Kur ir, tur rodas...

Staigāju pa ielām un te pēkšņi aiz stūra iznāk tantuks ar līdzīgu nozīmi, kā man:

- Who are You!!!??- šokēts prasa tantuks (kas tu tāda?!!)

Izskaidrojamies un saprotam, ka staigāja pa tām pašām ielām un traucēt otreiz būtu muļķīgi un jau nekaunīgi. Tantuks vāc ziedojumus vēža izpētei.

Kolēģi Eidens ar Tomasu arī staigā pa ielām un te pēkšņi pretī bariņš bērneļu, kas cepumus pārdod skolas projektam. Atkal jāklauvē dubultā pie durvīm. Un arī cepumus mums neatnesa.

Artiņa staigā pa ielu un aiz viņas puika ar avīzēm skraida apkārt. Jau nospiež zvana pogu, kad puika ir blakus. Atver saimniece durvis un tur stāv Artiņa ar puiku. Un tālāk Artiņai ir jāizskaidro, ko viņa te dara un kas tas par puiku.

Kur ir, tur ir vēl... Tāpat arī ar darbiem.

No 27.maija sākšu strādāt izklaides un sporta pasākumos, bet šodien dabūju vēl vienu darbu - promoters. Visvisādu lietu un pasākumu prezentēšana. Pateicoties gida darbam - mani pat pierakstīs kā līderi.. Kanādiešiem jau līdz galam nevar ticēt, bet...nu man ir 4 darbi. Eh, tieši, kad sākas vasara....Rīt Supermens kopā ar komandu brauks 3000 cilvēku lielā pasākumā ar riteņiem - kārtējais protests. Šoreiz pret automašīnu satiksmi. Domāju- iet, neiet. Protestu pasākumi te notiek ik pa laikam. Svētdien Grandview parkā 8 pm demonstrēs filmas. paņemiet segu, ēdamu un skatamies. Protests- atdodiet mums parku. Visi laipni aicināti. :)

Eksperiments

Eksperimentu sauc Boobquake jeb Krūšu trīce. Irāņu līderis esot paziņojis, ka pasaulē visādas nelaimes un tai skaitā zemestrīces notiek tādēļ, ka sievietes pārāk nepieklājīgi sevi atkailinot...Un seko reakcija. Sievietes sastājas pie mākslas galerijas un, atkailinot savas krūtis, bubina:

- Ak tad es vainīga? Es vainīga?!!!

Uz ko Vankūverā tiek īpaši pētīta seismiskā aktivitāte. Tā teikt - drošības labad.

Šajā saitē

ir acīmredzami pierādījumi tam, ka sievietes nav pie vainas zemestrīcēs, jo nekāda īpaši savādākā aktivitāti krūšu trīces stundā netika novēroti.

Piezīme: esiet uzmanīgi ar vainu uzvelšanu vājajam dzimumam, jo mēs varam apvainoties un sākt izrādīt krūtis.

Un piezīme piezīme: Man jau likās, ka raganu laiks beidzās Viduslaikos, bet drošības labad tomēr jāatkārto ik pa laikam ekperimenti, jo nevar jau zināt, kad raganas atgriežas.

Aizņemta

Pateicoties Artiņai- man nav vairs laika. Esam atkal kolēģes un strādājam kopā. Un vainojama ir viņa. Jau kādu krietnu laiku viņa mani ir pārmetusi dīkdienību. Esam intervētājas un apstaigājam lielus un mazus, tumšus un gaišus cilvēkus ar skolas vecuma bērniem. Nav no vieglākajiem uzdevumiem, toties nu ļoti labi apmaksāts un tikai 4 h dienā. Iespied padusē melno mapi, zvani pie durvīm un 10 sek mēģini pateikt, ko tu gribi, savādāk tev ātri atcirtīs:

- Not interested (neesmu ieinteresēts)!

