pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis

Zudušais ezers


Foreļu ezerā zivis izķertas. Šodien nolēmām iet nākamā ezera medībās, kas atrodas dziļāk mežā. Nosaukums nav daudzsološs - Lost lake (zudušais), bet neko ļauna nenojauzdami, nolēmām meklēt. Sataisījām Artiņas ričuku un izbraucām. Jau autobusā sapratu, ka esmu bez telefona. Izlādējies, bet ar Tomku sasmaidījāmies - eh, nu priekš kam man tas telefons, tāpat būsim kopā visu laiku. Ja mēs zinātu, cik tālu esam no patiesības, nesasmaidītos. Bet viss labs, kam labs gals - ja jau reiz es vēl rakstu. :)
Takai līdz ezeram jābūt 7.5 km garai. 5 km pa ceļu, bet 2 km mežā. Tos 5 veiksmīgi nominām un tad sākām meklēt tiltu. Atradām pēc apmēram 6 km lejā. Citu tiltu. Īsti nesaīgām, jo ceļš bija tik pasakaini skaists gar upi, bet izlēmām, ka laika vēl ir. Jāatrod tas Zudušais ezers.
Apmēram pēc 5 km man pēkšņi ķēde izbeidzās. Skumji, bet palaidu Tomku meklējumos un man tika nolikts plāns doties mājās. Aizgāju gandrīz jau līdz autobusam ( 5 km ar kājām riteņa pavadībā), kad izlēmu pajautāt vienam onkam atslēdziņu ķēdei. Ja jau meitene zin, ko jautāt, tad jau meitene zina, ko dara un onka iedeva man atslēdziņu, neko ļaunu nenojauzdams. Pēc pusstundas viņš tomēr sāka, ko nojaust.
- Tā tev ir pirmā reize, kad ķēdi taisi?
- Nu, jā un Jums?
Tad nu galīgi melnām rokām es sapratu, ka nekas nesanāks un jālaiž vien onka projām, kas noteikti nožēlo, ka ielaidies ar mani. Viņa rokas gan es taupīju un aizbrauca baltiem nadziņiem.
Noskaloju roķeles tur pat avotā un devos uz autobusu. Pie pirmās mājas ievēroju, ka kāds ņemas ar atslēgām. Metos virsū otrajam upurim, jo nu ļoti negribējās palikt bez riteņa. Otrais izrādījās Jaceks no Poļu zemes, kas 15 g te jau dzīvo. Bez jebkādām atslēgām vai papildierīcēm, pusstundas laikā man ķēde bija atpakaļ un piedevām vēl Jaceks saprata, kā tas noticis - man ātrummainīitājs saplīsis. Piesēja ar drātiņu, lai novilktu ķēdi un palaida mani pasaulē ar vārdiem, lai tikai ātrumus nemainu.
Diena bija skaista un saulaina. Izlēmu neturēties pie plāna un doties Tomasam pakaļ. Es jau septembrī minēju par "turēties pie plāna" būtību un labumiem. Dažreiz ir jātic zīmēm, bet pēc meža jau visi gudri.
Tātad es ar savu pusejošo riteni devos atpakaļ meklēt īsto tiltu. Pirmie 5 km ļoti veiksmīgi. Tālāk nobraucu lejā, bet tilta nav!!! Sāku vizināties riņķī apkārt un tur bija norāde: ceļš slēgts, bet nez kāpēc vārti vaļā. Braucu iekšā un pēc 300 m es gandrīz uzbraucu melnajam pekainim virsū.
Sirds sāka pukstēt straujāk, griežu apkārt un neskatoties atpakaļ minos prom. Apmēram 20 m no manis līkumā lācis bija izdomājis paošņāt asfaltu. Labi, ka vējš bija no otras puses un viņš mani nesaoda, jo šinī laikā jau viņi tādi mazliet izsalkuši pirms laši upē atgriežas..
Nu un minu, ko jauda, tiltu atrodu un minos milzīgā tempā, jo gribu ātrāk atrast to Zudušo ezeru un manu Tomku. Visos līkumos man sirds sitas straujāk, jo ja lācis ir kalna lejā, tad man ātri būtu jāmin kalnā augšā ne lejā, un ar manu pusriteni es būtu ķezā. Pēc 8 km saprotu, ka tas ezers man nespīd un sāk krēslot. Telefona nav. Vēl pēc 3 km saprotu, ka līdz otram tiltam netikšu. Prātīgākais ir griezt atpakaļ. Braucu, cik jaudas, jo nu negribas naktī nakšņot silā. Pa akmeņainu ceļu kalnos un lejās ātrums nav nekāds lielais. Palīdz adrenalīna deva un bailes. Kalnos satumst ātri un man ir palicis biku ūdens. Tieku līdz 7. km, un pēkšņi braucu tikai ar vienu pedāli. Aizeju pakaļ savam nokritušajam pedālim. Satumst. Man ir ritens bez pedāļa ar nokritušu ķēdi un bailes. Atlikušos 5 km stūmu kalnā, no kalna sēdēju un laidos lejā, pa taisnēm braucu kā uz skrituļdēļa un tiku ārā no tā meža. Pusceļā ripinoties no kalna sprungulis iesprūst starp riepu un dubļbleķi, saliecot bleķi ermoņikā un mani gandrīz iesviežot starp dzeltenajām kallēm. Tā arī Lost Lake (Zudušais ezers) neatradu. Būtu jau domājusi, ka viņš patiešām ir pazudis, ja Tomas ar 10 km lielu līkumu nebūtu to ezeru atradis. (bildē). Arī viņš viens pats stāvēja pie ezera un pētīja lāču ķepas. Arī viņam bija neomulīgi. Bet es turēšos pie plāna, nemeklēšu nekādus Lost Mountains, Lost Cities vai citus Lost.... :) 15 km vietā šodein nobraucu 50 km.

5 komentāri:

Anonīms teica...

vai Tev tiešām neliekas,ka visi tie piedzīvojumi paliek pārāk bīstami

Anonīms teica...

No šī tev būs mācīties, ka kājas jātur siltumā un velosipēds braukšanas kārtībā :)

JB

Vankūvera teica...

atcerējos, kādu brēku sacēla mūsu Latvijas viens vienīgais robežpārkāpējs lācis, kas tiranizēja igauņus :D

Antra teica...

uj... sho staastu lasot pasaule ap mani apstaajaas... taa kaa fochuks bija pie Tomasa, un telefons tevs beigts, tad nojaushu ka taa laacha bilde ir no www.google.lv :)

ievels teica...

google.lv. Antriņ, ja man arī būtu bijuši 2 fotoaparāti, es domāju, ka es vienalga nebildētu :DD