Mati

Turpinam meklēt darbiņu. Kaut kur ļoti paslēpies. Un nenāk ārā. Turpina mūs āzēt un visādi re re te es esmu un atkal kaut kur nozūd.

Šodien ar Tomku bijām divās kopējās intervijās. Abas viesnīcās. Dīvaini, kad tu pūt tādas mazas pīlītes, kur, piemēram, Four Seosons Hotel man darba pieredze ir 2 mēnešus garāka kā patiesībā un esi uz sīkām detaļām orientēts utt, un tu zini, ka viens no šiem cilvēkiem klausās un pēta, cik ļoti tu māki izlikties un vēl smaidīt. :)

Bet tajā otrajā viesnīcā!!!! Onka pirmais, ko pajautāja manam Tomkam, vai viņš ir gatavs nogriezt matus un mans Tomas arī prot tik labi izlikties, ka pa taisno atbild: Jā, protasms, vai tagad!!!. Man tajā brīdī lapa rokās notrīcējā un sarāvās sirsniņa pavisam maziņa... Un labi, ka neviens tajā mirklī uz mani nepaskatījās, jo es pateiktu tam onkam visu, ko domāju par šo jautājumu!

Vēsture ir tāda, ka Kiprā viens nelaimīgais menedžeris tieši to pašu izdarīja ar Tomasu. Un man pagāja 2 gadi līdz es viņu pārliecināju, ka jāaudzē atpakaļ, un tieši gads, kura laikā bija jokaino formu augšanas laiks un tagad šitas onka....un Tomas tik vienkārši.... jā, nav problēmu!!!

Labi, ka viss beidzās laimīgi, jo aiz durvīm pie viņa atnāca skaidrais saprāts (vai arī mans 2 min garais monologs iespaidoja) un sapratām, ka mēs nevaram strādāt tur, kur jāstaigā stīvi un nevienas liekas kustības (tas gan vairāk uz mani attiecas:)) un Neviens mums nepateiks kādiem būt. Tādā izmisumā vēl neesam un hoteļos, lai cik labi maksā, no skumjām un darba rutīnas varu sākt grauzt zīmuļus un bungot šķības dziesmiņas.