Huligāns

Lai nerastos pārpratums par mana darba vieglo dabu... Vakar beidzot pienāca diena, kad man vajadzēja iedarbināt visas drošības sistēmas. Lai arī nakts bija nu ļoti lēna un vienīgais patiesais prieks bija garā vēsturiskā un politiskā saruna ar kādu Kosovas albāni, kurš bija nu ļoti pārsteigts par manām zināšanām (paldies topdocumentaries - manam un Tomkas hobijam), tad pārējā laikā laidu cilpas apkārt pa Granvill ielu bez lieliem panākumiem. Arī limuzīnšoferi pasūdzējās man. Ak, jā viņi pelna 12 h tikai 300$, par ko biju nu ļoti pārsteigta.

Nu un tad es paņēmu vienu jaunēkli pašās beigās, jo maizīti tak jāpelna. Manāmi apskurbis. Liek man braukt te un tur, bet pašās beigās neizturu un sāku viņu kratīt:

- Nu auns tāds!!! Kur tad īsti tevi vest? - slēpdama aiz pieklājības frāzes: So, where would you like to go?

Pēc krietnas pusstundas izmocīta ar to aunu, aizvedu viņu līdz zolīdai viesnīcai. Un te viņš sāk man dot 5$. Es viņam saku, ka viņš ar viņiem var .....(pī)...slēpdama aiz pieklājības frāzes: sorry, but it was at least 10$ ride (patiesībā 20$, bet tā bija taktika) :( Taktika nedarbojas. Viņš mani sāk vainot viņa apkrāpšanā. Mīlīt. Nabaga puika. Ierdies no Sietlas un es te viņu.

- Vari paturēt savus 5$, stulbais amerikāni - jau ļoti atvainojos, ka izmetu tik nacionāli kurinošus saukļus, bet es neizturēju. manas jūtas tika aizskartas līdz sirds dziļumiem. pagriezos un braucu prom. Tikai garāžā atklāju, ka tas lopiņš bija pamanījies viņus uzmest man uz sēdekļa..

Bet tad jau gandrīz pie garāžas mani apstādina vēl viens jauneklis. Izmisumā piekrūtu - aizvedīšu, lai jau ir vēls un gribu mājās. Pa ceļam kļūst neomulīgi. Viņš sāk rakāties pa jaku, nervozs, ved mani tumšās ielās un tad man iestājās drošības signalizācija. Rīkojies!! Un es sāku vaimanāt, ka man brriesmīga diena, ka tiko viens jaunietis nozaga man visu naudu...Viņš bija apjucis. Ko nu? Apzagt to, kas jau nozagts? Hmmm. Vēl pajautāja, lai pagaidu, kamēr viņa māsa atbrauks, varbūt ka man ir telefons - uzzvanīšot. Nu teļš tāds!!! Tikko man visa nauda atņemta un grib arī man telefonu atņemt. :) Pagriezos un devos mājās. Vēl spilktā atmiņā man ir jaunietis, kas ar manu superjauno mobilo ar atvēramo vāciņu un krāsaino displeju (pirmias tāda veida) ieskrien Mežciema mežā. Toreiz gan man bija tikai 19, bet atceros to muļķīgo sajūtu. Vēl ilgi nespēju garāmgājējiem savus sērkociņus iedot, kad svešie man jautāja pēc uguns uz ielām. ja nu aizbēg ar maniem sērkociņiem....

PS. Viss vienmēr beidzas labi. :)

Aussi diena

Nu varen smieklīgi:

http://www.satirewire.com/content/?p=173

Mams, tulkot ir pārāk gari. Īsumā: Austrālijai apnika būt nomalē un sadzērās un pārceļoja tuvāk pārējai Pasaule. Pa vidu gan sataisīja nesmukumus ar citām valstīm. :)

Darba nakts

Tad nu beidzot esmu iznesusi Ziemassvētku egli no mājām, jo šodien gaismiņas beidzot izdega, norādot uz viņām atvēlēto laiku un ka kaut kas nav kārtībā ar mumsīm.

Vienu vakaru nolēmu beidzot veikt tādu kā hronoloģiju manām 5 darba stundām, lai tak arī atcerētos, no kurienes man tā naudiņa nāk. Šeit ieskats pagājušā piektdienā....

