalniem, kas man Tunisijas Matmatu atgādināja. Ielikšu bildītes labajā malā, kad sanāks laika.

Tātad, sakrāmējāmies un devāmies ceļā. Mani kolēģi Alister un Ian un mana draudzene (Arta). Mašīna bija tā piekrauta, ka 3 nācās sēdēt priekšā. Alistera mašīnā priekšā var sēdēt 3. Centāmies pa nakti gulēt, jo no rīta jau bijām uz kalna. Līdz mirklim, kamēr Alisters vadīja auto, viss bija kārtībā, bet tad šoferi apmainījās un pa miegam sapratu, ka Ians ir pie stūres. Un tad liktenīgais Iana: "O my God!"(Ak, Dievs!) un es biju augšā un aizmigt vairs īsti nevarēju. Šoferi nedrīkst tā vienkārši klaigāt tādus teikumus. It sevišķi braucot gar kraujainu ceļu!

Un tad mēs jau bijām Pūderkalnā. Pateikt, ka tādu pūderi nebiju redzējusi, ir teikt, ka es meloju, bet tie, kas mani zin, saprot, ka neesmu melotāja. Uj!!! Kalnā ir tikai 2 pacēlāji - Kanādiešu stilā - desas žāvētājs un starp kājām plastamsas ielicējs. Viss. Apakšā tikai noma un mūsu hostelis. 1 mazs bārs. Uz kalna kādi 100 cilvēki, bet kad tu tiec augšā, tad.....

Brauc, kur gribi, kaut 3 km pa labi vai kreisi un būs tādi jauki meži un izcirtumi, kur nav neviens NEVIENS braucis, nevienu nesatiksi, pazaudēsi savus draugus, ja nu vienīgi dzeņus satiksi kā manā gadījumā un ērgļus, bet grizliji guļ. Un tā nu mēs tur dzīvojām savā vaļā. Klusumā ar dēli pa mežu un cepumiem kabatā. Un labi, ka cepumus paņēmām, jo Ians kaut kā visu pārtiku aizmirsa Vankūverā......%%%$$$.....Un hostelī mums nebija virtuves, kur ūdeni uzsildīt. Ians bija paņēmis mazo gāzes plītiņu. Iekšā it kā dedzināt nevar- par to sods, bet mums kaut kā piemirsās...Izcēlās lielas liesmas, kas sāka dejot pa paklāju un gandrīz jau paķēra Artiņas brūno segu, bet kaut kā savaldījām to liesmu, tikai sirēnas nesavaldījām ( Es kaut kad nesen rakstīju par sevi un ugunsgrēkiem?)....Zibenīgā ātrumā(neraksturīgi Ianam) viss tika paslēpts, bet durvīs parādījās liels stāvs - komendante. Un tad Iana runa:

- Piedodiet, esmu idiots. Rādīju meitenēm triku ar degošu papīru.... piedošanu, piedošanu....bla bla.

Komendante neko tā arī nesaprata, jo dūmi tak ne pēc kā nesmaržoja. Bet kur ir papīrs? Tur jau arī ir tas triks - papīra tak nav vairs.

Izlēmām sildīt tās zupas augšā kalnā pēc pēdējās uzbraukšanas. Tikai.... Pēdējā braucienā uzbraucām mēs 3, bet Ians kā nebija, tā nebija. Gaidījām pacēlāja augšā. Vienu brīdi jau parādījās cerība, ka brauc, jo lifts tika apstādināts un par cik viņš vienreiz novēlās no lifta pēc tam, kad es nobļāvos:

- Ian, palikuši tikai 10 m, tu to vari!!!

- Ko? - un Ians nokrita......- tad turpmāko laiku mēs viņu saucām par kritēju...

Bet viņš neparādījās. Viņam bija gatavs stāsts par to, kā plecu apdauzījis un mēs viņam atkal piedevām. Mums joprojām patīk Ians.

Sestdienas vakarā vienīgajā bārā bija paredzēts St. Patrik dienas svinības, kad visi ietērpjas zaļā. Nolēmām nosnausties. Plkst.9 puikas nāca mūs modināt. Izkustināja mūs un deva mums laiku saposties. Pēc 15 min atgriezās, lai paziņotu, ka bārs ir jau ciet. Nav te nekāds Apres Ski.

Nācās atvērt logu un ar striķīti vilkt augšā alu. Mans lepnums. Ledusskapja nav, bet istabiņā pirts. Striķītī iekāru alu un nolaidu sniegā. Esmu patiesi lepna. Tikai jāuzmana striķīša gals, jo, ja Arta ver durvis ciet un es tajā laikā veru logu vaļā, tad sanāk, ka es pazaudēju striķīša galu un nākas sodīties..%%%$$$

Ceļojums bija milzīgi foršs un lēts. Es par visu kopā ar liftiem, dzīvošanu un benzīnu samaksāju 200 dolārus, kas ir apmēram 80 lati. Un par benzīnu runājot...Vankūverā tas maksā 1.102 dolāri, bet ārpus pilsētas 99 centi, kas ir 46 santīmi.