Un tā mēs čāpojam no vienas mājas uz otru, gaidot, vai atvērs durteles, vai nē. Parādās arī vispārējas pazīmes starp tiem, kurus biku patraucējam. Ir pilsoņi, kas klusi klusi pietipina pie actiņas, palūr uz mums un klusi, klusi aizlavās projām. Ir, kas sparīgi saka:

- No ingliš!!

Reizēm gan sanāk tad saruna, kur kā izteicās kanādieši mums sanāk trīskāršā valodas barjera.

Kanādiešu mājsaimnieces parasti ir kaut kur pa vidu, jo viņas pamanās ātri nobērt:

- I m into something...

Bet neviena tā arī nav pateikusi, kur iekāpusi....

Indiešu mājās ļoti viesmīlīgi uzņem un pat aicina iekšā, no kā mēs tik pat sirsnīgi atsakāmies. :)

Ķīnieši ir visgrūtāk piedabūjami atvērt durvis, jo viņi ir visbiežāk tie, kas aiz aizskariem lūr un gaida, kad mēs pa taciņa aiziesim tālāk, lai aiz sevis es dzirdētu, kā aizbultē visas iespējamās bultas durvīm priekšā.

Ļoti daudziem mājās nav bērnu, neraugoties uz to, ka pilns pagalms piemētāts ar mantām un citiem sadzīviskiem pierādījumiem. Un uz jautājumu, vai kaimiņiem ir, parasti ir ļoti izsmeļošas atbildes par kaimiņu dzīvēm un kas viņiem ir, pat ja pirms sekundes teica, ka galīgi nav laika.

Toties Eiropiešu imigranti ir tik atsaucīgi. Pietiek viņiem saklausīt manu akcentu, lai nogarlaikotās mājsaimnieces sāktu ar mani garāku sarunu. Un melnā mapīte arī pildās.

Un turpinu arī braukt pedicapos. Vakar uz jautājumu, no kurienes es esmu, vīrietis pusmūžā izstiepa roku un parādīja man Nameja gredzenu. Lai kā es izprašņāju, atbildi, kur viņš tādu gredzenu dabūjis, neuzzināju. Tikai nobeigumā piebilda, ka es atgādinot viņa mazmeitu, kas man kā vecai vēsturniecei ir devis dažas iespējamās atbildes uz pirmīt nesaprastu sakritību. :)

Lāči un zāle

Ko nu es te daudz par 420 rakstīšu. Bet nu rakstīšu. Skaitlis 4 20 ir domāts zālītes pīpēšanai. Katru gadu 4.aprīlī visi Kanādā dzīvojošie, kam patīk šis augs sanāk kopā un 4:20 aizkūpina kopējā akcijā - par legālu zālīti. Izkāpām vakar ar Tomku no skytraina 4:30 un jau zālītes smarža mūs sveica pie Granvillas. 10 000 cilvēku mierīgi sanākuši kopā un priecājās. Pārdod un pērk, vicina un lieto. :)Policisti te tā mierīgi uz to visu skatās. Nemaz neslēpj, ka brīvā laikā no darba arī viņiem patīk uztīt kāsīti. Pēc manām domām ir muļķīgi, ka zālīti nelegalizē. Nav jau tā, ka mani tas interesētu, bet manuprāt zālīte ir mazāk kaitīga kā alkohols. Reiz jau izteicos, ka no zālītes var nomirt tikai tad, ja uzbrauc virsū 'gruzaviks' pilns pielādēts ar zālīti, bet no alkohola gan mirst arī bez papildierīcēm. Bet nu lai jau - kas mani neskar, tas lai ir, kā ir. Mani vairāk skar lāču tēma.