Izlēmu ar savu pedikabu aizbraukt līdz mākslas galerijai, kur Veronika bija izstādījusi savu animāciju. Piebraucu pie galerijas un hops manā kabā jau sēž 2 jaunieši un grib pie Džonija (bārs).

Es griežu riņķī un stūrēju pie Džonija. Protams, ka viens no viņiem pamana, ka es braucu ielai pretējā virzienā, bet teikšu atklāti - tā ir mana taktika, jo man sanāktu braukt pa kalnu lejā un tad mīties atpakaļ. Ja nav spēka, tad ir smadzenes un es parasti nogaidu brīdi, kad nav mašīnas un stūrēju pusbloku pa pretējo virzienu. Mazliet izceļas panika, bet mans skatiens viņus nomierina un braucam tālāk. Tālāk seko parastais jautājums, no kurienes esmu. Un tad nu viens no viņiem nerimstas visu ceļu un vēlas, lai es te dziedātu viņam visus Latvijas hokeja saukļus. Stāsta kaut ko par to, ka latviešu fani ir īpaši un viņam Olimpiādes laikā nu dikti paticis dziedājums, lai es tagad uzrauju kaut ko pa kādai. Svīsti un dziedi: Sarauj, sarauj. :) Izlaižu puikas pie Dzonija. Pēc pāris stundām satieku viņus jau mazliet pārgurušus un ne tik veiklus. Atkal man liek dziedāt latviešu burvīgos hokejsaukļus. Pieminēšu, ka kanādieš hokejfani tālāk par "aaaaaa" ūjināšanu netiek.

Pie krustojuma satieku savu draugu taksistu, kas saka, ka lai beidzot muļķoties un nākot pie viņa pa taksistu strādāt. Pelnot 600$ nedēļas nogalēs. Kamēr apsveru piedāvājumu, tad pie manis ieraušas 3 braši sauduarābieši. Ripinos pa kalnu lejā un labi, ka lejā, jo viens no viņiem ir labā maizē ticis un aizņem vairāk kā pusi kabīnes. Pārējie divi stāv kājās un apdzied savu dvēseli. Izdziedājās no sirds, bet arī manu kabīni saņurcīja. Stutēju atpakaļ.

Nākamā kliente bija kāda sagurusi jaunkundze, kura steidza uz nākamo tusiņu. Nu ļoti viegla naudiņa. Meitene kā puķīte un paviegla arī.

Un tad nāca kārta kādam pārītim. Nācās gan tūri pa vidu pārtraukt, jo pie manis piebrauca policista kungs, lai atgādinātu, ka pie sarkanā gan pāri nebraucot. Pamāju ar galvu, ka ziņojums saņemts un novēlējām viens otram jauku vakaru.

Pēcāk pie manis pienāca 2 amerikāņi no Sietlas. Tādi apaļīgi, bet uzskatīja par smieklīgu man paziņot, ka lai vairāk miņos, jo man atklāti runājot esot par daudz miesas. Tālākā saruna noveda līdz tam, ka viņi uzzināja, ka esmu sapinusies ar poli un par to viņi man kā sāpju naudu iedeva 100$. Paldies Tomka. :)

Vakara izskaņā pēdējie divi onkas, kuriem laipni ļāvu pavizināt mani pa sānu ieliņām. Tā nu viņi abi stūma un pūta, centās izrādīt, cik nu spēcīgi un atlētiski. Es tikām sēdēju aizmugurā un atpūtos, nepastāstījusi, ka man ir arī motors. Lai jau domā, ka es tāda atlētiska. Pēc 15 min jau zināju viņu dzīvesstāstu. Vienam nesen sieva nomirusi, otrs šķīries. Centos novirzīt sarunu par ko patīkamāku, jo viens no viņiem bija tuvu asarām. Šķīrāmies, kā labākie draugi. Ielūdza mani uz kaitošanu Okonāganā, kur vienam pieder tāds bizness.