Ģeogrāfija

Manā darbā sāka piestrādāt divi forši latvieši. Vienā jaukā dienā pie manis pieskrēja viens no Kanādiešu kolēģiem. Satraukts, ka ne parunāt, bet lai jau saka, kas uz sirds.

- Tie krievi abi, Patriks viņus ne tā apmācījis!!! Viņi prasa daudz par maz par braukšanu un man grūtāk paprasīt maksu.

- Kādi krievi? - jau ar aizdomām prasu.

- Nu tie divi jaunie garie puiši.

- Viņi ir latvieši.

- Nu vienalga, kas viņi, bet.....bla bla bla.

Sašutusi pieeju pie cita kolēģa, jo nu tā vajag kādam izteikt savu sāpi, ka nezinu, kur likties.

- Gordins tikko mūs trijus nosauca par krieviem.

- No kurienes tu esi.

- No Latvijas.

- No Latvijas!!! - un priekā sāk starot jaunieša seja.- Mana māsa tagad dzīvo Maskavā.

Kafija

Šodien man darbā bija atvilkušies kādi 8 serveri - kafijotāji no BC arēnas, kuru paraolimpisko atklāšanai pucē. Lēja un pildīja kādas 10 milzīgas kafijas kannas, jo vajagot kādiem 100 cilvēkiem, kas trennēšoties ceremonijai. Visādi maisījās pa kājām, stutēja durvis, stāvēja priekšā cepumiem un gudri runāja. Tā pagāja 2 stundas un kad jau ratiņi bija pielādēti ar visu to kafijas šķidrumu, galvenajam menedžerim nāca atklāsme: Bet tie, kas uzstāsies, ir taku 8 gadīgi bērni!!!

Lādēja atkal visu ārā, lēja to visu brūno izlietnēs un gāja pēc tējas. :)

īsumā

Ļoti strādāju. Vēl joprojām Olimpiādē. Vairāk gan sēžu un risinu surdoku. Šodien sīvā cīņā zaudēju meitenei no Austrālijas, bet domāju, ka iznākums bija paredzams, jo avīze bija angļu valodā un tā tomēr vēl nav mana dzimtā valoda.

Nekas īpašs nav noticis. Īsumā:

Mana kolēģe darbā izdomāja sadraudzināt savus kāmīšus, kas sēdēja katrs savā būrītī un abi puikas. Vienu no viņiem sauca par killer kāmi. Abi saplūcās. Viens smagā stāvoklī tika nogādāts ambulancē uz operācijas galda. Saimniece samaksāja 150 dolārus. Kāmis atgriezās mājās un pēc divām dienām nomira. Saimniece samaksāja 40 dolārus par kremēšanu. Kur te taisnība? Kā, lai pierāda, ka operācija vispār notika? Un gan jau abi kāmji aiz krātiņa colēja viens uz otru ar :"Kad tikšu klāt!!!!". Bet nu līdzjūtība....

Strādāju kopā ar Tunisijas berberu. Zobi tīri,( Nellija sapratīs) bet tīra ar kociņiem katru mīļu brītiņu.

Pie Cunacks zaudējuma Čikāgai nejauši pateicu: "tas ir tikai hokejs..." Un nācās ātri atstāt telpu.

Atklāju, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Kārtējais dedzināšanas akts. Aizdegās bulciņu apklājējpapīrs, izraisot masu nekārtības un skraidīšanu šurpu turpu.. Kas vainojams, nav noskaidrots, bet tikai es zinu, ka vistuvāk atrados es. Lai saprastu, ka tā nav pirmā reize: Kiprā aizdedzināju miskasti ar nenodzēstu kolēģa cigareti. Viesnīcā kauca sirēnas. Un mazliet tālāk paskatoties - bērnībā, reizē, kad aizbēgu no mājā un izlēmu dzīvot mežā, pārtiekot no vecāku dārzā izaudzētiem manis izraktiem kartupeļiem. Ugunskuru iededzu pa tuvu ozolam. No lielā dūmu kūļa, es tiku atrasta un pārvesta mājās. Secinājums - ......

Biju uzbraukusi Seymore kalnā un tik smuks pūderis un saulīte, ka vai nu. Iemācījos beidzot lēkāt pa trubām un tramplīniem. Iemācījos staigāt vēl 2 dienas pēc ar lielām sāpēm. Kalnā uzbraucām piekabē. Apmēram 12 km. :) Un jā, Olimpiāde beidzās un te sākās ziema. Snieg kalnos katru dienu un ir auksts, neskatoties uz saplaukušajiem kokiem.

