Krēsls

Kamēr es pa hokeju rosos, tikmēr Tomka pa veikalu. Kādu nedēļu bijām saplēsuši katliņam vāciņu un nekādi nevarējām salīmēt, bet nu jau ir atkal podiņš ar vāciņu un piedevām vēl ir ģimenes pieaugums. Mērijai ir mazie vēzīši, ja kāds vēlas - droši varat pieteikties.

Nu un Tomka rosās pa veikalu un šefs izdomāja, ka veikalā jāieliek krēsls vecākiem cilvēkiem.

- Tiešām?, - vaicāja Tomas

- Nu tā ir daudzos veikalos. - atbildēja Šišeks - boss.

Ielika krēslu stūrītī, lai gozējas un izpalīdz pārgurušām māmuļām. Ilgi nebija jāgaida, pirmā māmuļa ienāca un pasūtīja maizīti. Un apsēdās. Sāka vest sarunas.

- Mīļais, kāda garšīga maizīte, mmmm. Un kas jums te? Un te? Vai zini, manai vecmāmiņai ar bija ceptuve.....Vai mīļais, un kā tad tā? Un ko tad tad?....

Jau pirmajās minūtēs Tomas sāka saprast, ka māmuļa ne vien piekususi, bet arī mazliet iedzērusi. Pļāpāšana viņai sāka ritināties aizvien raitāk un raitāk. Nāca iekšā cilvēki un kaut kā Tomam sāka kļūt aizvien neomulīgāk un nepatīkamāk. Jau krietns laiks atpūtai māmuļai, bet siltais gaiss ceptuvē un izdzertais alkohols sāka māmuļu rosināt uz miegu. Sapratis situāciju, ka tūlīt būs guļoša tante veikala viducī, Tomas devās pie Šišeka.

- Šišek, nevaram mēs to krēslu tur tā atstāt. Kaut kas ir jādara.

- Ko tu ieteiktu? Nevar tak tā krēslu ņemt nost.

- Ok. Es eju veikalā un tu man piezvani. Labi?

- sarunāts.

Sacīts, darīts. Ieiet veikalā un Šišeks jau zvana.

- Jā, ok, mmmm...Nu labi. - Tomas noliek klausuli.

- Es tiešām ļoti atvainojos, bet nu man tikko boss zvanīja un viņiem iekšā sanāksme, vajagot vēl vienu krēslu. Man neērti traucēt, bet...

- Vai, mīļais, nu ja vajag, tad vajag - te nu ir krēsls.

Tā beidzās neizdevies projekts ar krēslu veikalā. Vēl pāris minūšu tantuks negāja prom, bet tad Tomas atvēra durvis, lai spirgtais gaiss ieplūstu veikalā, un tas laikam atspirdzināja māmuļu un viņa devās mājās.