Tā nu es raujos savā darbā. :)

Rīgas suņi

Dzīvojoties pa binliotēku, uzgāju nejauši zviedru rakstnieka Henning Mankell "The dogs of Riga" - kriminālromāns par Rīgu barikāžu laikā. Sakritis ir ar barikāžu atceres laiku, bet tad nu ņēmu un pierakstījos garajā rindā uz grāmatu, jo daudz viņu bija pieprasījuši. Manās rokās atnāca diezgan jau pārlasīta un apbružāta. Ķēros klāt. Skaidrs, ka rīt pabeigšu, bet pirmajās lappusēs mazliet uznāca smiekli. Apbalvots autors, grāmata laba utt., bet:

1) Raksturojot Latviju - lai nozustu latviešiem jebkādas cerības uz nacionālimu, Krievija iesūtījusi Latvijas PSRS daudz krievu un tādējādi 1991.gadā ir liela minoritāšu grupa. Veseli 15% iedzīvotāju ir krievu tautības!!!!

2) Grāmatas sākumā tiek Zviedrijā izskaloti 2 līķi, kuri atklājas, ka ir no latvijas un viņus sauc Jānis Leja un Juris Kalns un protams, ka viņi ir šo 15% krievu minoritāšu bandīti, kas cīnas ar latviešiem, kas grib brīvību. Tā sakot - tīrasiņu krievi.

3) Aprakstot smagos notikumus 1990. gada rudenī barikādēs ir krituši masas ar nevainīgiem cilvēkiem.

Manuprāt, kāds te biku sakļūdījies vai aizšāvis garām.

Pagaidām turpinu lasīt.:)

Atbilde Mammam...

- Nu vajadzēja laikam biku vairāk tos taukus tai sārmā pavārīt - nodomāju, un berzu vēl stiprāk.- Nu tā jau nekas tīrs nepaliks! Eh, nu kāpēc man žagariņi pietrūka. Tādas niecīgas tās ziepes ir. Nu kaut cik jau tīrs tas lindracis (vienīgais) man būs, bet nedomāju, ka āpšu smaku dabūšu ārā.

RRRR...rociņas salst. izcirtu mazu caurumiņu āliņģī, bet ko lai dara vienīgais avots un tad tālu jāiet. Labi, ka nav jākāpj kalnā - tomēr mūsu Latve tāda bezkalnaina. Esmu dzirdējusi par lieliem kalniem....Tikai dzirdējusi...

- Ei, vecā - ātrāk! Govis jau laidarā kauc- bļauj mans vecis Toms.

- Eju jau eju! - eh, dzīve. Nu vajadzēja man to veco ņemt par vīru. Nu nebiju jau vairs nekāda jaunā un māte spieda. Tēvs spieda. Sak 2 govis laidarā, 3 aitas un vēl pāris vistu ar gaili. Sava iztikšana jau būšot. Vīrs, eh, nu kāds gan ir vecis. Tā jau izdarīgs. Nekāds dižais dainu zinātājs jau nav, bet kādu stirnu jau šad tad nomedī. Aizveda mani te tālu no maniem panāksniekiem, tagad mazgāju viņiem ūziņas un lindrakus. Eh, ja vien varētu aizbraukt aiz trejdeviņiem kalniem un tālāk. Kaut kur pie leišiem vai poļiem.

- Vecā, nu galīgi laiska esi palikusi. ka dabūsi pa nātrēm!

+++++++++++++++++++++

Un tagad es sēžu te jau gandrīz stundu un gaidu, kad man tā dzelzs kaste izkratīs man veļu. Ceru, ka šoreiz būs ļoti sausa. Ilgāk te nevēlos palikt - mans National Geografic žurnāls arī iet jau uz galu. Jāčāpo vien mājās. Un es pieeju un izņemu savu smaržīgo, sauso veļu un soļoju laimīga uz mājām.

Atbilde: Nē mams, man viss te apmierina un es ne par ko nesūdzos. Cik saprotu, ad jums tur kalnus apsēduši leiši. Turieties! Ja nevarat vairs izturēt, tad brauciet pie manis. parādīšu, kā te veļu mazgā. :)