Vakardien pavadījām Ianu uz mežu. Kanādā valsts maksā labu naudu meža stādītājiem un Ians to dara jau 7 gadus. Jo dziļāk mežā, jo vairāk lāču, tāpēc prasīju speciālistam lāču jautājumos. Melnie lāči, tāds, kā es satiku, ir parasta parādība. Ik pa laikam kāds pekainis iznāk klajumā.Melnajam lācim ir suņu daba. Sāksi kliegt uz viņu, sviest akmeņus un uzvesties, ka tev ir lielāka vara, tad lācis aizbēgšot. Otrs mežā dzīvojošais lācis, bet mazāk sastopams ir Grizlijs. Brālēns mūsu brūnajam lācim. Tik pat liels un tik pat nežēlīgs. Kā puikas izteicās, tad cilvēks nav neviena dzīvnieka medījums, izņemot Grizlija. Un ja satiec Grizliju, tad ieteikumu nav. Vari ātri lūgties, vari bēgt, bet tas lācis skrien tik pat ātri īsās distancēs kā zirgs. Gribi izaicināt uz skriešanu? Un tad atnāca Anna - mana kolēģe. Viņa ir no Viktorijas salas un ir gājusi pat lāču medībās. Un viņa pastāstīja gadījumu:

Viņas draudzene atradās starp aizu un kājās stāvošu Grizliju, kas rēkdams tuvojās viņai. No pārbīļa viņa (ilgi domāju kā to pieklājīgāk uzrakstīt) arī uztaisīja "brūno lāci" ūziņās. ..Un lācis saoda un aizgāja mājās.

Un ja gadījumā tas nelīdzēs, tad iepirksim Edgara variantu - asaru gāzi, lai lācis apraudātos. :)

PS. Nāk prātā igauņi ar savu teicienu: situ ruti kare ture (d...ātrāk, lācis nāk), un igauņiem ir lāči, tak zina, ko dara. :D

Zudušais ezers

Foreļu ezerā zivis izķertas. Šodien nolēmām iet nākamā ezera medībās, kas atrodas dziļāk mežā. Nosaukums nav daudzsološs - Lost lake (zudušais), bet neko ļauna nenojauzdami, nolēmām meklēt. Sataisījām Artiņas ričuku un izbraucām. Jau autobusā sapratu, ka esmu bez telefona. Izlādējies, bet ar Tomku sasmaidījāmies - eh, nu priekš kam man tas telefons, tāpat būsim kopā visu laiku. Ja mēs zinātu, cik tālu esam no patiesības, nesasmaidītos. Bet viss labs, kam labs gals - ja jau reiz es vēl rakstu. :)

Takai līdz ezeram jābūt 7.5 km garai. 5 km pa ceļu, bet 2 km mežā. Tos 5 veiksmīgi nominām un tad sākām meklēt tiltu. Atradām pēc apmēram 6 km lejā. Citu tiltu. Īsti nesaīgām, jo ceļš bija tik pasakaini skaists gar upi, bet izlēmām, ka laika vēl ir. Jāatrod tas Zudušais ezers.

Apmēram pēc 5 km man pēkšņi ķēde izbeidzās. Skumji, bet palaidu Tomku meklējumos un man tika nolikts plāns doties mājās. Aizgāju gandrīz jau līdz autobusam ( 5 km ar kājām riteņa pavadībā), kad izlēmu pajautāt vienam onkam atslēdziņu ķēdei. Ja jau meitene zin, ko jautāt, tad jau meitene zina, ko dara un onka iedeva man atslēdziņu, neko ļaunu nenojauzdams. Pēc pusstundas viņš tomēr sāka, ko nojaust.

- Tā tev ir pirmā reize, kad ķēdi taisi?

- Nu, jā un Jums?

Tad nu galīgi melnām rokām es sapratu, ka nekas nesanāks un jālaiž vien onka projām, kas noteikti nožēlo, ka ielaidies ar mani. Viņa rokas gan es taupīju un aizbrauca baltiem nadziņiem.

Noskaloju roķeles tur pat avotā un devos uz autobusu. Pie pirmās mājas ievēroju, ka kāds ņemas ar atslēgām. Metos virsū otrajam upurim, jo nu ļoti negribējās palikt bez riteņa. Otrais izrādījās Jaceks no Poļu zemes, kas 15 g te jau dzīvo. Bez jebkādām atslēgām vai papildierīcēm, pusstundas laikā man ķēde bija atpakaļ un piedevām vēl Jaceks saprata, kā tas noticis - man ātrummainīitājs saplīsis. Piesēja ar drātiņu, lai novilktu ķēdi un palaida mani pasaulē ar vārdiem, lai tikai ātrumus nemainu.