Mana kolēģe kanādiete beidzot uzzināja, ka Cyprus (Kipra) ir ne tikai Vankūveras kalns, bet arī valsts.

Un rīt es šķērsoju 14 h pusi Britu Kolumbijas Ziemeļu virzienā uz King Powder ( Rocky mountains), kur visā Kanādā esot vislabākais pūderis. Pastāvīgi. Un tur arī svinēsim St. Patrik day. Esmu aizkustināta. Tomy bēdīgs, jo viņam darbā nesanāca dabūt brīvdienu. :( Atvedīšu mazu grizliju.

Slinkums

Slinkums paķēris mani aiz kājas un rausta. Ārā spīd saulīte un ķirši balti un rozā zied. Narcises jau gandrīz noziedējušas, pienenes arī. Tā spīd viss, ka es kļūstu vaļīga. Negribu neko, negribu šito un to. Jau Olimpiādes laikā mani paņēma tāds slinkums, ka es nu nekādi nespēju iziet ielās pie Supermena. Strādāju labāk parastu darbu ar parastu algu nevis sevi mazliet piespiedu uz kaut ko vairāk. Nu tā negribēju. Tā slinkums mani purināja, ka beigās vēl saslimu..Un tad, kad pēdējā dienā noslēguma ceremonijā atveseļojos, es neaizgāju mīties, bet izdomāju citus nedarbus. Luzanna to visu smuki sapakoja un nopublicēja Faceebook. Par to mans galvenais menedžeris izteicās, ka esot redzējis divas meitenes vērojot pasākumu no lieliskām vietām. Es viņam piekrītu. :0 neaitlaida. Pats ielīda Kanādas un Amerikas hokejspēlē, kur citi tūkstošus maksāja...

Šodien saprotu, ka slinkums ir jāravē!! Iestājos draugiem.lv fermas spēlē un sapratu, ka ir jārok. Nekas nenotiek, ja pienenes nerok un sēklas nepērk, tāpēc šodien eju pie Supermena naktī un turpinu audzināt savus Štefijas Grāfas (kā izteicās Tomiks) kāju muskuļus.

Vāciešu punktuālisms

Bija man sāpe, ka nenoskatījos atklāšanu, bet radās solījums, ka noskatīšos noslēgumu. Situācija izvērtās tāda, ka tas izskatījās mazliet nereāli, jo šoreiz man nebija maiņa stadionā un nebija man nekādas uzlīmītes uz caurlaides. Bet, sagadījās tā, ka sastrādājos kopā ar Ms.Herzog no Vācijas. Nu tā sastrādājāmies, tā aizpļāpājāmies, ka ķīniešu Dobie uzraugam sākās izmisums un nezināju, kur mūs sūtīt, lai izšķirtu mūsu pļāpas. Aizsītīja Ms. Herzog banānus grozos kārtot, bet es pa to laiku skatījos, kā Kanāda kļuva par hokeja lielvalsti un aplaimīgākā tauta pasaulē uz kādu laiku. Mums ar vācieti gan bija vienalga. Viņa:

- Mēs laikam esam vienīgā izlase, kas visiem zaudēja

- Nē, vēl bija Latvija

Un mēs tā sadraudzējāmies ar vācieti, ka.... Nu vieglāk laikam saukt vārdā. Tātad vāciete Lusanna....ka negribējās īsti braukt mājās pēc darba un aiziet - mēģinam tikt iekšā noslēguma ceremonijā. Mums vajag uzlīmi. Atcerējos, ka to kaut kur pie ieejas sargs deva. Stadionam ir 2 ieejas. Austrum un Rietum ieeja. Mums ie ieeja tikai un vienīgi no Austrumiem. Ejam. Pie ieejas ieraugam, ka vārti ciet. pieejam pie brīvprātīgā:

- Sakiet, kā mēs tiekam uz darbu Austrum ieejā?

- Tur vairs nedrīkst iet, sportisti pa turieni iet. Prasiet savam menedžerim.

Mazliet noraušamies maliņā un domājam, ko nu. Laikam jāiet mājās un jāskatās televīzijā. Sarunājam, ka ejam vismaz pamēģināt to Rietumieeju. Kartes mums nav, bet eh, tēlosim muļķa ārzemnieces, jo cita plāna mums nav. Ejam. Pie ieejas smaidot paejam garām 3 uzraugiem un tur ieraugam pēdējo brīvprātīgo, kam uzdevums ir pētīt kartes un tās uzlīmes, kuras mums nav. Kājas sastingst, rokas svīst, bet Lusanna jau skrien iekšā... un tieši tajā mirklī pie tā uzrauga pienāk onkulis kaut ko paprasīt un mēs esam iekšā!!! Tālāk kartes pagriežam otrādi un speramies apkārt uz mūsu Austrumbloka pusi, jo šinī pusē mēs nedrīkstam atrasties. Pa ceļam satiekam mūsu menedžerus, kas sveic mūs ar ierašanos darbā, jautā, kā klājas un vai esam gatavas darbam. Tiekam līdz mūsu reģistratūrai. Lusanna;

- Kur mēs varam tās orandžās uzlīmes kartei dabūt? Mēs nebijām, kad dalīja.