Sāls

Artiņa mums pārmet, ka mēs bezjēgā sāli un piparus lietojam. Kā tad mēs to pudu sāls apēdīsim, ja tikai pa kripatiņai...Lai nu kā, bet kg sāls ir beidzies, pie reizes 5 kg cukura un 6 l eļļas. Šķidrumveikals ir pārcelts un tajā vietā, kur bija, nu ir milzīga bedre. Mūsu tuvākais autobuss 33 nu jau kādus 2 mēnešus staigā pa Kingsway un apbrauc mums līkumu apkārt. Sākām iet uz Kingsway, bet ak tu žē - aizvēra staigājamo taciņu arī ciet. Tagad kaut vai lido vai lec, bet ietves nav. Un tagad es te sēžu un štukoju, uz kurieni viss tas ved. Vīza. Hā! Visi jau saņēmuši, mani te plivina. Šorīt atsūtīja, ka vajagot pierādījumu, ka man ir Visitor vīza. Un es tā gaidīju jau 5 nedēļas un tagad viņi grib to papīrīti, ko Kanādas Imigrācijas dienests mums izskata jau 4 mēnešus, kaut citiem atsūta divu nedēļu laikā. Un anketā ierakstīju, jo kamēr gaidi, tikmēr vienalga skaities Visitora statusā.....Tad iet un pirkt to nākamo kg sāls? Būt sālim mājās un uz sviestmaizēm vai jālaiž uz Eiropu. :/ (mams, kols un šķība svītriņa nozīmē - domāšanu, neskaidrību un ne visai apmierinātu sejas izteiksmi.)

Kartē: A - dzīvojam

1 - vecā pietura

2- jaunā pietura

pudele - bijušais šļidrumveikals

melnais strīpojums - ciet aiztaisītā gājejtaciņa.

Gēni

latvieši izdzīvos, ka es jums saku. Vakar uz mana braucamā tika iesēdinātas trīs daiļavas. Vīri iespieda man ķepā naudiņu - nogādājiet freilenes pēc tādas un tādas adreses. Vedu savu kargo uz norādīto adresātu, bet šīs tādas manāmas un paškaļas. Visiem skaidrs, ka vedu jubilāru:

- I have a Birtday!! - ( Man ir dz.d) pie katra stūra sauc viena meitene.

Kārtējais jautājums, no kurienes mans "yea" skan savādāk kā citiem kanādiešiem (ticiet man - vairāk par yea nepaspēju pateikt, kad man jau jautā, no kurienes esmu. Būs japatrennējas pie mana Yea. :)). Un noskaidrojušas, ka es no Latvijas. Viena:

- Me too, i am latvian. (viņa apgalvo, ka ir latviete).

Sākās sačukstēšanās, jo pārējās divas vēlas tā klusu un slepus noskaidrot, kas ir Latvia).

Vārds pa vārdam un izrādās, ka meitenes vecvecāki ir latvieši. Atbraukuši te un dēlam latviešu valodu iemācījuši, bet dēls meitai gan nē, par ko viņai skumji. Un tad nāca pats jaukākais pārsteigums man. Mamma viņai ir - vietējā indiāniete...bet meitene izskatās, kā tipiska baibiņa, tikai tāda mūsdienīgāka un gaiša jo gaiša, acis zilas jo zilas. Latviešu gēns ir izdzīvotājs, ka es jums saku.

Ps. Bildē vankūver salas indiānietes.

Aizdomājos par kreiļiem

Mēs dzīvojam labo roku pasaulē. Kreiļus pat Viduslaikos dedzināja uz sārta. Zinātne ir izskaidrojusi, kādos gadījumos rodas kreiļi. Pirmais variants ir embrija pakāpē, kad patiesībā ir dvīņi, bet viens vairs neattīstās, bet otrs bērniņš attīstās un piedzimst. Otrs variants ir saistīts ar kreisās puslodes smadzenēs attīstību. Kreiļiem abas smadzeņu puses ir vienādas, bet labējiem cilvēkiem kreisā puslode ir biku lielāka. Tad nu man vakar sanāca saruna ar kreili Tomku. Protams, ka viņš lepni paziņoja, ka viņam ir lielākas smadzenes kā labējiem cilvēkiem. Man gan liekas, ka tas vairāk darbojas uz to brīdi, kad cepurīte slīd nost no galvas un atsedz ausis nevis domāšanu....