Diena bija skaista un saulaina. Izlēmu neturēties pie plāna un doties Tomasam pakaļ. Es jau septembrī minēju par "turēties pie plāna" būtību un labumiem. Dažreiz ir jātic zīmēm, bet pēc meža jau visi gudri.

Tātad es ar savu pusejošo riteni devos atpakaļ meklēt īsto tiltu. Pirmie 5 km ļoti veiksmīgi. Tālāk nobraucu lejā, bet tilta nav!!! Sāku vizināties riņķī apkārt un tur bija norāde: ceļš slēgts, bet nez kāpēc vārti vaļā. Braucu iekšā un pēc 300 m es gandrīz uzbraucu melnajam pekainim virsū.

Sirds sāka pukstēt straujāk, griežu apkārt un neskatoties atpakaļ minos prom. Apmēram 20 m no manis līkumā lācis bija izdomājis paošņāt asfaltu. Labi, ka vējš bija no otras puses un viņš mani nesaoda, jo šinī laikā jau viņi tādi mazliet izsalkuši pirms laši upē atgriežas..

Nu un minu, ko jauda, tiltu atrodu un minos milzīgā tempā, jo gribu ātrāk atrast to Zudušo ezeru un manu Tomku. Visos līkumos man sirds sitas straujāk, jo ja lācis ir kalna lejā, tad man ātri būtu jāmin kalnā augšā ne lejā, un ar manu pusriteni es būtu ķezā. Pēc 8 km saprotu, ka tas ezers man nespīd un sāk krēslot. Telefona nav. Vēl pēc 3 km saprotu, ka līdz otram tiltam netikšu. Prātīgākais ir griezt atpakaļ. Braucu, cik jaudas, jo nu negribas naktī nakšņot silā. Pa akmeņainu ceļu kalnos un lejās ātrums nav nekāds lielais. Palīdz adrenalīna deva un bailes. Kalnos satumst ātri un man ir palicis biku ūdens. Tieku līdz 7. km, un pēkšņi braucu tikai ar vienu pedāli. Aizeju pakaļ savam nokritušajam pedālim. Satumst. Man ir ritens bez pedāļa ar nokritušu ķēdi un bailes. Atlikušos 5 km stūmu kalnā, no kalna sēdēju un laidos lejā, pa taisnēm braucu kā uz skrituļdēļa un tiku ārā no tā meža. Pusceļā ripinoties no kalna sprungulis iesprūst starp riepu un dubļbleķi, saliecot bleķi ermoņikā un mani gandrīz iesviežot starp dzeltenajām kallēm. Tā arī Lost Lake (Zudušais ezers) neatradu. Būtu jau domājusi, ka viņš patiešām ir pazudis, ja Tomas ar 10 km lielu līkumu nebūtu to ezeru atradis. (bildē). Arī viņš viens pats stāvēja pie ezera un pētīja lāču ķepas. Arī viņam bija neomulīgi. Bet es turēšos pie plāna, nemeklēšu nekādus Lost Mountains, Lost Cities vai citus Lost.... :) 15 km vietā šodein nobraucu 50 km.

Ievasara

Kad sāk likties, ka ir iestājusies vasara Vankūverā? Kad pusplikie kanādieši vairs neliekas dīvaini, bet gan ģērbušies atbilstoši laikapstākļiem. Tas, protams, neizslēdz iespēju redzēt Alisteru drebošu un pārsalušu un pēc tam zināt, ka viņš sēž pusstundu karstā dušā, jo bija piemirsis, ka, kad saulīte aizslēpjas aiz horizonta, tad atgriežamies atpakaļ pie tiem pašiem + 8 grādiem. Tikai novērojums, kad kādā jaukā vakarā, pēc tam kad izvazājāmies ar pa parku kopā ar Artiņu un Ianu un tur pat starp krūmiem atradām pie ezera manu Tomasu ar forelēm (vienu viņš pat izvilka mūsu acu priekšā), devāmies iekarot Alistera un Iana mājas milzīgo batutu un baudīt Tomasa ceptās zivteles.

