Olimpiskā lāpa

Noskatījos atklāšanu kopā ar Artiņu Heineken teltī kopā ar Ādama draugiem -britu, īru un Austrālieti Rayanu, kurš skatoties uz mūsu hokejkrekliem izteica piezīmi:

- Pašas dzīvo tajā valstī un vienalga nezina, kā jāraksta Latvija.

Un turpmāko vakaru sauca mūs par Latvidža. Es savukārt aizgrābta stāstīju, kā man patīk viņa valsts Austrija. Vēl pāris cilvēki nāca fotogrāfēties ar mums, drošvien lai pēc tam sagooglētu, kuras valsts karogs mums bija. Par cik mēs bijām Holandiešu teltī, tad arī atklāšana mums bija caur viņu kanālu. Nu neko nesapratām, bet toties Latvijas iznācienu parādīja līdz galam. Un mēs kliedzām, vai kā kliedzām. Bet vienalga Kanādieši mūs pārspēja. Un cik skaļi viņi ūjināja Amerikāņiem. Nez ko viņi viņiem ir apēduši, bet nu nevisai smuki izklausījās -tomēr olimpiāde. Toties vienam mums blakus viss bija vienaldzīgi... Šis viens laikam atbalsta tikai bumbiņ un kociņ spēles. :)

12.februāra vakarā sākās mans sportiskais maratons cauri milzīgiem cilvēku un ķērcošu jauniešu pūļiem. Sākumā pārņemta visa pozitīvā iesāku braukt, bet kaut kā visādi mošķi un trakojoši jaunieši sāka mani nonest no trases. Sāku pūcēties, bet pūcēšanās manā darbā neko labu neienes. Vēl arī mans boss ir tik viltīgs, ka sponsors viņam maksā gan par reklāmu, gan mūsu algas, kas viņam būtu jāmaksā mums, bet tā vietā mēs viņam maksājam 20 dolārus stundā pa īri. Un ielās vietējie ir dzirdējuši, ka braucieni par brīvu. Baigi nesportiski.

Un nekādi tas biznes man negāja. Garastāvoklis nekāds un vēl riepa pušu...ššššš'!!!!!

Vilkos ar tukšo riepu kalnā. Tik dusmīga uz situāciju. Nekāda noskaņošanās uz labu nederēja. Man iedeva citu riteni. Palikusi 1 h darbam. Nobraucu lejā pie kazino un satiku Ianu, kurš pārlaimīgs. Tāda diena, Tāda diena!!!! Nāc palīgā. Paķēru vienu džeku, kuram vajadzēja līdz krievu mājai. Šis pusukrainis, puskanādietis un tāds uztraukts aizgrābts. Runā pa telefonu un stāsta, ka viņu meklē, lai braucu ātri. Braucu ar, bet vienā no pakalniem mūs noķer viens jautrā prātā vīrietis un raušas ukrainim blakus. Tas paķer savā jakā ietīto lietu un bļauj:

- Kāp ārā, šaušu.!!!Esmu oficieris. Un te ir stobrs. Kāp ārā!!!!

Man jau paliek neomulīgi, ka tiešām nejauši neizšauj, tomēr ne visai veiksmīga diena....Labi, ka atnāca apsargs. Braucu tālāk un domāju par to vīrieti ar automātu. Aizvedu. Prasu 30 dolārus. Šis sašutis un brauciens bija tāls, bet izvelk čupu ar 100 dolārbanknotēm, saka, lai mainu, bet es tak garāžā riteni mainīju. Nauda palika tur, kamera palika tur. Nav man nekā. Iešot augšā mainīt, lai gaidu. Nu nav man izvēles. Sēžu. Paiet 5 min. Pienāk pārītis, kas grib braukt, bet es gaidu. Ja nav lemts, tad nav... Sāku jau norakstīt visu, nogurums ir liels un nevienam nepatīk būt apšmauktam - pat man. Gaidu. Un vēl piedevām ukrainis...Eh, un policijā nevar sūdzēties, jo mēs tak "braucam par velti". ...

Un nāk, ielec ratos un saka:

- brauc ātri uz to vietu, no kurienes mani paņēmi. Došu visus 100. Es braucu.

- Tā lieta, kas te ietīta patiesībā ir lāpa.Vains Grecki iedeva vienai sievietei, kas ir kaut kas neatceros, kas un tā lāpa bija tajā party, kur es biju. Nevarēju nociesties un paņēmu. Nekad neesmu zadzis, bet tāds piedzīvojums. Uzgāju augšā, safotogrāfējos un tagad karmas jautājums mani vajā. Vedam atpakaļ.

Nofotogrāfēja mani ar ar to lāpu, kaut arī kameru atstāju garāžā, bet pamiglaina sanāca. Viņš bija tik aizgrābts, ka nevaru prasīt viņam, lai roka nedrebētu.

Un laimīga atgriezos garāžā. Un naudiņu ar nopelnīju. :D