Divas dienas atpakaļ bija atnākuši Evucis ar Valdi. Un tad es pamanīju, kā Tomka dod roku sveicienam. Vakarā pajautāju, lai iedod man roku, kā parasti viņš to dara. Un tad es aizdomājos. Un tad sanāca saruna. Zinu jau, ka kreiļiem nepatīk, ka visas mašīnas un pat šķēres ir domātas labējiem cilvēkiem, bet...Izrādās kreiļi jau no pirmās komunikācijas sevi sparīgi iemāca apslēpt refleksu un kreisās rokas vietā padot labo, lai gandrīz 95% gadījumā nesanāktu neveikla situācija. Viņi cenšas adaptēties. Un kreilis kreili pazīst. Abi pasniedz labo roku un abi saprot, ka nav dabīgs rokas spiediens. Nekad par to nebūtu aizdomājusies... Tikai zinu, ka apsēžoties pie datora, pelīte man būs jāpārliek otrā pusē un pie brokastu galda Tomasa krūzīte stāvēs vienā pusē ar manējo. :)

2 P

Kamēr citi jau atvēruši emeilu ar jaunajām vīzām, es joprojām gaidu...Vēl nav...Un esmu spiesta strādāt zem galda un braukāt ar pedikabu. Es patiešām mīlu to darbu, bet es patiešām nemīlu iegriezties garāžā. Uz ielām ir palikuši tikai 2 P un es. Pirmais P (Patriks) ir mans boss un otrais P (Pīters) ir otrs dīvainīts, par kuru pirmais P izplata šausmīgas baumas un ar kuru mēs visi parasti slepus tomēr draudzējamies, jo P2 nav tik traks, kā to mālē P1 un var būt ļoti labs. Nelaime ir tāda, ka pārējie, kas ar viņu draudzējas ir jau nozuduši, jo nespēj panest P1, lai cik ļoti mīlētu pedikaba darbu. Katru piektdienu es velku savu riteni ārā un lūdzos, lai P1 negribētu ar mani papļāpāt vtml. Skaitu katru sekudi, kas man ar viņu jāpavada garāžā. Viens no viņa izgājieniem:

Pienāk P1 pie manis un saka, ka Jaunā gadā īre ir 150$, jo visi tik labi nopelna, ka 1/3 nestrādā. Es sakodu zobus, lai nepateiktu, ka vienīgā, kas pagāšgad nopelnīja vairāk par 400 $ biju es, bet puse nemaz netika no garāžas ārā, jo tehnika nebija kārtībā. Pateicu, ka nē - nestrādāju. Tas tik ļoti sāpēja P1 (kā nekā zaudēts drošs 150$), ka jau 3 am Jaunajā gadā saņēmu sarakstu ar 4 citiem braucējiem un cik skaistu naudiņu viņi sapelnījuši, ka drošvien nožēloju utt. Pēc nedēļas satiku vienu no tiem laimīgajiem naudas pelnītājiem.

- Es P1 ienīstu! Nopelnīju 250$ un 150$ viņš man atņēma.

Tas nav viss..Tas ir ļoti tālu no visa Visa. 15.janv tiek rīkots pedikabistu saiets un mēs rīkojam konkursu par labākajiem P1 meliem. Pagaidām labākais ir Annas, kur P1 saka, ka no nākamā gada viņam piederēs visurgājēju bizness Vankūverā. Vizinās cilvēkus iekšā un ārā pa ūdeni. Vēl joprojām gaidām.

Ko dara P2. Neatkarīgs cilvēks. Vizina visus tā pat kā mēs, bet grib pārvilināt mani uz savu komandu. ar visādiem:

- Vankūvera bija gaidījusi tādu talantu kā tu. Man ir brīvs ritenis. Pārdodu tev un tu būsi brīva no P2.

Un viņam ir taisnība, tikai es tik ļoti negribu palikt šai biznesā... Man ir citi plāni..

Pagaidām es pļāpāju uz ielām ar P2, bet mirklī, kad P1 parādās aiz stūra, tā laižu prom. Vienreiz P1 mums sekoja. Labi, ka klienti pagadījās. Toties pusstundu man nācās pēc tam klausīties, ka P2 ir parādā apdrošinātājiem, ka alkoholiķis un narkotiku tirgonis. Es māju ar galvu un man galvā ir tikai viena bilde. Kā mana dūre uzņem neprtātīgus apgriezienus un triecas P1 sejā. Par visiem maniem foršajiem cilvēkiem, kuri ir atstājuši ofisa telpas, lai kā mīlētu šo darbu, jo nespēj to dūri ietriekt viņam sejā. Bet es vēl nevaru atstāt šo ofisu, jo man nav vīzas. Un tā es katru nakti pirms gulētiešanas pagaidām iztēlojos, kā es sataisu rocīņu dūrītē un....