Kad es sāku pamanīt, ka ir iestājusies vasara? Tad, kad sēžot parkā uz soliņa, lasot gudru grāmatu par pasaules enerģijām un vērojot lepnos suņu saimniekus, kuri uzmundrina savus mīluļus ar vārdiem:- play nice (spēlējies jauki), lai nenestu kaunu saimniekam, divu stundu laikā es pamanos atnākt mājās ar nodegušām rokām un seju. Laikam tik balta kā šoziem neesmu bijusi gadus četrus, bet redz saulīte ātri pamana, ka kaut kas nav kārtībā. J

Un kā vēl to var pamanīt? Mājās ir atslēgta apkure un nekas īsti vairs negrib žūt, lai nenosaltu naktī, ir jāmeklē visi esošie pārklāji un jāvelk kājās biezās zeķes.

Ps. bildē varam skaidri redzēt, kurš uzvarēja pirms pirmās playoff spēles. :)

Intervija

Aizčāpoju šodien uz tūrisma kompāniju, kura pārdod ceļojumus uz Ēģipti, Izraēlu, Indiju... Pa pastu izklausījās cerīgi, tāpēc sāku iepriekš trennēties intervijai. Mazliet pārcentos un visu nakti nevarēju aizmigt. Vienīgās 15 min, kad tomēr piedabūju sevi iemigt, Tomka pajautāja, vai es guļu.....Bet par to ir cits stāsts...

Un intervija bija 5 min. Tā viņiem te pierasts. Uzmet acis, pajautā, vai ir pieredze Kanādā ofisa darbā. Nu, bubuli, kur es to pieredzi esmu ieguvusi? Pa pastu? Tas ir tā pat kā Universitātes pirmajā kursā nevienu negribēja pieņemt bez pieredzes. Un tad ļoti daudzi fantazēja un izdomāja. Es vienkārši pārrakstīju Krikša CV un sagadījās tā, ka mūs abas tajā Shell uzaicināja vienā dienā. Mani pusstundu ātrāk. Es tad nu arī stāstīju visu par savu 'iepriekšējo' darbu, par ko Kriksis vienkārši noelsās:

- Un ko lai es tagad daru, arī fantazēju vai stāstu patiesību!!!!!????

Darbu mēs tur nedabūjām, bet arī par šo nav stāsts...

Īsā intervija, kuras dēļ es braucu uz Ričmontu ar 2 transportiem- par to ir stāsts. :)

Mazliet padomāju un izdomāju, ka nav jau tik ļauni:

1. Vari ar vienu biļeti pa abām zonām paspēt turp un atpakaļ, ietaupot 3.50 dolārus un kopā ceļā pavadi un esi intervijā tikai 1.5 h.

2. Nepaspēj pateikt neko muļķīgu vai lieku.

3. Ja mājās esi aizmirsis izslēgt gludekli, tad noteikti paspēsi atpakaļ, ja nu kas

4. Nemaz neapnīk sēdēt un pļāpāt.

Sliktumi:

1. ja ārā līst lietus, tad nepaspēj sasildīties, ka jau jāiet atkal ārā.

Nu jā, bet, jau ieejot ofisā, sapratu, ka negribu, negribu ofisa darbu!!! Tā esmu izlaidusies ar saviem brīvajiem darbiem pēdējos 4 gadus. Laikam nekāds spēks mani nepiespiestu strādāt no 9 līdz 5 telpās. :( Ja nu vienīgi gravitācijas...Bet ļoti ceru, ka nenāksies to darīt. Un pateicoties Canucks iekļūšanai playoff naudiņa nāks. Jau pagājušo nedēļas nogali nāca. :)

Cita paralēle

Sākās nežēlīgas cīņas. Rasiskas, vardarbīgas, iznīcinošas spēles. Esmu iestrēgusi ķīniešu kvartālā un man nāk virsū melnie. Nevis slikts garastāvoklis, bet afroamerikāņi man nāk virsū ar šautenēm.