- Aizejiet līdz Austrumieejai un tur viens policists dala.

Aizgājām.:

- Mums teica, ka te esot tās uzlīmes. Mēs varam dabūt?

Uzlīmes ir!!!! Nu jau varam brīvi pārvietoties pa teritoriju, bet jautājums ir par menedžeriem. ja viņi mūs ierauga un mēs neesam formā. ieejam mūsu ģērbtuvēs atviklt spriedzi un izlemt, ko darīt. Apsēžamies. Ienāk mana paziņa. Viņa mums izstāsta visu par kartēm, ka mums vēl nepieciešama cita karte, lai atrastos viņas daļā. Tātad tas atkrīt. Viņas ierosināta, mēs nomainam apģērbu pret formas apģērbu. Apakšu slēdz ciet pēc pusstundas un slēgs vaļā pēc 4 h. Jākustās. iekāpjam liftā un esam augšā. Nākamais jautājums ir, kā tikt iekšā un palikt, jo brīvprātīgie uzraugi noteikti brīnīsies, kāpēc nestrādājam. Jāpārģērbjas, bet kur likt drēbes. Un alu. Mans uzdevums. Atceros par Evu. Viņa strādā. Lusanna:

- Kā tu iedomājies viņu atrast divos stāvos ar 20 darba stacijām.

- Jā, bet mums nav izvēles, ejam meklēt.

Pagriežamies apkārt, lai ietu meklēt, bet tur Evucis jau strādā.:) Nekas gan ar to plānu nesanāca, kā sabļaustīšanās un prieks draugu satikt.

Iegājām vienā no mūsu darba vietām. Pienāk menedžeris:

- Meitenes, tikai nesakiet, ka jūs pie manis. Man nav vairāk vietas šeit. Kur jūs strādājat?

- citur

- kur citur?

- kaut kur....- saruna sāk izklausīties neveikla, bet mūs izglābj viena kolēģe ar kuru sākam pļāpāt. Paņemam sulas un dodamies iekšā.

Sēžam hallē uz kāpnēm un vērojam publiku. Visiem ir mantiņas uz krēsliem. Kastītes. Priekšā puika apmāca, ko ar mantiņām darīt. Mums nepacietība. Iekšā esam. Viss ir labi, bet mums nav dāvaniņas. Visi velk ārā, priecājas. Kā bērnudārzā, visus apmāca, ko kad darīt ar mantiņām. Mums joprojām nav. Abas uzmanam katru beņķi, kuru skatītāji ieņem... Un tad sākas šovs. Mēs ātri, ātri uz brīvajām vietām. Ķeram savas kastītes, taisam vaļā. Man baltais svārcis jau mugurā, bet Lusanna izmisumā:

- Ko lai daru, ko lai daru? Es gribu filmēt, bet nav laika saģērbties? Un man nav laika kastīti atvērt!!!

Paķeru viņas kameru un filmēju, lai Lusanna var savest sevi kārtībā šovam. Esam maskētas un varam sākt elpot. Sajūsma ir neaprakstāma. Saukājam sevi par "Ocian 11" un veltam sev visus komplimentus, kas saistās ar gudrību un veiksmi utt... Un mums ir kastīte. Tā priecājamies, bet tad pamanam 6 cilvēkus tuvojamies. Šovs sācies, bet nāk uz mūsu pusi. Sastingums.

- Jūs te strādājat? Mēs arī. Šī ir perfekta vieta, lai iešmauktu noskatīties. Ja nu gadījumā kāds nāk, sekojiet mums. Mums ir plāns B.

Nevajadzēja mums plānu B. Mēs noskatījāmies visu šovu un vēl paņēmām kaimiņkastītes.

Kad viss beidzās, tad domājām. Varbūt iet pierakstīties, ka strādājam. Pilnai laimei vēl samaksātu, ka esam te..

- Zini Lusanna, es zinu, ka ir tāds steriotips par vāciešiem, ka viņi ievēro likumus un viss ir pēc plāna, bet te uzrodies tu....

- Jā, mums vāciešiem patīk organizētība un visam jābūt kārtība....Re, cik veiksmīgi mūsu organizētība nostrādāja.

Un tā laimīgas, smejoties abas nobeidzām vakaru...