Gabal slēpes

Viens zvans un Anna jau brauc pie manis. Nesās prāts uz sniegu. Anna bija paķērusi distanču slēpes. Vajag tikai zābaciņus. Kamēr cītīgi meklēju īstos uz pakarināmā, tikmēr patērzēju ar zābaku īrētāju. Runājam un runājam, kamēr attopamies no vienas valsts. Ja nu kāds īrē distanču slēpes Cypress, tad tur par instruktori strādā Māra, kurai dzimumdiena bija 1.janvārī. Vēl viens biedrs kuplajā latvieši dzimuši janvārī pulciņā. Vakar ienāca prātā - vieni dvīņi un mežāži. Tā ir tradīcija Latvijā septembrī un aprīlī talkas rīkot, ka tā..?.

Atpakaļ pie slēpēm. Cik atceros tad, kad pēdējo reizi līdu uz distanču slēpēm, tad zābaki bija jāiespundē starp drātītēm, zābaciņš stīvs un smags, bet pati slēpīte kādā noteiktā vietā tā smuki sanaglota ar mazām nagliņām un diklofosa alumīnija bundžiņu. Ielāps no laikiem, kad man brālis cītīgi pārliecināja, ka tramplīns ir forša lieta un manā vienīgajā lēcienā manas importa slēpes no Igaunijas - Visu laikam - pārlūza uz pusēm.

Šodienas zābaciņi mīksti, maza sasaiste purngaliņā, apakša rievaina, nevis gluda, lai labāk slīd un slēpotāja tāda attapīga un veikla.

Slēpes gan tā nedomāja. Pa kalnu nesa manas tievās līstītes katra uz savu pusi, es pa vidu - kājiņas cenšos salikt kopā, bet nu ni negrib tā gluži nākt kopā. Kalna beigās ir ar palēcienu atpakaļ jāsaliek. Izdomāju drosmīgi iet pa kupenām, kur sniegzābaki staigā - nu tādi kāpelētāji ar raketēm kājās. Pabraucām, pabraucām, bet slēpītes nu ļoti negrib griezt pa kalniņu lejā braucot. Nūju iespraužot zemē, tā tev ļauj padusēm sasveicināties ar kupenu. Toties silti. Neraugoties uz lietu un sniega kupenām krītam uz galvas, abas esam ļoti apmierinātas un noteikti tuvākā laikā brauksim vēl, jo man ir tāda sajūta, ka es beidzu tieši tad, kad sāku tā tīri profesionāli laist eglītē pa kalniņu un noliecos pa kalniņu braucot lejā arī tā tīri graciozi. Nu man jau liekas, ka īsta slēpotāja.

Kamolā tinēja - Imants Skrastiņš - Mikrofons 1980

40 min atpakaļ iestājās mana nākamā dekāde. Būs vien jāpārlec atkal uz citu lauciņu un jāķeksē citos kvadrātiņos kā bija pierasts. Eh, nav viegli. Tagad domāju, kā man būtu jāsāk uzvesties...Piegāju pie spoguļa. Grumbas it kā vēl nav. Biju stundu atpakaļ veļasmazgātavā, kur kāds jaunietis nogāja garām un nošļupstēja:

- You are beautiful (tu esi skaista).

Apskatījos apkārt. Ir jau iespēja, ka viņš to teica tam mazgājamam aparātam, bet gribas ticēt, ka nē...Bet vispārīgi...Skumīgi. Vecums ir tāds, bet jūtos it kā man būtu 21 gads un es nespēju pieņemt to skaitli 30. :(

Mams, varbūt tomēr kaut kas te nav tā? Tu mani uzreiz paņēmi no slimnīcas vai brauci pakaļ? Pie reizes - kad es dzimu, vai mēs bijām Maskavas laika zonā vai mūsējā? Un ko dara Mora?

Paldies mams! :D

un te dziesma, kura manā dzimšanas brīdī ir hīts.