Un 2 lodes iestrēgst man tieši krūtīs. No izbīļa nejūtu nekādas sāpes, bet nesapratu, kāpēc uz mani šāva.

Esmu jau palātā. Ārsti novērtē manu kaitējumu un saprot, ka lodes ir iestrēgušas ļoti labā vietā un nekas dzīvībai bīstams nav. Man esot palaimējies. Bet lodes ir jāizņem. Māsiņa man iedod burku ar īpašām konfektēm, kas palīdzēs mani iemidzināt. Pēc pāris konfektēm jau sajūtos miegaina un es aizmiegu.

Pamostos un viss ar mani kārtībā, bet lai galīgi izveseļotos mani aizsūta uz Rehabilitācijas centru Madonā, kur atlikušo miega daļu, līdz es pamostos, pavadu slēpojot un baudot ziemas prieku. Tikai kabatā man ir māsiņas iedotās 2 lodes, ko izņēma man no krūtīm.

Putni

Kāpēc man patīk kastītes meklēt? Jo savādāk nekad mūžā neatklātu, ka netālu no mājām ir saglabāts orģināls strauts, kas iet uz Burnaby, neatklātu vecās pienotavas un visādus citus brīnumus.

Parasti jau tās kastes saliek īpašās vietās. Šodien arī atklāju, ka ritens ir tik izdevīgs. Uzspraud mobīlo - gps priekšā un brauc. Tik ātrā laikā atklāj tik daudz kastīšu. Un šodien ir pasakains laiks. Biju netālu pie Trout lake (Foreļu ezers). Iedraudzīju tik daudz jokainu putnu, kas jo jokaināk dzied vai bļaustās.

Savādāks pavasaris. Vienīgie mūsu platumgrādu putni te ir mežapīle, laucis, zvirbulis un strazds, kurš dēļ Šekspīra daiļrades ir ievazāts Amerikā. Un jā, protams baloži un vārnas. Un tie visi pārējie man ir jaunatklājums. Iedomājieties vasaru, kad lauku mājās izejat ārā (manas lauku mājas ir mežmalā) un tās putnu skaņas. Te ir pilnīgi citas skaņas!!! Un pludmalē jau bērneļi taisa smilšu pilis, bet fonā sniegotie kalni, kur vēl joprojām var braukt slēpot - 1 h attālumā no mājām.

Ironija

Esat lasījuši Holivudas veiksmes stāstus, kad kāds kādam aizgājis līdz uz kastingu kādai filmai, jo draugs negribējis būt viens un beigās dabūjis lomu? Ar mani tā notika..Bet no sirds apsveicu savu draugu. :)

Prieka vēsts

Šodien mierīgi varu paziņot par maniem plāniem vasarā. Esmu apstiprināta. :) Esmu viena no adventure hosts lielākajai outdoor adventure kompānijai Kanādā. Kompānija rīko dažādas pārraides TV- tādus kā piem. "Skrējiens pēc miljona"utt - man nav TV (vai pareizāk televizors ir, bet kabelis nav, un mēs uz viņa esam puķpodus salikuši). Nu tā sacīt jāsaka: teambuildings, pikniki, raftings, izdzīvošana mežā starp grizlijiem un vilkiem,. Utt un tjp. Te mājas lapas adrese:

www.canadianoutback.com

Ceļš gan nebija īpaši gluds uz šito te darbu. Atradu kompāniju, uzzināju, kad ir atvērtā intervija, bet kad ierados, tad pirmais, ko redzēju bija melnās uzvalka biksēs sievietes. Kādas 30. Visas kostīmos - vienādos - laikam Kanādā ir tā pieņemts iet uz intervijām. Ielīdu stūrītī un sāku ausīties. Iedeva mums anketas, bet tur rakstīts, ka jābūt Kanādas vai ASV pasei. Bļin! Domāju piecelties un iziet, kamēr nav pa vēlu, bet ja jau esmu te, tad noklausīšos līdz galam. Jo varāk dzirdu apkārtsēdošos un priekšā runājošos, jo vairāk man liekas, ka es esmu aizmirsusi angļu valodu. Beigās gāju runāt ar vienu no galvenajām. Rokas svīst, parunāt nevaru, bet izmoku, ka man ir Eiropas pase, bet vīzu uz ASV nevajag un ka man šitādā darbā ir šāda tāda pieredze. Viņa saka, ka tas nekas, jo šad tad mēs izbraucam kaut kur uz štatiem un ja ar pasi viss ok, tad ir ok.

Galīgi pārgurusi izgāju ārā. Tur pat pie loga bija viens geocache punkts. Ilgi nedomāju. Sāku rakt. Ja jau šitā nostresojos, gan jau darbu nedabūt un ja arī redzēs mani gar logiem šiverējot...eh..lai..Paņēmu to punktu, jo tur bija šveices nazītis, par ko Tomeks priecājās. Un šodien saņēmu epastu, ka esmu pieņemta.:)

Ekosistēma

Granvill ielas Ekosistēma ir sakārtota, pakārtota un barojoša. Galvenais elements protams ir trakojošs pūlis, kas nesas klubos iekšā pēc 11 un nāk ārā no 2 līdz 3 no rīta, kad visus klubus slēdz ciet. Parasti tad arī no 2 līdz 3 tiek uzrīkota kāda obligātā kauja. Kaujas ne tikai hormonu pārņemtie vīrieši, kuru alkohols padara agresīvus. Kaujas arī sievietes. Vispār jau viņas te tādas paagresīvas. Esmu aizrādījusi par rupjību pret mani tikai divas reizes, bet abas reizes sapratu, ka man prātīgāk labāk atkāpties un nebūt boksa maisam trakojošu sieviešu vidū, kuras nekautrējas izkliegt nacionālus saukļus. Un tas tikai tāpēc, ka aizrādīju, ka es biju pirmā rindā uz labierīcībām. Un tad viņas sēž uz trotuāra. Pusplikas, zilas un raud. Sajūta, ka visi vīrieši maitas, jo puse granvillielas sievietes stāv bariņā un raud vai lamājas ar vīriešiem pa telefonu. No ko jūs viņām nodarat? :)

Pa vidu ir kāda jauka personība, kāds tūrists, kāds viesstrādnieks ar viena gada vīzu un tie ir tie jaukie brīži manā darbā.

Tad kādu daļu no tā pūļa sastāda ielu muzikanti un mākslinieki un naudas lūdzēji. Kāds kas māk divas karotes sist vienu pret otru un tādā veidā cenšas nopelnīt. Cits vienkārši prasa ēst un zālītei.

Aiz viņiem mūsu orda. esam trīs pedicabkompānijas. Kopā kādi 14 pedicabi. Draudzējamies. Dalam ofisu. Konkurenti pat pasākuši pēc darba braukt uz mūsu garāžu kopā ar mums dzert alu. Mēs esam tie, kas cenšas izklaidēt tos, kam bija par maz tusiņa, kam gribas izrādīties citu priekša, kam gribas patiešām kaut kur nokļūt, kāda draudzīga saruna, prieks un bēdas. Esmu pat dzirdējusi patiesi traģiskus dzīves stāstus....Un mēs iztīram pēc 3 no rīta Granvillielu. Limuzīni, takši un mēs esam tīrītāji.

Un tad ap pulkstens trijiem nāk kaiju un vārnu orda. Viņas tīra ielas. Cilvēki pēc tusiņa ēd lētās garšīgās picas par 2 dolāriem gabalā. Koordinācija nestabila, roku kustība neprognozējama un nekad nevar zināt, kad rokas jāatbrīvo vicināšanai. Picas krīt, kebabi krīt. Ap pulksten 3 putnu baram ir pamatīgas brokastis.

Jau ap pulksten 5, kad braucu mājās, esmu pamanījusi jenotus un pat vienu skunsktu lasot atliekas Granvill ielā.