Polārlāču pelde

-Nu Tomašēvic, nu ejam..

- Tad tu to biji domājusi nopietni?

-Nu Tomašku, nu kad es tev ko nenopietnu... Nu tad ejam.

-Pagaidi biku - un Tomeks iziet uz balkona. Balkons atrodas tieši virs English bay un nevar nepamanīt milzīgus cilvēka pūļus virzamies pie pludmales.

-Nu, jā, laiciņš jau labs, bet medutiņ, man tā kā negribas īsti..

-Tu gribi teikt, ka neesi spējīgs uz to?

- Hā, šito kārti nevari izspēlēt! - Tomeks smaidot norūc...

-Tad tomēr nevari. Labi, vismaz paskatīsies, kā es to daru. Būs, kas fotogrāfē...

-Kurš teica, ka nevar? Vienkārši šodien nejūtu, ka gribu. Varbūt pamodināt Alisteru un Renē. Viņi ar it kā gribēja..

- Tomašku, viņi vakar bija gatavi iet un peldēt naktī, bet es domāju, ka viņi tagad ir gatavi tevi nogalināt, ja iesi modināt - cik atceramies, tad viņi aizgāja čučēt ap sešiem...

- Nu labi, ejam...

No prieka palēkdamās sāku vākt mantas un tad atkal apstājos pie skapja ar Artiņas mantām. Tās visu laiku gaida. Gaida un gaida un kā nesanāk labs mirklis viņas stūrēt uz mājām, tā nesanāk. Eh, paņemšu vismaz mugursomu.

Hops, hops, esam pludmalē. Esam jau pie galda un piereģistrējušies un mīcamies gar galveno eju. Komentētājs paziņo, ka ūdenī +6 grādi un ka saradušies ap 6000 cilvēku un lai tas plikais uzmanās un visi, lai saķemmējas, jo diemžēl šis pasākums ir tik starptautisks, ka Japānā noteikti mūs novērtēs. Nesiet taču Kanādai godu.

Tomeks stāv un skatās uz mani. Es skatos pretī un saprotu, ka šajā mirklī mans vīrietis domā, ka nu kāda mārutka pēc ir izvēlējies šito meiteni par draudzeni. Sarunājam, ka viņš mani fočēs un mantas pieskatīs, bet es metīšos pēc trofejas.

Un tad pūlis sāk šalkt, tiek taisīts vilnis, visi izģērbjas un ir gatavi lielajai ekstāzei. Tomeks paskatās uz mani:

-Aiziet, skrienam ar kopā!!! - un tu redzi, ka viņš ir pūļa ietekmēts. Nepaiet ne mirklis un viņš ir šortos. Pāris nepareizas fotogrāfijas ar mani un mēs esam gatavībā. Pūlis kauc un gaida dongu. Un IRRRR!!!

Visi skrien uz ūdens pusi. Kamēr mēs tiekam pāri ledusaukstam smilšu laukam, tikmēr milzīgs daudzums jau ir paspējis izpeldēties un skrien atpakaļ. Atpakaļ ceļa vairs nav. Ir jākustas visiem kopā. Es pat īsti nesapratu, kurā mirklī biju slapja, jo visapkārt šļakatas un dauzoņas lēkā - kā tādas sardīnes izmestas no laivas. Tomeks ar tādu preicīgu seju lēkā pa auksto ūdeni.

Heiiii... pāris minūtes un skrējiens pēc drēbēm. Silti. Tikai pēdas gan nejūt. Nākamgad skriesim čībiņās. Pāris minūtes un mums ir pirmais vimpelis, ka esam piedalījušies. Spriežot pēc pūļa medaļa daudzuma - citi to dara jau 20 gadus. Jaunāko redzēju 5 gadi, vecāko - ap 80. :) Un tradīcija cēlās no pāris puikām Vankūverā 1920 gadā.

Te vēl viens piemērs tam, kā mans Tomka fotogrāfē. No tās pašas dienas, kurā mīļi palūdzu nobildēt kopā ar jenotu

.

Un te īss video ar trakiem kanakiem. :)

http://www.youtube.com/watch?v=MDNpUJr0ieY&feature=related

1:37 kreisajā lejā stūrītē var redzēt mūs abus.