Eko sistēma darbojas ideāli.

PS.

Kauja izskatās, ka ir uzvarēta. Vakar man ar Supermenu bija saruna. Izliku visus ieročus, jo man bija tāda sajūta, ka vairs nu neiešu ielās. Dabūju, ko vēlējos. Uz laiku. Bet galvenais sagaidīt vasaru, jo tad viss notiek. :)

Specpasūtījums

Kā noturēt manu lasītāju interesi? Ielikt blogā lasītāju iemīļotākās tēmas. Šodien Kristai un Artiņas mammai.

Stāsts par Artiņu.

Artiņa uzvilka mugursomu plecos un devās savas jaunās mājas meklējumos. Sākumā viņa tā tīri nemanot iegriezās apciemot mūs un te pat uz piepūšamā sarkanā matrača atdusējās. Nevarēja aizmigt, jo visu laiku blakus kaut kur tecēja ūdens. Aiztecēja līdz krānam, bet krāns aizgriezts. Aiztecēja līdz vannas istabai....un tikai tad viņa atcerējās, ka guļ taču pie mums un mums dzīvojamā istabā ir akvārijs. Pat divi. Atlikušo nakti viņa pavadīja uz sava matrača ar ūdenskrituma skaņām un īsti pagulēt nevarēja, bet mums tika uz laiku viņas blenders. :) Un pašlaik Tomas aizgāja pēc piena, jo būs mums saldējumkokteilis.

Tālāk Artiņas gaitas aizveda uz Downtown. Pašā klusajā centrā ir Ādama un Rayena dzīvoklis. Un viņi izbraukuši. Un Artiņa tur ieņēma vienu no guļamistabām. Ārā šodien īsts orkāns, bet mēs sēžam...kur?....Dzīvoklim ir bonuss - privātā sauna un trenežierzāle. Mēs sēžam saunā. Sveiciens visiem un Lotei! ( par šo brīnumu es pēdējā laikā daudz dzirdu)........

Un kamēr es te rakstīju, tikmēr Tomas piezvanīja, ka piena veikalā nav.

Un te Artiņas pēdējā laika aizraušanās ar mūziku....

http://www.youtube.com/watch?v=1_47KVJV8DU

Quiz

Kanādieši mūs sagrāva vienos vārtos.

Main un 8Th W stūrī ir bārs "Anza". Tur tiek rīkotas viktorīnas. Kas grib, tas veido komandu no 1 - 5 cilvēkiem un aiziet. Tāds gudrīšu stūrītis. Nu mums ļoti ar Artiņu gribējās zināt, kā tas izskatās. Gudriem cilvēkiem interesē gudri cilvēki. Un kanādieši taču daudz lasa - ko esmu novērojusi skytrainos un autobusos. Tā ir galvenā atšķirība starp ķīniešiem un kanādiešiem, kā viņi pavada laiku transportos. Katrā autobusā pa kādam guļošam ķīnietim un pa kādam lasošam kanādietim.

Mūsu komandā bija 3 kanādieši un 3 eiropieši - mēs un viens zviedrs.

Kā tādus mazos! Lai gan jautājumi puse bija par Kanādu un viņu mūzikliem, mūziķiem, šoviem un aktieriem, bet puse bija savādāka. Uz diviem jautājumiem patiesi abas nodūrām galvu, jo nu kā to var nezināt, bet mēs....mēs zinam , mēs zinam! Un pļurkts...

Pirmais bija par vispopulārāko asinsgrupu pasaulē. Mēs bijām pārliecinātas, ka otrā...

Un otrs bija par, vai Tobago galvaspilsētas nosaukums ir Spānijas osta. Mēs kā vecas vēsturnieces zinām, ka tā bija Kurzemes kolonija un ka no mums to atņēma Holandieši. Nav, nav....eh...nu neesam tomēr gudrāki par kanādiešu inteliģenci. :)

Mūsu komandai pat nepienācās durvju "aizņemts" dēlītis ar Twilight motīvu. Par to Artiņai nu ļoti sasāpējās sirsniņa.